Kur pačibējuši visi saprāta diktētie apsvērumi, kas līdz šim liedza Spenseram kāroto kucēnu, urdīja iekšējā balss. Kur tie visi pagaisuši? Laika trūkums? Nekārtība mājā? Fakts, ka viņai jāstrādā uz pilnu slodzi?
Itin kā nolasījis mātes domas – un to viņš droši vien spēja –, Spensers no topošā spurainā tīņa acumirklī pārtapa eņģeliskā puisēnā, kas vēlas paturēt kucēnu. – Es visu vakaru pieskatīšu Tofiju, – vecākais dēls solīja. – Tīrīšu viņa kasti un darīšu visu ko. Lūdzu, mamm, lūdzu!
Ieskanējās modinātājpulksteņa zvans, ko Zoja ik rītu uzstādīja, lai puikas laikā pagūtu uz skolu, un viņa sāka drudžaini rosīties.
– Mums jāiet. – Zoja panikā nodomāja, ka atkal būs pēdējā māte pie skolas durvīm. Tofijs var stundiņu padzīvoties viens, iesprostots virtuvē. Kādu postu viņš varētu nodarīt? Visas elektrības rozetes bija drošas un bērniem nepieejamas. – Leo, lūdzu, ieliec Tofiju kastē un necel vairs laukā. Viņam pēc brokastīm vajag nosnausties. Kurpes jau kājās? Velciet mugurā mēteļus. Spenser, vai sporta apavus paņēmi?
Uzrunātais devās pēc savas somas, bet Leo joprojām kavējās pie kucēna, bučoja viņa purniņu un kaut ko čukstēja dzīvnieciņa samtaini mīkstajā ausī.
– Nāc, Leo. – Zoja meklēja auto atslēgas. – Mēs jau kavējam.
– Esmu, tik laimīgs, mammīt, – Leo atzinās.
– Kāpēc, mīlulīt?
– Tāpēc, ka mums ir suns! – Leo apaļā sejiņa staroja eņģeliskā laimē. – Tētis teica, ka tu varbūt likšot sūtīt sunīti atpakaļ, bet tu to neizdarīji, un es esmu tik priecīgs! Tu taču ļausi Tofijam palikt, vai ne?
Ak debess, Zoja nodomāja. Pat Leo zina, cik vāja pretiniece esmu, kaut viņam vēl nav ne seši gadi.
Zoja izlaida dēlus pie skolas vārtiem un steidzās tālāk – braucot gar “Eņģelisko matu un debešķīgā skaistuma” salonu, viņa pēc iespējas sakņupa sēdeklī – , lai iegrieztos industriālajā pilsētas daļā atvērtā plašā zoopreču veikalā. Prātam nedeva mieru iztēles ainas par visu to, ko Tofijs vēl varētu sabojāt. Pagaidām bija nācies norakstīt pāri siksniņkurpju un tālvadības pulti.
Iestūrējusi auto pirmajā brīvajā vietā, viņa vismaz desmito reizi mēģināja sazvanīt Deividu, bet arī šoreiz bez panākumiem. Tas nepārsteidza; pēdējā laikā bijušais vīrs visai rūpīgi izvēlējās tos zvanus, uz kuriem atbildēt, bet pārējos ignorēja, jo “atradās sanāksmē”. Patiesībā Deivids allaž bija uzvedies līdzīgi, tomēr tagad radās aizdomas, ka viņš nomainījis tālruņa numuru.
Zoja ieslīga dziļāk sēdeklī un manīja, ka kuņģi sadrebina pirmās panikas trīsas. Laiks ritēja. Kā viņai vajadzētu rīkoties? Kam lūgt palīdzību? Neviens no viņas draugiem neturēja suni, turklāt šajā gadījumā runa bija drīzāk par viņu pašu, Deividu un puikām.
Zoja piespieda sevi trīs reizes dziļi ieelpot, lai tādējādi kliedētu histēriju, kas milza krūtīs un draudēja aizžņaugt rīkli. Histērija uzmācās aizvien biežāk; Deivida lēmums pamest ģimeni vairs nešķita tikai pusmūža krīzes fāze, no kuras iespējama pamošanās, jo sevi lika manīt skarbā realitāte. Aizvien grūtāk kļuva slēpt savas izjūtas no dēliem. Tomēr citas izejas nebija. Visam jāizskatās tā, it kā Zoja tiktu galā ar dzīvi tikpat veiksmīgi kā agrāk.
Viņa nolaida saules aizsargu un ielūkojās spogulītī tā, it kā raudzītos uz draudzeni. – Gluži vienkārši sapērc to, kas tev šobrīd nepieciešams, – viņa ieteica savam atspulgam, kas atstāja mazliet vājprātīga cilvēka iespaidu. – Lai Tofijs dzīvojas vienā telpā un miers. Pēc tam vari piezvanīt Deividam, pateikt, ka tev uzkrauts par daudz, un…
Viņa nepabeidza teikumu. Jāpārstāj sarunāties ar sevi, Zoja nodomāja. Patālu izvietotās brūnās acis bija zaudējušas panisko izteiksmi un raudzījās pretī ar tādu kā līdzjūtību. Gan viņa, gan atspulgs zināja, ka nebūs nekāda “un”.
Puikas gribēja suni. Būtu negodīgi atkal laupīt Tofijam mājas. Viņa atgādinās nelietīgo dāmu Kruelu de Vilu no filmas “100 un 1 dalmācietis”, ja piespiedīs Deividu aizvākt projām kucēnu. Gluži vienkārši jāmēģina pēc iespējas jēdzīgāk tikt galā ar šo situāciju.
Pirmais, ko Zoja ieraudzīja, iestūmusi ratiņus pa veikala durvīm, bija žurnāls ar “vienkāršiem padomiem” nepieredzējušiem kucēna saimniekiem. Tikusi pie pirmās noderīgās informācijas, viņa virzījās gar plauktu rindām ar atvērto žurnālu rokās un meta ratiņos it visu, kas tika ieteikts, proti, kaklasiksnu, pavadu, kucēnu barību, grozu, spilvenu grozam, redeļu kasti, kur trenēt mazo kārtot dabiskās vajadzības, zelējamus priekšmetus, rotaļlietas, kā arī jaukas un mīkstas mantiņas, lai Tofijs naktīs nejustos vientuļš.
Pēc piecpadsmit minūtēm Zoja stāvēja pie kases un bijīgi vēroja summas, kas jāizdod, iekams kucēns pirmo reizi tiek vests pie vetārsta. Tad jau bērni izmaksā daudz lētāk, viņa nodomāja, vienlaikus nobrīnīdamās, vai patiešām vajadzēja iegādāties kucēnam guļammaisu. Sirdij sažņaudzoties, Zoja aptvēra, ka jebkurā gadījumā nāksies sazināties ar Deividu, jo nepieciešama nauda, lai samaksātu par visām šīm mantām. Protams, ja vispār izdosies sazvanīt bijušo vīru.
Zoja piespieda sevi atcerēties, cik aizkustinošs bija izskatījies Tofijs, kad viņa pamodās ūdeņaini blāvajā rīta gaismā. Suņuks bakstīja ar purniņu viņas pleca ieliekumu, pūta karstu elpu ausī, atbalstīja ķepu pret viņas krūtīm, itin kā Zoja būtu viņa zudusī mamma. Abi atradās uz dīvāna, jo naktī mazuļa izmisīgās vaimanas bija atsaukušas Zoju uz apakšstāvu. Kucēns bija tik vārs, neaizsargāts un mīļš, ka viņam tapa piedota uz paklāja atstātā peļķīte.
Tofijs ir burvīgs, Zoja nodomāja, neskatoties iebāza čeku somā un stūma ratiņus uz durvīm. Cik sarežģīta varētu būt labradoru apmācība? Šīs šķirnes suņi taču strādā par aklu cilvēku pavadoņiem un izslēdz nedzirdīgu cilvēku tējkannas, vai nav tiesa? Gluži vienkārši nepieciešams visu ievirzīt pareizās sliedēs.
Ieskanējās Zojas mobilā telefona modinātāja signāls. Stunda gandrīz pagājusi.
– O! Jums mājās ir kucēns? – ievaicājās austrāliešu meitene, kas stāvēja līdzās paziņojumu dēlim; viņai pie kājām saspiedušies pieci vai seši suņi. Dzīvnieki uzvedās mierīgi, kaut arī tuvumā atradās gan kārumi, gan barība.
Zoja pavērās uz mantu kaudzi ratiņos. – Patiesībā mums ir kāmis. Ar ambīcijām.
Meitene iesmējās, savukārt gara auguma sieviete, kas bija kopā ar viņu, patlaban pabeidza piestiprināt pie ziņojumu dēļa plakātiņu, no kura raudzījās pretī rudi balts basets ar traģisku izteiksmi krunkainajā fizionomijā. Izteiksme būtu traģiska, ja vien dzīvniekam galvā nebūtu uzbāzta sarkana rūķa cepure.
– Vai jūsu ledusskapī atradīsies vieta arī man? – nespēdama noturēties, Zoja lasīja. – Hmm, varbūt te drīzāk ir runa par vietiņu pie kamīna?
– Nē, Bērtija prioritāte ir ledusskapis. Lai kādās mājās viņš nonāks, saimniekiem nāksies pierīkot ledusskapim atslēgu. – Austrāliešu meitene pasmaidīja. – Bet varu derēt, ka iespējams panākt, lai Bērtijs dara gandrīz visu par pusmaisiņu desiņu, jo dumjš viņš noteikti nav. Baseti ir brīnišķīgi suņi, nevainojami satiek ar bērniem, līdzsvaroti… Varbūt jūsu kucēnam nepieciešams rotaļbiedrs?
Zojai izlauzās drudžains smiekliņš. – Nē! Manējais ir mājās tikai vienu dienu, bet man jau galva iet riņķī.
– Cik jauki! Kāda šķirne? Cik vecs? – Meitene