Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa

uzvedies kā vājprātīga. Nospriedu, ka tev noderētu draudzenes palīdzība.

      “Jā,” viņa secināja, “Raiders ir daudz iejūtīgāks, nekā biju iedomājusies. Un jaukāks.”

      – Pareizi vien darīji. Man jāiet atpakaļ. Lai arī viesnīcā nav neviena klienta, drīz ieradīsies Eiverija un Klēra.

      – Jā, es zinu, – Raiders noteica un paņēma ķiršu pīrāgu. – Es došos iedzert alu.

      – Zinu, – viņa atbildēja, izgāja pa durvīm un apstājās, jo nosprieda, ka būs tikai pieklājīgi, ja pagaidīs, kamēr Raiders aizslēdz durvis. – Kādā krāsā būs?

      – Citā.

      – Tas iepriecina. Tava māte ieminējās, ka ēka būšot zilganpelēka, hromēti akcenti, balta apdare, pelēks mūris ap pamatiem.

      – Tā ir viņas darīšana.

      – Viņai ir ķēriens. Vai esi redzējis Eiverijas jaunā restorāna logo?

      – Mopsis pie alus mucas krāna? Smieklīgi.

      – Jauki. Viņa un Ouens nedēļas nogalē iegādāsies mopsi un acīmredzot arī labradoru, jo nespēja vienoties. Raiders arī bija to dzirdējis. Ouens informēja par saviem plāniem.

      – Un tie grauzīs kurpes, zābakus, mēbeles, čurās uz grīdas un kritīs Ouenam uz nerviem. Es to ļoti labi zinu.

      Viņš iecēla Dumiķi automašīnā, līdz pusei atvēra logu un novietoja šķīvi ar pīrāgu uz grīdas.

      – Nu, tad lai jauks… – Houpa ierunājās un aprāvās. Vairāk viņa nepaspēja bilst ne vārda, jo Raiders viņu sagrāba, pievilka cieši sev klāt un noskūpstīja tik kvēli, ka nepateiktie vārdi pagaisa nebūtībā. Houpa aptvēra viņu ap vidukli, lai nezaudētu līdzsvaru, kaut gan noturētos kājās pat tad, ja sāktos zemestrīce. Tik ciešas bija Raidera skavas.

      Augumam pārskrēja karstuma vilnis, straujš kā zibens šautra. Viņa ieķērās Raidera kreklā un baudīja mirkli.

      Houpa neatrāva lūpas, neiebilda, netēloja pārsteigumu. Ja viņa tā rīkotos, Raiders laistu viņu vaļā, taču patiesībā bija noguris izvairīties, noguris mēģinājumos to darīt. Houpa viņu uzbudināja, tas bija viņa attaisnojums gan toreiz viesnīcas augšstāvā, gan tobrīd tajā nolādētajā stāvlaukumā.

      Viņš to bija pagaršojis un tagad vēlējās izbaudīt no sirds.

      Šī sieviete smaržoja pēc vasaras – silta vēja, saulē izkaltušiem eksotiskiem ziediem. Viņa garšoja kā pīrāgs, ne par saldu, ne par skābu. Un viņa nepretojās. Valdīja abpusējas alkas.

      Kad Raiders viņu atlaida, Houpa viegli sagrīļojās. Viņas tumšajās acīs bija jaušama svelme. Viņa nolaizīja lūpas, it kā vēlētos izbaudīt skūpsta pēcgaršu.

      – Kāpēc tu tā darīji? – viņa vaicāja.

      – Gribēju, lai šoreiz tā būtu mana ideja, – lepni izslietu galvu viņš atbildēja. – Vai tagad vēlies ķiršu pīrāgu?

      Raideram par lielu pārsteigumu Houpa iesmējās.

      – Ir jau labi. Es uzcepu divus. Zini, es gribu tev kaut ko vaicāt. Vai tu uzskati, ka esi mans priekšnieks?

      – Pie joda, nē! – Raidera balsī ieskanējās aizvainojums. – Mana māte ir tava priekšniece. Man ir pietiekami daudz darba, lai es vēl tevi komandētu.

      – Skaidrs.

      – Paklau, ja tu domā, ka es rīkojos tāpat kā tas glumiķis, tad tu maldies…

      – Es tā nedomāju, – manīdama, ka aizvainojums var pāraugt dusmās, Houpa paziņoja un mierinoši pieskārās Raidera plaukstai. – Es tikai gribēju dzirdēt, ko atbildēsi. Mūsu abu dēļ. Tas gadījumam, ja nu kādam no mums atkārtoti rodas šādas idejas. Lai tev labi garšo, – viņa piebilda un devās uz viesnīcu.

      – Būs jāiepazīst viņa tuvāk, – Raiders norūca un palūkojās uz suni. – Tagad guli, es drīz atgriezīšos.

      Mašīna palika stāvlaukumā, bet Raiders devās uz restorānu, lai tiktos ar brāļiem.

      Houpa lika galdā vīnu, sieru, pikantos cepumus ar garšaugiem, vasaras ogas un karafi ar tikko gatavotu limonādi topošajai māmiņai. Viņa knibinājās ap galda noformējuma detaļām, kad dzirdēja Klēru ienākam viesnīcā.

      – Es esmu šeit! – viņa iesaucās.

      Viņa iebēra lielajā glāzē ledu, pa virsu uzlēja limonādi un pasniedza Klērai, kura tobrīd ienāca telpā.

      – Laipni lūdzu Būnsboro viesnīcā un mūsu pirmajā oficiālajā meiteņu ballītē!

      – Visu dienu par to vien domāju. Vai tev viss kārtībā?

      – O, jā, bet man ir daudz stāstāmā. Kur ir Eiverija? – Viņai vēl jāpabeidz daži darbiņi “Vestā”. Houpa… tajā pašā mirklī, kad Džonatana Gucci kurpes skāra viesnīcas grīdu, tev vajadzēja pacelt klausuli un zvanīt mums!