es varētu paklausīt nārām un šovakar likt mierā gan Patriku, gan hipnotizētāju. Varbūt es šovakar galu galā tomēr varētu aiziet uz to darba ballīti. Es varētu uzvilkt to sarkano kleitu, kuru nemitīgi nolieku malā.
Un pa ceļam es varētu iegriezties pie Patrika mammas. Tikai lai sasveicinātos. Lai apliecinātu, ka esmu tikusi tam visam pāri.
– Tātad jūs esat hipnotizētāja, Elena, – Patrika māte sacīja. – Jāatzīstas, ka es vēl nekad neesmu pazinusi nevienu hipnotizētāju.
– Viņa ir hipnoterapeite, mammu, – Patriks pārlaboja.
– Ai, piedodiet! – Viņa māte izskatījās satriekta.
– Nekas, nekas! – Patriks un Elena steidzās viņu mierināt.
Morīna Skota bija klasiska mamma un vecmāmiņa. Neaprakstāmi, bezkrāsaini mati, nedaudz ļengani sejas vaibsti, bezveidīgs augums, drēbes pasteļu toņos ar jostas vietā ievērtu gumiju.
– Mana mamma ir daudz vecāka par tavējo, – Patriks pa ceļam bija brīdinājis. – Viņa ir no citas paaudzes.
– Cik viņai gadu? – Elena gribēja zināt.
– Šogad būs septiņdesmit.
Elenas mātei bija sešdesmit seši gadi, tikai par četriem gadiem mazāk, taču Elena nebija par to aizrādījusi un nu pat jutās priecīga; Morīna patiešām izskatījās vismaz divdesmit gadus vecāka par Enu. Visur, kur Elenas mātei bija asas līnijas un stūri, Morīnai viss bija izplūdis. Morīnu bija viegli iztēloties kā vienu no Enas klientēm. Ena viņai varētu strupi un iecietīgi ieteikt lietot kalciju, lai izvairītos no osteoporozes, un regulāri veikt mamogrāfijas izmeklējumus, it kā līdz šīm veco dāmu problēmām viņai vēl būtu tāls ceļš ejams.
– Tātad hip-no-terapeite, – Morīna cītīgi atkārtoja. – Tagad man ļoti gribas par to uzzināt kaut ko vairāk, Elena. – Viņa piedāvāja Elenai paplāti ar Sidnejas Ostas tilta attēlu, uz kuras bija uzlikts trauciņš ar franču sīpolu mērci un rindās sakārtoti sausie cepumi.
– Tad mums nāksies uzmanīties, – Patrika tēvs iejaucās. – Lai viņa pie vakariņu galda mūs nenohipnotizē. – Viņš sasita plaukstas un iesmējās.
Džordžs izskatījās mulsinoši, komiski līdzīgs Patrikam. Elena bija spiesta savaldīties, lai izbeigtu blenzt. Šķiet, viņa vēl nekad nebija redzējusi tēvu un dēlu, kas tik ļoti līdzinātos viens otram. Ja Patriks neatrastos tepat līdzās, viņa varbūt pat būtu nospriedusi, ka Patriks mēģina viņu izjokot, izlikdamies par vecu vīru un nemaz necenzdamies pārāk rūpīgi nomaskēties. Džordža mati bija sirmi, nevis brūni, toties tie bija apgriezti tieši tāpat, un no viņa grumbainās sejas pretī raudzījās Patrika acis. Viss izskatījās tieši tāpat: deguns, zoda līnija, pleci, pat tas, kā viņi sēdēja, izstiepuši sev priekšā taisnas kājas, lielajās plaukstās turēdami alus skārdenes.
– Patiesībā tie ir kloni, – Patrika brālis sacīja Elenai pie auss, noliekdamies, lai noliktu viņai priekšā glāzes paliktni. Uz tā bija Eijersa klints attēls.
Patrika jaunākais brālis Saimons bija maza auguma, tumsnējs, ar glīti apcirptu kazbārdiņu gluži kā modes māksliniekam. Puisim bija tikai divdesmit četri gadi, un Elenai šķita, ka viņš izskatās tā, it kā viņam vajadzētu kādā naktsklubā lietot narkotikas, nevis pasniegt dzērienus šajā sarkanu ķieģeļu namiņā, kur virs televizora karājās krucifikss, ekrānā bez skaņas tika rādīts kāds izklaides šovs, bet porcelāna skapīši bija piebāzti ar dažādiem nieciņiem un dekoratīvo šķīvju kolekcijām.
– Elena man iemācīs nohipnotizēt manus draugus, – paziņoja Džeks, pat nepaceldams galvu. Viņš bija iekārtojies pie televizora un, nogūlies uz vēdera, noņēmās ar kādu mazu datorspēli.
– Es arī varu tev to iemācīt, draudziņ, – Džordžs iebilda. Paņēmis tējkaroti, viņš sāka to šūpot pirkstu galos.
– Tev… nāk… miegs.
Džordžs uzsita sev pa ceļgalu. Viņš bija no tiem, kuri jūsmoja paši par sevi.
– Jā, kā tad, vectēv, – Džeks noteica.
– Varu derēt, ka Elena šo joku vēl nekad nav dzirdējusi, – Saimons piezīmēja.
– Džordž! – Morīna norāja. – Hipnotizēt cilvēkus noteikti nav tik vienkārši. – Viņa nemierīgi uzlūkoja Elenu. – Vai tad ne?
– Drusciņ grūtāk, – Elena pasmaidīja. Franču sīpolu mērce bija pagatavota no sausā franču sīpolu zupas maisījuma, kas bija sajaukts ar skābo krējumu. Tas nekavējoties atsauca atmiņā skolas gadus.
– Dažreiz pēc tam, kad esmu pārāk daudz saskatījusies televizoru, man rodas sajūta, ka esmu nohipnotizēta, – Morīna sacīja. – Man ir tāda sajūta, ka pamazām iznāku no miglas.
– Patiesībā tas arī ir hipnozes paveids, – Elena piekrita.
– Patiešām? – Morīna pārvaicāja, izskatīdamās apmierināta.
– Elena palīdz cilvēkiem pārstāt smēķēt vai zaudēt svaru, – Patriks paziņoja. – Apmēram tā. Viņa palīdz ietekmīgiem uzņēmumu vadītājiem pārvarēt bailes no uzstāšanās publikas priekšā.
Patriks vārds vārdā citēja vienu no Elenas brošūrām. Viņa pat nebija zinājusi, ka viņš to ir izlasījis.
Elena juta, ka šodien abu attiecības bija sasniegušas nākamo līmeni: tās bija kļuvušas dziļākas, sarežģītākas, pamatīgākas. Šorīt mīlēšanās dušā bija izrādījusies tik neparasta, ka viņai nemitīgi gribējās kādam par to pastāstīt. Dārzeņu veikala pārdevējs bija saviesīgi apvaicājies: "Ko tad jūs šodien esat labu izdarījusi?", un viņai bija gribējies attraukt: "Nu, vispār jau es šorīt dušā izbaudīju īpaši patīkamu seksu! Paldies, ka apvaicājāties!" Pēc tam viņi bija atgriezušies gultā un parunājušies un Patriks bija atvainojies par savu rīcību un paskaidrojis, ka dažbrīd Saskija viņu tik ļoti sadusmo, ka viņam pat esot ienācis prātā apmeklēt psihoterapeitu.
– Tātad jūs palīdzat cilvēkiem uzstāties publikas priekšā. Man darba dēļ bieži nākas runāt ar klientiem, – sacīja Saimons, kurš veidoja mājaslapas. – Es vienmēr domāju, ka it nemaz neuztraucos, bet tad notiek kaut kas dīvains. – Viņš piecēlās, lai to nodemonstrētu. – Kreisajā kājā negaidot iemetas krampji.
Viņš sasita kopā ceļgalus.
– Ha! – Patriks noteica. – Ar mani notiek tieši tāpat. Tikai man drīzāk ir tā. – Viņš piecēlās un viegli paraustīja kāju.
– Jūs, zēni, izskatāties pēc Elvisa atdarinātājiem, – Morīna iespurdzās.
Džeks bija apgriezies uz muguras, lai paskatītos.
– Es gan lieliski protu uzstāties ar runu, – viņš paziņoja. – Man tā nemēdz gadīties. Vai tev tā mēdz gadīties, vectēv?
Džordžs papurināja galvu.
– Nē. Tev noteikti ir tādi paši tērauda nervi kā man.
– Tērauda nervi, – Džeks klusi nomurmināja. – Man ir tērauda nervi.
– Un kā ir ar jums, Morīna? – Elena apvaicājās.
– Patiesībā uzstāšanās man ļoti labi padodas, – Morīna negaidīti paziņoja. – Es jau četrdesmit gadus mūsu tenisa klubā Ziemasvētku viesībās uzstājos ar runu. Parasti viss norisinās ļoti labi.
– Mamma izstāsta kādu labu anekdoti, – Patriks