piedzīvojis nāvessoda izpildi. Ar diezgan spēcīgu grūdienu viņš apsēdināja upuri, veikli sasēja viņam rokas aiz muguras, tad sasaitēja potītes un atkāpās, lai novērtētu paveikto.
Nu atlika vien nospriest, cik ilgi upuris vēl dzīvos. Rīcību ierobežoja tikai nepieciešamība laikus nonākt Hītrovā un nenokavēt agro rīta reisu uz Belfāstu. Refertijs ielūkojās rokas pulkstenī. Viņam allaž patika vērot sejas izteiksmi upuriem, kas joprojām bija pārliecināti, ka vēl pastāv iespēja izdzīvot.
Aizgājis līdz taksometram, Refertijs attaisīja somas rāvējslēdzēju un saskaitīja piecu mārciņu banknošu paciņas. ”Par summu viņš nemeloja, lai gan te trūkst divsimt divdesmit sešu tūkstošu.” Šoferis somu aizvēra un ieslēdza bagāžniekā. ”Martinesam tā vairs nebūs vajadzīga.”
Teritoriālās vienības komandiera pavēle bija skaidra – tiklīdz darbs pabeigts, līķis jāatstāj noliktavā, kur par to parūpēsies cits cilvēks. No Refertija tika pieprasīts vien tālruņa zvans un paziņojums: ”Paciņa ir sagatavota kolekcijai.” Pēc tam viņam jābrauc uz lidostu un taksometrs un nauda jāatstāj ilgtermiņa autostāvvietas augšējā līmenī. Tālāk to nogādās nākamais kaujinieks.
Refertijs atgriezās pie dona Pedro, kurš ne uz mirkli nebija nolaidis skatienu no sagūstītāja. ”Ja man būtu izvēle, es iešautu viņam vēderā, mazliet pagaidītu, kamēr viņš kliegdams mokās agonijā, un tad raidītu lodi kājstarpē. Ja viņš turpinātu kliegšanu, es beigu beigās iebāztu stobru viņam mutē, vairākas sekundes lūkotos acīs un tad bez brīdinājuma nospiestu mēlīti. Bet tas nozīmētu trīs šāvienus. Viens varbūt paliktu neievērots, savukārt trīs nakts vidū neapšaubāmi piesaistītu uzmanību. Nē, jāklausa komandierim. Viens šāviens un nekādas kliegšanas.”
Šoferis uzsmaidīja donam Pedro, kura acīs izdzisa cerība, tiklīdz viņš ieraudzīja revolveri.
– Pavērsim mutīti, – Refertijs sacīja gluži kā draudzīgs zobārsts, kas sarunājas ar spītīgu bērnu. Visu upuru kopējā iezīme vienmēr bija klaboši zobi.
Arī pēc ieroča vardarbīgās ielaušanās mutē Martiness nevilšus norija vienu priekšzobu, tomēr nepakļāvās. Pār sejas gaļīgajām krokām ritēja sviedru lāsītes. Pēc dažām sekundēm noklikšķēja ieroča mēlīte.
Šādos mirkļos dažs noģība, cits brīnījās, vēl kāds briesmīgi apvēmās brīdī, kad atskārta, ka joprojām ir dzīvs. Refertijs ienīda ģībstošos, jo bija spiests gaidīt atgūšanos, lai varētu atkal turpināt darbu. Martiness uzticami palika pie samaņas.
Kad Refertijs izvilka revolveri, daudzi upuri smaidīja – iedomājās, ka ļaunākais ir aiz muguras. Tad viņš pagrieza cilindru, un dons Pedro saprata, ka mirs. Atlika viens vienīgs jautājums – kad. Par to, kur un kā tas notiks, vairs nebija šaubu.
Refertijs allaž dusmojās, ja sekmīgs izrādījās jau pirmais šāviens. Personīgais rekords bija deviņi, bet vidēji vajadzēja četrus vai piecus. Par statistiku viņš gan pārāk neraizējās. Viņš iebāza stobru upurim mutē un vienu soli atkāpās, jo negribēja nošķiesties ar asinīm. Argentīnietis bija pietiekami liels muļķis un atkal pretojās, tādēļ zaudēja vēl vienu – zelta – zobu. Refertijs to pasteidzās ieslidināt kabatā un nospieda mēlīti, taču tika apbalvots tikai ar klikšķi. Viņš izvilka stobru un cerēja, ka izlauzīs upurim nākamo zobu vai vismaz puszobu.
– Trīs lietas labas lietas, – Refertijs sacīja, iegrūda ieroča stobru atpakaļ donam Pedro mutē un nospieda mēlīti. Atkal kļūda. Viņš kļuva nepacietīgs un nosprieda, ka ceturtais mēģinājums noteikti būs veiksmīgs, tādēļ dedzīgi pagrieza cilindru un pacēla galvu. Martiness izrādījās noģībis. ”Kāda vilšanās! Man patīk, ja upuri ir pie samaņas brīdī, kad lode ieurbjas viņiem smadzenēs. Jā, viņi nodzīvo vien dažas sekundes ilgāk, taču es izbaudu šo acumirkli.” Viņš satvēra Martinesu aiz matiem, ar varu atvēra viņam muti, iebāza stobru tajā un jau grasījās izšaut, kad telpas stūrī iezvanījās tālrunis. Atbalss klusumā iztrūcināja Refertiju – šis aparāts vēl nekad iepriekš nebija iedžinkstējies. Tas allaž tika izmantots, lai uzgrieztu numuru un nodotu adresātam ziņojumu no četriem vārdiem.
Viņš negribīgi izvilka revolveri upurim no mutes, aizgāja līdz telefonam un pacēla klausuli, bet nerunāja, vien klausījās.
– Misija atcelta, – aprauti pavēstīja vīrietis izglītota cilvēka balsī. – Otrais maksājums nav jāsavāc.
Pēc klikšķa atskanēja pārtraukts signāls.
Refertijs nolika klausuli. ”Varbūt pagriezt cilindru vēlreiz? Ja paveiksies, varēšu paskaidrot, ka zvanu saņēmu jau pēc Martinesa nāves.” Teritoriālās vienības komandierim viņš bija samelojis tikai vienreiz, un to apliecināja kreisajai rokai trūkstošais pirksts. Viņš it visiem stāstīja, ka to nocirtis britu policists pratināšanas laikā, un daži tam noticēja.
Vilcinādamies Refertijs iebāza revolveri kabatā un lēni aizsoļoja līdz Martinesam, kas sagumis sēdēja krēslā tā, ka galva atradās starp ceļgaliem. Viņš pieliecās un atraisīja auklas ap potītēm un delnu locītavām. Martiness sabruka uz grīdas, bet Refertijs viņu sagrāba aiz matiem, pieslēja kājās, uzmeta plecā gluži kā tādu kartupeļu maisu un iegrūda taksometra aizmugures sēdeklī. Uzplaiksnīja cerība, ka upuris varbūt pretosies un tad… Diemžēl ne.
Viņš izstūrēja no noliktavas, aizslēdza durvis un devās uz Hītrovu, pievienodamies satiksmes straumē vēl dažiem taksometra vadītājiem.
Dažu jūdžu attālumā no lidostas Martiness atguva samaņu. Šoferis vēroja viņu atpakaļskata spogulī. Martiness vairākas reizes samirkšķināja plakstus un palūkojās ārā pa logu, kur garām slīdēja piepilsētas māju rindas. Atskārtis visu, kas noticis, viņš paliecās uz priekšu un izvēmās. Refertija kolēģis nepriecāsies.
Beidzot donam Pedro izdevās izsliet ļengano augumu taisni. Viņš abām rokām ieķērās sēdekļa malā un paraudzījās uz savu bendi. ”Kāpēc viņš pārdomāja? Hm, varbūt tikai nomainīs nāvessoda izpildes vietu.” Martiness pavirzījās mazliet uz priekšu un meklēja iespēju aizbēgt, taču Refertijs viņu uzmanīgi vēroja atpakaļskata spogulī.
Šoferis nogriezās no galvenā ceļa un atbilstoši norādēm tuvojās ilgtermiņa autostāvvietai, uzbrauca augšējā līmenī un apstājās tālākajā stūrī, tad izkāpa no automobiļa, atslēdza bagāžnieku un attaisīja somas rāvējslēdzēju, vēlreiz nopriecādamies par glīti sasaiņotajām piecu mārciņu banknotēm. ”Kā gribētos aizvest tās mājup!” Diemžēl nedrīkstēja pieļaut, ka viņu notver ar tik iespaidīgu summu. Reisus uz Belfāstu drošības dienests uzraudzīja pastiprināti.
No somas viņš izņēma argentīnieša pasi, pirmās klases biļeti uz Buenosairesu un desmit mārciņas skaidrā naudā. Tad viņš iemeta revolveri somā – arī to nedrīkstēja ņemt līdzi –, aiztaisīja bagāžnieku, atvēra šofera puses durvis un pabāza atslēgas un stāvlaukuma talonu zem sēdekļa, kur tos vēlāk dabūs kolēģis. Pēc tam viņš attaisīja aizmugures durvis un pakāpās sānis, lai Martiness varētu izkāpt. Gūsteknis pat nekustējās. ”Vai viņš grasās bēgt?” Refertijs prātoja. ”Nē, ja viņam dzīvība dārga, tad izmetīs šīs muļķības no galvas. Viņš taču nezina, ka ieroci es atstāju somā.”
Refertijs sagrāba Martinesu aiz elkoņa, izrāva no automobiļa un aizvilka uz tuvākās izejas pusi. Kāpnēs pa ceļam uz pirmo stāvu abiem garām pagāja divi vīrieši. Refertijs uz viņiem pat nepaskatījās.
Līdz termināļa ēkai viņi klusēja. Uzgaidāmajā telpā Refertijs pasniedza Martinesam pasi, biļeti un divas piecu mārciņu banknotes.
– Un pārējais? – norūca dons Pedro. – Jūsu kolēģi nespēja uzspridzināt