organizēšanas jomā un rīko ballītes, ko apmeklē visas ”jaukās meitenes”. Kad mēs tikām iepazīstinātas, Davina samiedza acis, gluži kā prātodama, kāpēc gan Edam vajadzētu noņemties ar tādu pārāk garu, pārāk apaļīgu un izspūrušu tēlu, kādu es ik dienu redzu spogulī.
Vai pēc attiecību beigām vīrietis vispār var turpināt draudzēties ar sievieti?
Nolemju, ka mana priekštece vēstuli saņems pēdējā. Eds taču apprecēja mani, nevis viņu, es sev atgādinu.
Nu mana jaunā vīra siltā plauksta saspiež manu roku, it kā viņš būtu nopratis, ka man nepieciešams mierinājums.
– Zini, viss būs kārtībā.
Pirmajā brīdī man ienāk prātā, ka varbūt viņš runā par mūsu laulību, taču tad es atceros. Mans pirmais kriminālais klients. Džo Tomass.
– Paldies. – Cik mierinoši, ka Eds nav noticējis manai pirmītējai bravūrai. Un arī raizēm.
Abi kopā mēs aizveram ārdurvis, divreiz pārliecināmies, vai tās ir aizslēgtas, jo šis mājoklis mums ir tik svešs, un ātrā gaitā aizsoļojam pa pirmā stāva gaiteni, kas ved ārā no mūsu daudzdzīvokļu mājas.
Šajā brīdī atveras vēl kādas durvis, un no tām kopā ar savu māti iznāk maza meitene ar gariem, tumšiem, spīdīgiem, plīvojošā zirgastē saņemtiem matiem. Esmu redzējusi viņas jau agrāk, bet, kad sasveicinājos, neviena no viņām neatbildēja. Abām ir skaista, melnīgsnēja āda, abas staigā tik graciozi, ka izskatās – viņas slīd.
Mēs kopīgi izejam asajā rudens gaisā. Mums visiem četriem jādodas vienā un tai pašā virzienā, taču māte un meita mūs nedaudz apsteidz, jo Eds soļodams kaut ko kricelē savā skiču bloknotā. Es ievēroju, ka viņas abas izskatās līdzīgas kā divas ūdens lāses, kaut gan sievietei ir pārāk īsi, melni svārki, bet mazajai meitenei, kura par kaut ko čīkst, ir tumši zila skolas forma. Es klusībā nodomāju: kad mums būs bērni, mēs viņus iemācīsim nečīkstēt.
Tuvojoties pieturai, es nodrebinos: blāvā rudens saule tik ļoti atšķiras no medusmēneša tveices. Domājot par mūsu īslaicīgo šķiršanos, man sažņaudzas krūtis. Pēc tam, kad kopā esam pavadījuši veselu nedēļu, ir gandrīz biedējoši apzināties, ka man astoņas stundas būs jāiztiek bez sava jaunā vīra. Man tas šķiet satraucoši. Vēl nesen biju neatkarīga un jutos labi arī vienatnē, taču kopš brīža, kad mēs pirms sešiem mēnešiem pirmo reizi uzrunājām viens otru kādā ballītē (tikai pirms sešiem mēnešiem!), es jūtos vienlaikus gan stiprāka, gan vājāka.
Mēs uz brīdi apstājamies, un es sagatavojos neizbēgamajam. Man ar autobusu ir jābrauc uz vienu pusi, viņam – uz otru. Eds dodas uz reklāmas kompāniju, kur dienām ilgi gudro reklāmas saukļus, lai piespiestu ļaudis pirkt kaut ko tādu, ko viņi nemaz nav gribējuši iegādāties, bet man, iedegušai un tumši zilos svārkos ģērbtai, ir jābrauc uz cietumu.
– Kad būsi tur nokļuvusi, tev vairs nebūs tik ļoti bail, – paziņo mans jaunais vīrs – un es biju domājusi, ka nekad neizrunāšu šo vārdu! – un noskūpsta mani uz lūpām. Viņš garšo pēc rīsu pārslām un savas kodīgās zobu pastas, pie kuras es vēl aizvien neesmu pieradusi.
– Zinu, – es atsaku. Viņš aizsteidzas pāri ielai uz savu autobusa pieturu, nenolaizdams acis no ielas stūrī augošā ozola un pētīdams tā krāsu un apveidu.
Divi meli. Divi nelieli, nekaitīgi meli, kuru nolūks ir likt otram sajusties labāk.
Bet tā jau sākas visi meli. Ar kaut ko nelielu un labi domātu. Un tad tie kļūst pārāk lieli, lai ar tiem varētu tikt galā.
OTRĀ NODAĻA
– Kāpēc? – Karla čīkstēja, lēnām iedama mātei nopakaļ un vilkdama viņu aiz rokas, lai mēģinātu apturēt nepārtraukto, apņēmīgo gājienu uz skolas pusi. – Kāpēc man jāiet uz turieni?
Varbūt tagad, ja viņa turpinātu niķoties, māte nogurtu un padotos. Pagājušajā nedēļā tas jau bija izdevies, kaut gan todien bija kāda svētā diena. Mamma bija raudulīgāka nekā ierasts. Dzimšanas dienās, svēto dienās, Ziemassvētkos un Lieldienās tā notika vienmēr.
– Kur gan palicis tas laiks? – mamma novaidējās, runādama ar izteikto, sulīgo akcentu, kas padarīja viņu tik ļoti atšķirīgu no pārējo skolēnu mātēm. – Deviņarpus gadu bez tava tēva. Deviņi gari gadi.
Ciktāl vien Karla spēja atcerēties, viņa bija zinājusi, ka tēvs atrodas debesīs pie eņģeļiem. Tas bija noticis tādēļ, ka pēc viņas piedzimšanas viņš bija lauzis kādu solījumu. Reiz Karla bija apvaicājusies, kādu solījumu viņš īsti bija lauzis.
– Tādu solījumu, ko vairs nav iespējams glābt, – mamma bija nošņaukājusies.
Gluži tāpat kā skaisto, zilo tējas tasīti ar zeltīto rokturi, Karla bija nodomājusi. Pagājušajā nedēļā, kad viņa bija piedāvājusies noslaucīt traukus, tā izslīdēja viņai no rokas. Mamma apraudājās, jo tasīte bija nākusi no Itālijas.
Cik bēdīgi, ka tētis bija pie eņģeļiem! Bet viņai taču vēl aizvien bija mamma! Reiz kāds vīrietis autobusā bija noturējis viņas par māsām. Mamma bija iesmējusies.
– Viņš man tikai glaimoja, – mamma bija sacījusi, pietvīkdama pavisam sarkana. Bet pēc tam viņa par godu šim īpašajam notikumam bija atļāvusi Karlai ilgāk palikt nomodā. Karla bija sapratusi, ka tad, kad mamma jutās ļoti laimīga, bija īstais brīdis kaut ko palūgt. Tas izdevās arī tad, kad mamma bija bēdīga.
Gluži kā tagad. Bija sācies jauns gadsimts. Par to bija mācīts skolā.
Jau kopš ceturkšņa sākuma Karlai bija smelgusi sirds, kārojot pēc jauna penāļa. Tas bija darināts no mīksta, zaļa, pūkaina auduma un izskatījās pēc kāpura. Skolā visiem tāds bija. Varbūt tad pārējie pārstās viņu ķircināt. Būt atšķirīgai bija slikti. Būt atšķirīgai – tas nozīmēja būt augumā mazākai par pārējiem klasesbiedriem. Sīkā! (Tas bija dīvains vārds, kuru nevarēja atrast bērnu vārdnīcā, ko Karla bija pierunājusi mammu nopirkt lietotu grāmatu veikalā uz ielas stūra.) Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija biezas, melnas uzacis. Spalvainā! Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija tāds vārds, kāda nebija nevienai citai. Karla Kavoleti. Citi bērni viņu bija iesaukuši par Spagoleti. Spalvainā Karla Spagoleti!
– Kāpēc mēs šodien nevaram palikt mājās? – viņa nerimās. Mūsu īstajās mājās, viņa gandrīz piebilda. Ne jau Itālijā, par kuru mamma nespēja vien beigt runāt un kuru viņa, Karla, nekad nebija pat redzējusi.
Mamma uz brīdi apstājās. Garām pagāja viņu kaimiņiene ar zeltainajiem matiem, uzmezdama viņai nosodošu skatienu.
Karla zināja, ko nozīmē šāds skatiens. Tādu pašu viņa mēdza izpelnīties arī no skolotājām tad, ja neprata kaut ko sareizināt ar deviņi.
– Arī es neprotu labi rēķināt, – mamma mēdza noraidoši sacīt, kad Karlai vajadzēja palīdzēt pildīt mājasdarbus. – Bet tas nemaz nav svarīgi. Galvenais, lai tu neēstu kūkas un nekļūtu resna. Tādām sievietēm kā mēs ir jābūt skaistām.
Vīrietis ar spīdīgo automašīnu un lielo, brūno cepuri vienmēr teica mammai, ka viņa ir skaista.
Kad viņš nāca ciemos, mamma nekad neraudāja. Viņa izlaida pār pleciem garo matu tumšās cirtas, apsmidzinājās ar savu iecienīto smaržu ”Ābeļzieds” un zibināja acis. Tika ieslēgts atskaņotājs, visi viegli klaudzināja ar apavu purngaliem, kaut gan Karla to nedrīkstēja darīt pārāk ilgi.
– Jāiet gulēt, cara mia, – mamma dziedoši