vietā, taču spēja ar to samierināties. Turklāt arī uz deju grīdas viņai ar Bertilu sāka veikties labāk. Viņš nebija nekāds salsas karalis, taču nu vairs nevajadzēja vilkt kurpes ar tērauda purngaliem.
– Ja tu neiebilstu paauklēt viņu viens, varbūt mamma varētu braukt mums līdzi. Mēs gribējām aizbraukt uz Torpu un nopirkt ko jaunu Leo istabai.
– Dod tik šurp, – Bertils teica, aizrautīgi pamādams ar roku uz Paulas rokās guļošo zēnu. – Gan pāris stundu iztiksim. Iedošu pudelīti, kad izbadēsies, un puika varēs netraucēti pavadīt laiku kopā ar vectēvu Bertilu. Ko vēl vairāk var gribēt?
Paula ielika dēlu Melberga rokās. Augstā debess, tas nu gan bija dīvains pāris. Tomēr īpašā saikne starp viņiem abiem nebija noliedzama. Lai gan viņas acīs Bertils Melbergs bija vissliktākais priekšnieks pasaulē, viņš bija parādījis sevi kā vislabākais vectētiņš pasaulē.
– Vai esi drošs, ka tiksi galā? – Rita mazliet bažīgi jautāja. Lai gan Bertils bija bieži palīdzējis pieskatīt Leo, viņa pieredze zīdaiņu aprūpē, maigi izsakoties, nebija pārāk plaša. Viņa paša dēls Sīmons ienāca Melberga dzīvē, jau būdams pusaudzis.
– Protams, esmu drošs, – Bertils mazliet apvainojies atbildēja. – Ēd, kakā, guļ. Kas tur grūts? Es daru tieši to pašu gandrīz sešdesmit gadus. – Viņš gandrīz izgrūda sievietes no dzīvokļa un aizvēra durvis. Beidzot viņi ar Leo varēs baudīt mieru un klusumu. Pēc divām stundām viņš mirka sviedros. Leo brēca pilnā rīklē, un dzīvojamo istabu kā migla ieskāva netīro autiņu smaka. Vectēvs Bertils izmisīgi centās mazo aizmidzināt, bet Leo tikai brēca arvien skaļāk un skaļāk. Melberga mati, kas parasti bija uzķemmēti galvvidū kārtīgā ligzdā, bija nošļukuši pār labo ausi, un viņš juta, ka sviedru plankumi padusēs izpletušies tik lieli kā pusdienu šķīvji.
Viņš bija uz panikas robežas un meta šķībus skatienus uz mobilo telefonu, kas gulēja uz kafijas galdiņa. Vai vajadzētu zvanīt meitenēm? Viņas droši vien aizvien bija Torpā, un mājupceļš aizņemtu kārtīgas četrdesmit piecas minūtes, pat ja viņas dotos ceļā tūlīt pat. Un ja viņš tagad prasīs palīdzību, varbūt sievietes viņam nekad vairs neuzticēs dēlu. Nē, jāizdomā, kā pašam tikt galā. Viņš savulaik cīkstējies ar ne vienu vien nelieti. Turklāt, pildot dienesta pienākumus, vajadzējis pat lietot šaujamieroci un savaldīt satrakojušos narkomānus ar nažiem.Tāpēc viņam jābūt spējīgam tikt galā arī šajā situācijā. Galu galā, Leo nebija lielāks par maizes klaipu, lai gan rīkle bija tāda kā pieaugušam vīram.
– Labi, manu zēn, vispirms mums jānovērtē situācija, – Melbergs teica, nolikdams nikno zīdaini uz dīvāna. – Paskatīsimies. Izskatās, ka tu esi apkakājies. Un droši vien izsalcis. Citiem vārdiem sakot – krīze abos galos. Tagad jānosaka prioritātes. – Melbergs runāja skaļi, lai noslāpētu kliedzienus. – Labi, ēšana vienmēr ir svarīgākā, vismaz man. Sameklēsim tev lielu pudeli ar piena maisījumu. Bertils pacēla Leo un ienesa virtuvē. Viņam bija doti sīki norādījumi, kā sagatavot maisījumu mikroviļņu krāsnī, un tas aizņēma pavisam īsu mirkli. Viņš uzmanīgi pārbaudīja temperatūru, pats iesūkdams mazliet no pudelītes.
– Hmm, ne pēc kā negaršo, manu zēn. Bet pagaidi vien, kad paaugsies un tiksi pie kā labāka.
Redzēdams pudeli, Leo brēca vēl skaļāk, tāpēc Bertils apsēdās pie virtuves galda un iekārtoja zīdaini kreisās rokas līkumā. Kad knupītis pieskārās Leo lūpām, viņš sāka kāri sūkt piena maisījumu. Vienā rāvienā pudele bija tukša, un Melbergs juta, ka mazais ķermenītis atslābst. Bet drīz vien zēns atkal sāka locīties, un nu jau smaka bija tik stipra, ka Melbergs vairs nespēja izturēt. Vienīgā nelaime, ka viņš līdz šim vēl tā īsti labi nebija apguvis autiņu mainīšanu.
– Labi, vienu galu esam apmierinājuši. Tagad parūpēsimies par otru, – viņš teica mundrā balsī, kas nemaz neatbilda viņa patiesajai attieksmei pret gaidāmo uzdevumu.
Melbergs ienesa šņukstošo Leo vannasistabā. Viņš bija palīdzējis meitenēm pieskrūvēt pie sienas pārtinamo galdu, un tieši tur viņš atrada visu operācijai “Netīrie autiņi” vajadzīgo.
Viņš nolika zīdaini uz galda un novilka tam bikses, cenzdamies elpot caur muti, taču tas neko daudz nelīdzēja, smaka bija nomācoša. Melbergs atplēsa autiņbikšu līmlentu un gandrīz paģība, kad acu priekšā visā savā smirdošajā krāšņumā atklājās to saturs.
– Mīļais Jēzu, – viņš nomurmināja. Viņš izmisīgi skatījās apkārt un ieraudzīja mitro salvešu paciņu. Lai tās aizsniegtu, vajadzēja palaist vaļā zīdaiņa kājas, un Leo izmantoja izdevību un iegrūda pēdas netīrajās autiņbiksēs.
– Nē, nē, nedari tā, – Melbergs iesaucās, pagrābdams veselu sauju ar mitrajām salvetēm, ar ko noslaucīt mazuļa dibenu un pēdas. Taču viņam tikai izdevās vēl vairāk izsmērēt kakas, līdz beidzot viņš saprata, ka vispirms jālikvidē problēmas cēlonis. Viņš pacēla Leo aiz kājelēm un izvilka autiņbikses, kuras pēc tam iemeta atkritumu spainī, nespēdams noslēpt sejā parādījušos grimasi.
Iztērējis puspaciņu mitro salvešu, viņš beidzot ieraudzīja gaismu tuneļa galā. Lielākā cūcība bija satīrīta, un Leo bija nomierinājies. Melbergs rūpīgi noslaucīja pēdējās paliekas un paņēma no plaukta virs pārtinamā galda svaigas autiņbikses.
– Nu labi. Gandrīz esam beiguši, – viņš apmierināts teica, skatīdamies, kā Leo spārdās, priecādamies par iespēju izvēdināt pliko dibenu. – Interesanti, kā tās uzvelk. – Melbergs grozīja un pētīja autiņbikses, beigās nospriezdams, ka bildītēm ar dzīvniekiem jābūt aizmugurē, gluži kā apģērba etiķetei. Tomēr autiņbikses īsti labi nepiegulēja un līmlente neturējās, kā nākas. Vai tiešām bija tik grūti uztaisīt kārtīgas autiņbikses? Par laimi, viņš bija ļoti prasmīgs un uztvēra katru problēmu kā izaicinājumu.
Melbergs pacēla Leo, ienesa atpakaļ virtuvē un, piespiedis pie pleca, rakņājās virtuves skapīša apakšējā atvilktnē. Tur viņš atrada meklēto. Līmlentes rulli. Bertils iegāja dzīvojamajā istabā, nolika Leo uz dīvāna un vairākas reizes aptina autiņbikses ar līmlenti. Pēc tam atlieca muguru un novērtēja savu roku darbu.
– Nu re. Meitenes uztraucās, ka es netikšu ar tevi galā. Ko teiksi, Leo? Vai tu nedomā, ka esam nopelnījuši tiesības mazliet nosnausties?
Bertils pacēla svaigi iesaiņoto zīdaini un iekārtojās ērtāk dīvānā. Leo mazliet paknosījās, bet tad iespieda sejiņu policijas šefa kakla izliekumā.
Kad sievietes pēc pusstundas atgriezās mājās, abi bija saldi aizmiguši.
– Vai Kristians mājās? – Kad Sanna atvēra durvis, Ērikai vairāk par visu gribējās pagriezties un bēgt. Bet Patrikam bija taisnība. Viņai nebija izvēles.
– Jā, bet viņš ir bēniņos. Es pasaukšu. – Sanna pagriezās pret kāpnēm. – Kristian! Tev atnācis ciemiņš! – Viņa nokliedzās un atkal paskatījās uz Ēriku. – Nāc iekšā. Viņš tūlīt nāks.
– Paldies. – Ērika jutās neērti, stāvēdama koridorā blakus Sannai, taču drīz izdzirdēja uz kāpnēm soļus. Kad Kristians parādījās, viņa uzreiz pamanīja, cik viņš izskatās nomocījies, un vainas izjūta vēl vairāk pieņēmās spēkā.
– Sveika, – viņš teica, mazliet apjucis atkal viņu tik drīz satiekot, taču pienāca apskaut Ēriku.
– Man ar tevi par kaut ko jārunā, – Ērika teica, atkal juzdama nepārvaramu vēlēšanos apcirsties uz papēža un mesties laukā pa durvīm.
– Ak tā? Nu tad nāc iekšā,