Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

man no rokām sacepuma bļodu.

      – Varbūt Ouens varētu mūs aizvest uz virtuvi, un mēs ieliktu visu ledusskapī, bet jūs tostarp parādītu šim džentlmenim labojamo slēdzeni.

      – Protams, – es piekritu, devos pie durvīm un tās atvēru. – Jau tagad es vēlos jums pateikties par apciemojumu, ja gadītos tā, ka esat aizgājušas, kad es atgriezīšos. Un paldies arī par ciemkukuli.

      Kādu mirkli viņas cieši raudzījās uz mani, un es sāku prātot, ko esmu pateikusi aplam.

      Ouens pārņēma vadību, pavēra plašāk durvis un sacīja: – Mana mamma prot cept pasaulē labākos cepumus. Varbūt jūs vēlētos ienākt un nobaudīt kādu no tiem pie kafijas tases? Merita varēs mums pievienoties, kad būs atbrīvojusies. – Viņš man mīļi uzsmaidīja, bet es nebiju īsti pārliecināta, vai gribu viņu apskaut vai dusmīgi sapurināt.

      Sievietes pagāja mums garām, viņām sekoja Merisa un Stīvs Veibers. Ouens aizvēra durvis un vadīja viešņas dziļāk mājā. Es noraudzījos viņiem pakaļ un jau sāku apšaubīt savu lēmumu pārcelties uz šejieni, nemaz neapskatīdamās šo vietu un cerēdama, ka te varēšu vadīt savu jauno dzīvi klusumā un vientulībā.

      – Uz šejieni, lūdzu, – es sacīju atslēdzniekam un vedu viņu pie bēniņu durvīm. – Šeit visām durvīm ir vecmodīgas slēdzenes, bet tajās ir arī atslēgas. Tikai šīm nav, turklāt šīs ir vienīgās aizslēgtās durvis.

      Atslēdznieks pietupās uz viena ceļgala un uzmanīgi aplūkoja slēdzeni. – Jā… ar diegiem nav aršana…

      – Vai tas ir labi vai slikti? – es vaicāju.

      – Kā to ņem, – viņš sacīja un izslējās. – Šis ir patiešām sens atslēgas mehānisms. Visdrīzāk, tas ielikts, kad māja tika uzcelta. Vismaz man tā liekas. Un durvis arī ir pamatīgas. – Viņš ar piedurkni noslaucīja pieri, bet man nebija nepieciešams atgādinājums par to, cik spiedīgs karstums valda augšstāvā. – Tas būs pasūtījuma darbs. Prasīs kādu laiciņu un izmaksās diezgan dārgi. – Atslēdznieks paraudzījās gaitenī uz vienu un otru pusi, laikam jau meklēdams termostatu.

      – Vai?

      – Ja gribat, lai visu izdaru ātri, es varu visu šo mehānismu izņemt ārā un aizstāt ar jaunu, modernu, kam ir pavisam vienkārša slēdzene. Varu ielikt misiņa, lai pieskaņotu citām durvīm.

      Mēs pagriezāmies pret kāpnēm, jo bijām izdzirdējuši dziļu, smagu ieelpu. Debora Fulere, roku uz sirds uzlikusi, stāvēja kāpņu augšgalā, plati iepletusi acis, un man izlikās, ka viņa ir ieraudzījusi spoku.

      – Vai nejūtaties labi? – es vaicāju.

      – Man viss ir kārtībā, patiešām. – Viņa mirkli pastāvēja, lai atgūtu elpu, un tad pienāca pie mums. – Es tikai gribēju nopūderēt degunu. Jaukā Loralī man pateica, ka lejasstāva tualetē ir zināmas problēmas, un ieteica izmantot to, kas atrodas augšā. Pēc brīža viņas nāks apskatīt māju.

      – Ko?

      Itin kā neko nebūtu manījusi, Debora Fulere mērķtiecīgi pagriezās pret Stīvu Veiberu. – Es esmu visai droša, ka misis Heivorda vēlēsies saglabāt mājas vēsturisko vienotību un darīs visu, kas nepieciešams, lai dabūtu aizstājēju atslēgai, kas der šai slēdzenei. Vai ne, misis Heivorda?

      Viņa pagriezās ar seju pret mani, un jau atkal man radās sajūta, ka es tieku sūtīta uz direktora kabinetu par nepiedienīgu izrunāšanos. Bija laiks, kad par šādu pārkāpumu tiku sodīta regulāri, jo uzskatīju, ka man allaž ir kaut kas sakāms.

      – Es… Man būs nepieciešams vairāk informācijas. Konkrētāki izcenojumi un darba izpildes termiņš…

      Atslēdznieks pakasīja pakausi, un es ievēroju sviedru traipus viņa krekla padusēs. – Jā, kundze. Kad atgriezīšos savā birojā, es apskatīšos, precizēšu un iesniegšu jums aprēķinus. Vai varu nosūtīt jums tos pa elektronisko pastu?

      Iedomājusies par savu mūžseno klēpjdatoru, ko vēl pat nebiju izsaiņojusi, un elektroniskā pasta adresi, kuru izmantoju kopā ar Kelu, es teicu: – Es vēl neesmu izraudzījusies interneta tīkla nodrošinātāju. Varbūt jūs varētu man iedot savu vizītkarti, un es pati jums rīt nosūtīšu elektroniskā pasta vēstuli. Vai tā varam sarunāt?

      – Jā, kundze. Tas derēs gluži labi. – Viņš ielika roku kabatā, izņēma vizītkarti un sniedza to man, bet pēc tam steidzās aizvērt savu instrumentu kasti, itin kā nevarētu vien sagaidīt, kad tiks kādā vēsākā vietā.

      – Bet jūs taču noteikti varat tās durvis atvērt tagad?

      Mēs abi pagriezāmies pret Deboru, kura diezgan nekaunīgi raudzījās uz mums.

      Pat nesapratu, kālab pati nebiju iedomājusies kaut ko tādu pavaicāt. Varbūt tāpēc, ka tveice augšstāvā bija teju vai neizturama un es tikpat dedzīgi kā misters Veibers vēlējos nokļūt vēsumā. Vai varbūt tālab, ka Īdita Heivorda bija aizslēgusi šīs durvis un droši vien ar nolūku noslēpusi atslēgu. Bēniņos laikam bija kas tāds, ko viņa nevēlējās atklāt citu acīm, un es nemaz nejutos tik pārliecināta, vai esmu gatava kāpt augšā un ieraudzīt, kas tur atrodas.

      Gandrīz negribīgi Stīvs nolika instrumentu kasti zemē. – Protams. Es jau grasījos to ierosināt, bet tad iedomājos, ka tur droši vien ir neciešami karsts, tāpēc jūs diezin vai steigsieties tur nokļūt.

      Man gribējās viņam piekrist un palūgt, lai atnāk atkal, kad būsim izlēmuši par tālāko rīcību, taču Deboras sejas izteiksmē bija kaut kas tāds, kas neļāva man tā sacīt.