stāvēja pašā aizmugurē, dzēra minerālūdeni un izskatījās tā, it kā nodotos drūmām gotu domām, kaut gan patiesībā droši vien prātoja vienīgi par mājasdarbiem, bet Klementīne tikmēr piedzērās, dejoja, skūpstījās ar nepiemērotiem puišiem un pēc tam visu mājupceļu raudāja, jo, jūs taču saprotat, dzīve.
Tagad Ērika nēsāja neievērojamu apģērbu, kas nepalika prātā; tas bija vienkāršs, neuzkrītošs un ērts. Viņa strādāja vienā no lielajām grāmatvedības kompānijām (nu jau vienā no četrām, nevis sešām) un dzīvoja glītā, droši vien jau izmaksātā mājā ar trim guļamistabām netālu no vietas, kur viņas bija uzaugušas. Un tagad Klementīne, protams, nenožēloja, ka bija nolēmusi laist pasaulē bērnus. Viņa tos neprātīgi mīlēja, protams, mīlēja, tikai reizēm gluži vienkārši nožēloja, ka tie bija piedzimuši par agru. Būtu bijis prātīgāk nogaidīt, kamēr būs nomaksāta lielākā daļa mājokļa kredīta vai arī viņas karjera būs kļuvusi stabilāka.
Sems gribēja trešo bērnu, un tas bija smieklīgi, neiespējami. Ikreiz, kad viņš par to ieminējās, Klementīne nemitīgi centās mainīt sarunas tematu. Laist pasaulē trešo bērnu būtu tas pats, kas "Cirka" spēlē nobraukt lejā pa garajām kazas kāpnēm. Nevarēja būt, ka viņš patiešām tā domāja. Atlika vienīgi cerēt – galu galā viņš tomēr nāks pie prāta.
Sems no jauna nostājās uz sliekšņa un pastiepa uz Hollijas pusi cepumu paciņu. Maģiski atlabusī Hollija nolēca no Klementīnes ceļgala, un tai pašā mirklī iezvanījās Klementīnes telefons, kas bija nolikts vienā no grāmatplauktiem.
– Tā ir Ērika, – Klementīne paskaidroja Semam, paņēmusi telefonu.
– Varbūt viņa grib atcelt to pasākumu, – Sems cerīgi ieminējās.
– Viņa nekad neko neatceļ, – Klementīne atteica un pielika telefonu pie auss. – Sveika, Ērika.
– Te Ērika, – Ērika īgni noņurdēja, it kā Klementīne viņai jau būtu sagādājusi vilšanos.
– Zinu, – Klementīne atteica. – Šīs jaunmodīgās tehnoloģijas ir satriecošas, tās…
– Jā, ļoti smieklīgi, – Ērika pārtrauca. – Paklausies. Par šodienu. Braucot atpakaļ no veikala, es nejauši satiku Vidu. Tu taču atceries manu kaimiņu Vidu, vai ne?
– Protams, ka atceros. Kā gan es varētu aizmirst tavu kaimiņu Vidu, – Klementīne atteica. – Dižo elektriķi. Tādu kā Tonijs Soprano. Mēs mīlam tavu kaimiņu Vidu. – Dažkārt Ērika mēdza atmodināt Klementīnē šādu vieglprātību. – Kvēli seksīgās Tifānijas vīru. – Tifānijas vārdu viņa izrunāja gari stiepti. – Sems ir sajūsmā par kaimiņieni Tifāniju.
Viņa paskatījās uz Semu, lai pārliecinātos, vai viņš atceras šo vārdu. Sems ar rokām gaisā atainoja Tifānijas ārkārtīgi iespaidīgo augumu, un Klementīne viņam parādīja paceltu īkšķi. Ar Ērikas kaimiņiem viņi bija tikušies vienu vienīgu reizi pagājušajos Ziemassvētkos, kādā neveiklības pilnā ballītē ar iedzeršanu Ērikas mājās. Viņi varēja būt aptuveni desmit gadus vecāki par Klementīni un Semu, toties izskatījās jaunāki. Pēc Sema un Klementīnes domām, viņi toreiz bija izglābuši neveiksmīgo vakaru.
– Lai nu kā, – Ērika turpināja, – es pateicu Vidam, ka jūs šodien nāksiet pie mums ciemos, un viņš mūs visus uzaicināja pie sevis uz dārza viesībām. Viņiem ir meita Dakota, kurai ir aptuveni desmit gadu, un viņš, šķiet, uzskata, ka viņai labprāt patiktu parotaļāties ar jūsu meitām.
– Izklausās lieliski, – Klementīne noteica, juzdama, ka viņai krietni vien uzlabojas garastāvoklis. Viņa piegāja pie loga un nopētīja koši zilās debesis. Viņu pēkšņi pārņēma svētku noskaņojums. Dārza viesības. Šovakar nevajadzēs gatavot vakariņas. Varēs paņemt līdzi Einslijas dāvināto šampanieša pudeli. Pavingrināties varēs rīt. Klementīnei ļoti patika šī viņas personības īpatnība; viņas noskaņojums viegla vēja, smaržas vai skaista akorda ietekmē no skumja varēja pārvērsties pacilātā. "Zini, tu esi dīvaina, gandrīz kā narkomāne," reiz bija sacījis viņas brālis Braiens. Klementīne tā arī vairs nebija aizmirsusi šo piezīmi. Tā viņā modināja lepnumu. Jā, es esmu tik traka. Kaut gan tas droši vien liecināja, ka viņa nepavisam tāda nebija. Patiesi traki cilvēki bija pārāk aizņemti ar savu trakumu, lai par to vēl domātu.
– Vids savā ziņā ar viltu pierunāja mani doties uz viņa dārza viesībām, – Ērika aizstāvēdamās piebilda, un tas bija savādi, jo Klementīne vēl ne reizi nebija piedzīvojusi, ka Ēriku kāds būtu varējis pierunāt ar viltu.
– Tas nekas, – Klementīne sacīja. – Mums viņi patika. Būs jautri. – Viņa pasmaidīja, skatīdamās, kā ekstāzes pārņemtā Hollija valsē pa istabu, turēdama cepumu augstu paceltu gluži kā balvu. Hollija bija mantojusi Klementīnes temperamentu, un tas bija labi, izņemot brīžus, kad viņu noskaņojums nesakrita. Pragmatiskā un pacietīgā Rūbija vairāk līdzinājās Semam. Iepriekšējā dienā Klementīne bija iegājusi meitu guļamistabā un ieraudzījusi, ka Rūbija sēž uz grīdas blakus Hollijai, maigi glāstīdama viņai plecu. Hollija gulēja uz vēdera, pagalam izmisusi, jo viņas uzzīmētais pandas lācis neizskatījās pēc pandas lāča. "Pamēģini vēlveiz!" Rūbija mudināja. Viņas sejā bija redzama tāda pati neizpratnes pilna izteiksme kā Semam. Tā vēstīja: kāpēc vajag tik ļoti sarežģīt sev dzīvi?
– Nu tad labi, jauki. Būs jautri, jā, – Ērika atkārtoja. Viņa izklausījās vīlusies, it kā patiesībā nebūtu cerējusi, ka šī diena varētu būt jautra. – Gluži vienkārši… Olivers ir drusku tāds kā dusmīgs uz mani par to, ka es pieņēmu Vida uzaicinājumu, jo… nu… kā jau pirmīt teicu, mēs labprāt gribētu apspriest to, nu… mūsu piedāvājumu, un viņš domā, ka tagad mēs to vairs nevarēsim izdarīt. Biju iedomājusies, ka varbūt pēc dārza viesībām jūs varētu atnākt pie mums un iedzert kafiju. Ja vien jums būs laiks.
– Protams, – Klementīne bija ar mieru. – Vai pat pirms viesībām, ja gribi. Kā vien vēlies. Tas viss izklausās ļoti noslēpumaini, Ērika. Vai vari man dot kādu mājienu?
– Nu… nē, tā īsti ne. – Nu viņa izklausījās gandrīz satraukta.
– Būs jau labi, – Klementīne mierinoši noteica. – Parunāsim par to jūsu noslēpumu pēc dārza viesībām.
– Vai arī pirms, – Ērika iebilda. – Tu nupat teici…
– Vai arī pirms, – Klementīne piekrita. Tieši tobrīd telpā ietipināja Rūbija, turēdama katrā rokā pa mazītiņam, sārtam gumijas zābakam un izskatīdamās ļoti apmierināta ar sevi. – Ak tu, gudrā meitene, Rūbij, tu taču vari vilkt gumijas zābakus! Cik lieliska doma!
– Ko, lūdzu? – noprasīja Ērika, kura ļoti nevarēja ciest, ja Klementīne telefona sarunas laikā uzrunāja arī savus bērnus. Šķiet, viņa to uzskatīja par etiķetes pārkāpumu.
– Neko. Protams. Parunāsimies pirms dārza viesībām.
– Tad arī tiksimies, – Ērika strupi noskaldīja un beidza sarunu ierasti kaitinoši pēkšņi, it kā Klementīne būtu viņas necilā praktikante.
Nu, vienalga. Dārza viesības pie Ērikas apburošajiem kaimiņiem šajā saulainajā ziemas dienā būs jautras. Kas gan varēja būt vēl jaukāk?
8. nodaļa
Lietus nedaudz mitējās, kaut gan, protams, nepārstāja pavisam. Bija skaidrs, ka tas draņķis pat negrasās beigties, un tāpēc Tifānija izmantoja iespēju, lai paķertu lietussargu un izvilktu piebraucamā ceļa galā atkritumu kasti, kurā nekautrīgi grabēja iepriekšējā vakarā izdzertā vīna un alus pudeles.
Viņa domāja par Dakotu un meitas