lodes trāpa vienā un tai pašā vietā. Kevana nepatikā saviebās, jo zvaigznīšu kļuva arvien vairāk.
Pēc tam radās citas raizes. Saspringti stūrēdams, viņš juta, ka labā priekšējā riepa nodreb no lodes trieciena. Ar pāršautu riepu varētu nobraukt vēl kādas piecas jūdzes; tad tā būtu pavisam tukša. Bet atkārtoti trāpīgi šāvieni bija cita lieta.
“Riepas arī ir uzlabotas,” Kevana pūlējās sevi mierināt. “Viss būs labi, viss nokārtosies, tās izturēs.”
Uzbrucējiem, kas bija izvietojušies mežā, šautenes nebija aprīkotas ar skaņas slāpētājiem, un šāvienu blīkšķi bija apdullinoši. Pa kreisi no automašīnas kā traki auļoja zirgi.
– Kāds izdzirdēs šāvienus un izsauks policiju, – Viljams cerīgi ieteicās.
– Tuvākie kaimiņi dzīvo pāris jūdžu attālumā. Viņi šāvienus no šīs puses dzird nepārtraukti, – Kevana atteica un iespieda akseleratoru dziļāk, un putekļu mākonis aiz automašīnas palielinājās. – Šajā norobežotajā kanjonā klintis apslāpē šāvienu troksni. Neviens tam nepievērsīs uzmanību.
– Bet viņi pamanīs dūmus un izsauks glābšanas dienestu, – Viljams nerimās.
– Paies laiks, kamēr dūmi pacelsies virs kanjona. Un ārkārtas dienesti ieradīsies vēl pēc kāda laika.
– Vai tu nevari man kaut vienu reizi samelot?
Nonākuši pie mežmalas, panikas pārņemtie zirgi cirtās atpakaļ.
“Jūs tik pamēģiniet tiem kaut ko nodarīt!” Kevana klusībā draudēja šāvējiem, kas slēpās starp kokiem.
Dzīvnieki nevaldāmā galopā metās transportlīdzekļa virzienā. Lodes no jauna iezīmēja zvaigznītes uz stikla. Kevana pagrieza automašīnu iepretim meža ceļam, kas viņus aizvestu līdz šosejai. Tiesa, zirgi skrējienā draudēja nosprostot ceļu, un viņš baidījās, ka var ietriekties dzīvnieku barā.
Pēkšņi pašķīda asinis, viens no zirgiem krita un pēc inerces vēl pāris reižu vēlās pa pļavu.
Niknuma pārņemtais Kevana apbrauca apkārt dzīvnieka ķermenim un lielā ātrumā vadīja automašīnu starp kokiem. Tagad šāvēji kanjona austrumu un rietumu malās automašīnu nevarēja redzēt. Nu viņus apdraudēja vienīgi uzbrucēji mežā dienvidu pusē. Kreisā priekšējā riepa šķita pamīksta, labā bija tāda pati, taču pa meža ceļu jābrauc vēl tikai ceturtdaļjūdzi.
Kevana cerēja, ka viņi drīz nonāks uz lielceļa. Izbraukdams no līkuma, kur tālāko pārredzēt neļāva biezi saauguši koki, viņš piespieda pults pogu, lai atvērtu vārtus – taču attapa, ka tas ir bezjēdzīgi, jo elektrības vadi bija pārgriezti.
Pat nepaguvis apsvērt, kā rīkoties, Kevana ieraudzīja pie vārtiem šķērsām novietotu furgonu, kas aizsprostoja ceļu. Abās pusēs furgonam koki auga cieši blakus, tāpēc apbraukt to nebija iespējams. Nāksies to taranēt, ietriekties vietā, kur furgons ir visvieglākais, – pie spārna aiz pakaļējās ass. Ford Taurus smagais bruņojums ļaus ar kārtīgu bliezienu pavirzīt furgonu nost un aizspraukties garām. Taču, nospiezdams slēdzi, lai atslēgtu automašīnas gaisa spilvenus, Kevana pamanīja, ka furgons izskatās iegrimis. Tajā bija ievietots kaut kas smags.
“Man nekādi neizdosies to nogrūst nost,” viņš nodomāja.
Aiz furgona bija noslēpies vīrietis, kurš tagad atklāja uguni pa Ford Taurus priekšējo stiklu – salonā sabira stikla šķembas. Kevana spēcīgi nospieda bremzes pedāli, un automašīna slīdēdama apstājās – pasažieri, pat drošības jostu turēti, strauji sasvērās uz priekšu. Viņš aši pārslēdza ātrumus un strauji aizbrāzās pa meža ceļu atpakaļgaitā.
Cauri priekšējam vējstiklam ar būkšķi iztraucās lode.
– Pieliecieties!
Kevana iebrauca līkumā atpakaļgaitā, nonāca vietā, kur ceļš kļuva nedaudz platāks, noņēma kāju no akseleratora un vienlaikus pagrieza stūri par ceturtdaļu. Automobilis pagriezās pa simt astoņdesmit grādiem un, viegli aizskardams koka stumbru, nostājās pretējā braukšanas virzienā. Bez kavēšanās Kevana ielika ātrumā un nospieda akseleratoru. Riteņi pasvieda smiltis pretī šāvējiem, kas steidzās nopakaļus, šaudami pa automašīnas aizmugures riepām – smilšu mākonis īslaicīgi apgrūtināja tēmēšanu.
Taču Kevana apzinājās, ka drīz arī aizmugurējās riepās radīsies ložu izrauti caurumi. Aizvien mīkstākās priekšējās riepas jau krietni apgrūtināja stūrēšanu. Simt astoņdesmit grādu pagrieziens to stāvokli bija tikai pasliktinājis. Izbraukdams no meža pļavā, vīrietis saprata, ka priekšējie riteņi balstās uz tajos iestiprinātajiem plastmasas diskiem, kas bija kā ritenis ritenī. Zaudējusi parastās amortizācijas spējas, automašīna lēkāja pa ceļa bedrēm.
– Mēs visi iesim bojā! – Viljams iesaucās.
– Nav tiesa! – Cauri sašķaidītajam vējstiklam Kevana redzēja, ka māju pilnībā pārņēmušas liesmas. Biezie dūmi necēlās gaisā, vējš dūmu stabu pielieca zemu un pūta automašīnas virzienā. Tuvodamies mājai, vīrietis uzsauca Viljamam: – Pasniedz man šauteni, ko tev pirmīt iedevu!
Paņēmis ieroci, Kevana lika Džeimijai samainīties vietām ar misis Petersoni. – Gatavojies vadīt auto!
Viņš stūrēja pa kreisi gar degošo māju un iebrāzās blīvajā dūmu mākonī, kurā ceļš pat nebija saskatāms.
Džeimija bija pārrāpusies pāri misis Petersonei un iespiedās blakus šoferim.
– Endželo, skaties pulkstenī! – Kevana uzsauca. – Kad būs pagājusi tieši pusotra minūte, paziņo Džeimijai!
– Un kas man būs jādara? – taujāja Džeimija.
– Turpini braukt, kamēr sagaidīsi Endželo signālu. Tad atgriezies pa to pašu ceļu, līdz nonāksi atpakaļ pie dūmu mākoņa.
– Kāpēc? Ko tu grasies…
– Kad atgriezīsies, apstājies tieši pirms dūmu mākoņa. Es no tā izniršu tavā pusē. Tikai esiet vērīgi un nenošaujiet mani.
Kevana nospieda bremžu pedāli, un cietās iekšējās riepas ieurbās zemē, apstādinot spēkratu. Viņš dziļi ieelpoja, atgrūda vaļā durvis un metās dūmu mutulī.
Dzirdēdams, kā durvis aizcērtas un automašīna drāžas tālāk, viņš skrēja līdzi vēja nestajiem dūmiem. Lai arī viņš bija aizturējis elpu, uzmācās klepus, un dūmi koda acīs. Nāsis un rīkle kaisa.
Elpot pamazām kļuva vieglāk. Dūmu mutuļi pašķīrās, un Kevana redzēja saules starus apmirdzam strautu, kas vijās cauri kanjonam. Bruņuvestei sitoties pret ribām, Kevana vēlās lejup pa tā krastu.
Ūdens malā viņš dziļi ieelpoja, un plaušas piepildīja vēsais, spirdzinošais gaiss.
Pieliecies viņš steidzās gar straumi, līdz dūmi palika aiz muguras. Tad pa nogāzi viņš uzrāpās līdz krasta malai un piesardzīgi vērās pāri pļavai uz priedēm un apšukrūmiem. Dūmi, kas mutuļoja aiz muguras, neļāva ienaidniekiem saskatīt Kevanas galvas apveidu. Viņš notēmēja šauteni.
Atmiņā atausa vīri, kurus viņš pa ceļam uz mājām bija pamanījis degvielas uzpildes stacijā – tie noteikti bija Dzeltenā Stāvokļa operatori.
“Kādēļ? Es jau esmu izstājies no spēles. Kālab piepeši esmu kļuvis par mērķi?”
Taču tik daudz bija skaidrs – ja šāvēji ir tie paši vīri, viņu ir desmit. Stāvēdams pie degvielas sūkņa, Kevana bija svešos saskaitījis. Vēl jāpierēķina snaiperis austrumu nogāzē un līdz ar viņu neapšaubāmi