Uz naža asmens. Deivids Morels

nepieciešams liecinieks. – Viljams pavērās Džeimijā un piebilda: – Taču tā nedrīkst būt sieva.

      – Sieva? – Kimu jaunums manāmi apstulbināja.

      – Pie joda, es esmu ar mieru! – iejaucās misis Petersone, priecādamās, ka var piedalīties. Viņa parakstījās Viljama norādītajā vietā.

      – Tagad uzņēmums pieder man? – Kevana pajautāja.

      – Līdz ar visām saspraudēm un dzeramā ūdens traukiem. – Tad ķeramies pie darba. Džerald, atcel Tokijas filiāles projektu. Apvieno Parīzes un Romas filiāles. Ali, misis Petersoni nepieciešams apsargāt visu diennakti. Nogādā viņu kādā drošā namā.

      – Lai viņu pieskata izskatīgi jaunekļi, – piebilda Džeimija.

      – Arī Viljamam būs jāpaslēpjas drošā namā, – Kevana paziņoja. – Lai piekļūtu man, uzbrucēju vienība var izmantot gan vienu, gan otru. Kima, pārbaudi datubāzē visus manus norīkojumus. Pastāv iespēja, ka mani paredzēts apklusināt saistībā ar kādu agrāku notikumu, kurā esmu ieguvis pārāk daudz nevēlamas informācijas. Es gribu, lai mani pavada vislabākie sargi. Ataiciniet Robu Milleru, Dominiku Benuto, Hansu Dītrihu un…

      Drūmie skatieni, ar kādiem darbinieki vērās runātājā, lika viņam apklust.

      Kevana atcerējās, ko Ali un Kima iepriekš bija teikuši un kas formāli nebija saistīts ar viņa ierašanos. “It kā mums trūktu nepatikšanu!” bija iesaucies Ali, bet Kima piebilda:

      “Acīmredzot mēs netiekam galā ar stresu.”

      – Kas noticis? – viņš taujāja.

      Kima dziļi ieelpoja. – Visi, izņemot Ediju, ir gājuši bojā. Pēdējās diennakts laikā.

      Sākumā Kevana nosprieda, ka ir pārklausījies.

      – Millers Venēcijā sargāja liela uzņēmuma vadītāju un viņa sievu, – Ali stāstīja. – Dominiks Oahakā apsargāja filmzvaigzni. Pārējie atradās līdzīgos savstarpēji nesaistītos norīkojumos. Visi ir nodurti.

      Jaunais vadītājs paliecās uz priekšu, atspiezdamies ar plaukstām pret galda virsmu.

      – Asmeņi bija apstrādāti ar ātras iedarbības indi, – Kima piemetināja.

      – Klienti ir dzīvi. – Brokmena balsī jautās satraukums. – Tiem nav ne skrambiņas. Viņiem neviens neuzbruka.

      – Neviens neuzbruka? Tas taču nav iedomājams! – Viljams iebilda.

      – Protams, ir, – Kevana attrauca. – Ja klientiem nekas nav nodarīts, tas nozīmē, ka uzbrukuma mērķis bijis to sargi.

      – Kāpēc uzbrucēji neizmantoja šaujamieročus? – Viljams jautāja.

      – Tālab, ka uzbrukumam ar nazi piemīt kaut kas baisi intīms, – atteica Kevana. – Nereti upuris pat nejūt, ka ir savainots, vai arī neapjauš brūces nopietnību. Apmācībai cīņās ar nazi bieži rāda videomateriālu, kas kādā Kalifornijas bārā uzņemts ar novērošanas kameru. Tajā redzams pulks baltādainu brašuļu, kas piekauj maza auguma latīņamerikāni. Pa visiem pataisa viņu zili melnu. Visbeidzot visniknākais uzbrucējs, nosviedis upuri uz biljarda galda, sit to pēc sirds patikas. Kadra kreisajā pusē manāma aša kustība, proti, latīņamerikānis ir atbrīvojis roku zem uzbrucēja spiediena un pūlas kaut ko izvilkt no džinsu kabatas. Arī turpmākās kustības ir zibenīgas, un piekautā vīrieša roka darbojas acij gandrīz nesaskatāmā ātrumā. Kad sliktais puisis, acīmredzot nospriedis, ka gana pamielojis latīņamerikāni, ir piecēlies un pagriezies, kadrā redzams viņa pārgrieztais vēders. Taču viņš ir šoka stāvoklī un pat neapjauš, ka sadurts. Pārējie metas bēgt. Sliktais puisis ir neizpratnē. Piegājis pie bāra letes, viņš apsēžas. Tikām asinīm notrieptais latīņamerikānis notraušas no biljarda galda, iegrūž nazi kabatā, sakārto apģērbu un iziet uz ielas. Puisis ar pārgriezto vēderu pasūta dzērienu. Viņš joprojām neapjēdz, ka ir daudzkārt sadurts. Vēl neilgu brīdi pasēdējis, ievainotais pašūpo galvu, it kā būtu mazliet apjucis, nozveļas no krēsla un izlaiž garu.