uzjautrināts, Rauls spēra četrdesmit soļus atpakaļ. Četrdesmit īpaši platus soļus.
– Es ij netaisos šim dot savējo! – puisis ar nazi atkārtoja.
– Tad man jāpaņem pašam savs, – Bovijs paziņoja, bet joprojām stāvēja tajā pašā pozā. Ar kreiso roku iesniedzies platā krekla īsajā piedurknē, viņš izņēma piecas collas garu atvāžamo nazi, ko labajā padusē bija piestiprinājis ar pretalerģisku plāksteri.
Šis rokām darinātais nazis atšķīrās no otra ar gludo ebonīta spalu, ar kuru viņam patika spēlēties. Šis nazis bija domāts darbam. Piespiežot pogu uz spala, tas atvāzās kā ieeļļots. Anodētais melnais asmens, izkalts no 44 °C kategorijas tērauda, bija tik ass, kas spēja ieurbties starp kevlara šķiedrām. Rievotais, laminētais spals bija gatavots no gandrīz neiznīcināmas plastmasas ar nosaukumu Micarta. Rievas ļāva cieši satvert spalu arī tad, ja tas bija notriepts asinīm.
– No kurienes tas, velna milti, uzradās? – kāds iesaucās.
Rauls pacēla pistoli.
– Rāmu garu! – Bovijs mierināja. – Nazis man vajadzīgs tikai derībām. Ja tu mani nogalināsi, visam jāizskatās ticami, it kā tu būtu aizsargājies.
– “Ja”? Nebūs nekādu “ja”! – Rauls viegli samiedza acis.
– Derībās bija runa par piecdesmit pēdām, vai ne?
Viņš paspēra vēl desmit soļus atpakaļ.
– Klau, izbeidz! – Bovijs gaudulīgi novilka. – Tu taču gribēji godīgas derības, vai ne?
– Piecdesmit pēdas ir godīgi.
– Bet tev jātur ierocis gar sāniem. Tu nedrīksti ar to tēmēt, kamēr sacensības nav sākušās, – Bovijs piekodināja.
– Kā nu ne. – Stāvēdams krietnā attālumā, Rauls smīkņāja. – Gar sāniem.
Jauneklis atkal nolaida ieroci.
Arī Bovijs tagad turēja roku ar nazi gar sāniem un iekšēji saņēmās. – Kurš sāks skaitīt?
– Skaitīt? Par skaitīšanu neviens neko…
Kliegdams pilnā balsī, Bovijs metās uzbrukumā.
– Es tev zarnas izraušu, izdzimteni! – viņš auroja. – Izdzimteni! Izdzimteni! – Šķita, ka Raulu straujais, skaļais uzbrukums un niknumā izķēmotā seja bija pārbiedējusi. Viņš sarāvās, sagrīļojās, instinktīvi ieliecās ceļgalos, ar rokām, kā sargādams, aizsedza krūtis. Pistoles stobrs nu bija pavērsts augšup, nevis pretī uzbrucējam, kurš rēca: – Nositīšu! Nositīšu! Nositīšu!
Šāds uzbrukums ir kā ļaunākais murgs ikvienam, kura darba pienākumos ietilpst prasme apieties ar ieroci. Likumsargi, īpašu uzdevumu vienības locekļi, apsargu dienesta aģenti, visi profesionāļi zina, ka, niknumā kliegdams, pretinieks ar ieroci rokā spēj lielā ātrumā mērot piecdesmit pēdu attālumu un nogalināt cilvēku, iekams tas pārvar pārsteigumu un mēģina aizsargāties. Vienīgā iespēja aizsargāties ir paredzēt šādu gājienu un nošaut uzbrucēju, tiklīdz ierauga viņa rokās nazi. Ja šāvējs ir likumsargs, viņam būs jātaisnojas policijas iekšējās izmeklēšanas padomē un varbūt arī tiesas iepriekšējās izmeklēšanas zvērināto priekšā. Beigtā nelieša radinieki gandrīz noteikti asaru pilnām acīm gaudīsies, ka nav bijusi godīga cīņa ar šaujamieroci pret nazi, policistam bijušas priekšrocības un viņš nedrīkstējis izšaut. Bet šāvējs vienalga domā: “Nolādēts! Skaidrs, ka vajadzēja šaut. Ja tāda situācija atkārtotos, es to kverpli nožmiegtu tāpat kā toreiz.” Daudzi ir pārliecināti, ka uzbrucējam ar nazi vajadzīgs laiks, lai sagatavotos dūrienam, un viņš izšķiež vērtīgu sekundi vai pat divas, bet šāvējs var to izmantot un, pārvarējis pārsteiguma refleksu, izšaut. Taču patiesībā ar nazi bruņojies cilvēks kustas pietiekami ātri un, izmantodams ieskrējiena inerci, no visa spēka uztriecas pretiniekam, nogāž to atmuguriski pret sienu vai uz zemes, pēc tam uzkrīt virsū upurim un laiž darbā nazi.
Aptuveni tā notika arī tagad. Rauls likās izbrīnīts, kājas ieliecās ceļgalos, rokas bezjēdzīgi pavirzījās augšup, un Bovijs piecdesmit pēdu atstatumu – kurš vairs nelikās pārlieku garš – pieveica neiedomājami īsā laika sprīdī. Viņš uztriecās Raulam ar tādu spēku, ka izsita tam gaisu no plaušām. Ķermenim izliecoties un pēdām atraujoties no zemes, Rauls nokrita. Kad jaunekļa galva atsitās pret zemi, atskanēja šķebinošs krakšķis.
Tajā mirklī Bovijs varēja ar lejupvedošu kustību pāršķelt Raulam rīkli, taču viņš tikai veikli atbruņoja pretinieku un ar nazi un ieroci rokās apcirtās pret pārsteigumā sastingušajiem Raula draugiem.
– Gribat jaunas derības? – Bovijs noprasīja.
– Ak, Dievs, tikai nešauj! – lūdzās puisis ar nazi.
– Nekas tamlīdzīgs pat prātā nenāk. – Bovijs noteica un aizbāza ieroci aiz jostas. – Raul, tu labi redzi? Es gribu, lai tu skaties uzmanīgi.
– Ē–ē, – novilka Rauls. – Ko?
– Nolādēts! Skaties uzmanīgi!
– Jā, labi.
Bovijs savāza nazi un piesprādzēja pie bikšu kabatas.
– Tu tur! – viņš uzrunāja puisi ar nazi rokā. – Es prasīju, vai gribi noslēgt derības.
– Derības?
– Jā. Saderam, ka jūs visi trīs mani nevarēsiet pieveikt.
Visi trīs izskatījās satriekti.
Jau atkal Bovijs nostājās šķietami miermīlīgajā pozā, ar kreisās rokas plaukstu apņēmis labās rokas elkoni, otru plaukstu piespiedis pie vaiga. – Dieva dēļ, sāciet taču!
Puisis ar nazi rokā nolēma riskēt. Kad viņš metās virsū Bovijam virsū, tas ar asu labās rokas kustību novirzīja uzbrucēja nazi sāņus un vienlaikus ar kreisās plaukstas ārējo malu no visa spēka iecirta pļauku – spēcīgais sitiens skāra tik lielu daļu upura sejas, ka tas sāpēs pārgrieza acis.
Bovijs kustējās zibenīgi. Spēriens ar biezzoļu kurpes malu lika otrajam puisim kliedzot saļimt smiltīs – precīzais sitiens pa nervu uz laiku bija padarījis kāju nejutīgu. Arī tas, kurš bija vicinājis nazi, noslīga uz ceļiem. Atgāzis puiša galvu, Bovijs to pieturēja zem zoda, lai nākamais sitiens nepārlauztu jauneklim kaklu. Trešajam viņš iespēra pa sēkliniekiem. Kad puisis sāpēs paliecās uz priekšu, arī viņam Bovijs ar plaukstu spēcīgi trieca pa zodu. Abi bez samaņas novēlās zemē.
Atlika tikai uzbrucējs, kura kāju Bovijs bija padarījis nejutīgu. Sāpēs viebdamies un locīdamies, viņš vārtījās pa zemi un ar lielām pūlēm sataustīja kādu priekšmetu bikšu kabatā. Kad pretinieks izvilka ne visai kvalitatīvu divdesmit otrā kalibra revolveri, Bovijs iespēra viņam pa žokli tā, lai sitiena spēks vien pārlauž kaulu, nevis nogalina tā īpašnieku.
Rauls joprojām gulēja zemē, kampdams pēc elpas un neticīgi mirkšķinādams acis.
– Nu, kā tev patika? – Bovijs apvaicājās.
– Ē…
– Vai tu gribētu pie manis pastrādāt?
– Ē…
– Es tev to varētu iemācīt. Tu iegūtu jaunus draugus un sagādātu pasaulei daudz sāpju?
– Strādāt? Kas tas par…
– Tu strādātu pie manis. – Bovijs izvilka no kabatas naudaszīmes, kuras kopā saturēja saspraude. Paša gatavotajā tērauda saspraudē bija tik prasmīgi ieslēpts