sekoja. Tālumā varēja redzēt kalnus, ceļa malas ieskāva kaktusi.
Asfalts beidzās, un nu viņi brauca pa grants ceļu, kas stiepās augšup pa kalna nogāzi. Uz ceļa neredzēja nevienu citu transportlīdzekli. Puiši dzēra alu. Turēdamies ceturtdaļjūdzes attālumā no priekšā braucošā spēkrata saceltajiem putekļu mākoņiem, Bovijs nojauta, ka jaunekļiem padomā savu sekotāju izmantot sen meklētai izklaidei.
Zemais auto pārslīdēja pakalna virsotnei un uz brīdi nozuda skatienam. Bovijs sekoja un, ripinot lejup pa nogāzi, ieraudzīja to, ko bija pareģojis, – vietā, kur uzbērums sargāja ceļu no svešām acīm, vajātais auto bija sagriezts šķērsām ceļam.
Atspiedušies pret zemo transportlīdzekli, stāvēja Rauls ar trim draugiem, dzēra alu un vēroja, kā sekotājs apstādina automašīnu. Tiklīdz Bovijs izkāpa, viņam smagi uzgūlās saules raidītā versme, taču viņš to nelikās manām un koncentrējās uz refleksiem. Viņš paliecās sāņus, kad Rauls meta viņam ar tukšu alus skārdeni.
– Re, ko es domāju par tavu draņķa lietišķo piedāvājumu, – noskaldīja Rauls.
Skārdene grabēdama aizripoja pa akmeņiem, bet Bovijs uz to pat nepaskatījās. Džinsu bikses, kuras Raulam bija kājās, iznākot no cietuma, bija nomainītas pret nošļukušām maisveida biksēm ar lielām kabatām. Tādas bija kājās arī viņa draugiem.
“Bikses noslīdējušas tik zemu ne tikai tāpēc, ka tas būtu modīgi,” secināja Bovijs. “Kabatās ir kaut kas smags. Tajās sabāzti ieroči.”
– Jūs, poliči, varētu man neuzplīties, – Rauls šķita lepns, ka zina šo vārdu angliski. – Tas ir pretlikumīgi.
Draugus notiekošais acīmredzami uzjautrināja.
– Es taču sacīju, ka neesmu policists, – Bovijs atgādināja.
– Tātad, tā nav ievilināšana. – Vēl viens gudrs vārds, ar kuru Rauls lepojās. – Tad mani nevarēs apsūdzēt kruķa atspārdīšanā.
– Vai sagraizīšanā, – ierunājās puisis, kas stāvēja blakus Raulam un pazibināja nazi.
– Varbūt es tev varētu uzdāvināt sarkanu caurumu pierē? – Rauls izvilka no bikšu kabatas nelielu trīsdesmit otrā kalibra pusautomātisko pistoli.
– To tev nepavisam nepatiktos darīt, – Bovijs nesatricināmi attrauca.
– Ak tā gan?
– Vai zini, kas ir Kerija Fišere?
– Kas?
– Aktrise. Viņas māte ir Debija Reinoldsa.
– Kas par…
– Viņa tēloja princesi Leu pirmajās trijās “Zvaigžņu karu” filmās.
– Vajadzēs tevi nošaut, citādi tu muldēdams nogarlaikosi mūs līdz nāvei.
– Vēl Debija Reinoldsa raksta romānus un scenārijus. Viņas slavenākā frāze skan šādi: “Tūlītējam apmierinājumam piemīt viena nelaime, proti, tas jāgaida pārāk ilgi.”
Rauls skatījās uz Boviju tādā neizpratnē, it kā viņš runātu marsiešu valodā.
– Jūs mani nenošausiet, – Bovijs skaidroja. – Tas būtu pārlieku ātri. Daudz jautrāk būtu pagarināt priekšspēli, sadurot vai spārdot mani.
– Priekšspēli? – Raula sejā uz brīdi parādījās apjukums, it kā viņam tāds jēdziens būtu svešs. – Jā, to tu pareizi teici.
– Ļauj man pirmajam, Raul! – viens no puišiem pieteicās. – Man tā niez nagi viņam sadot!
Rauls apdomājās.
“Varbūt viņam sāk rasties aizdomas,” prātoja Bovijs. “Tas vieš cerību. Iespējams, es nešķiežu laiku velti.”
– Uzbruksim visi kopā, – Rauls izlēma.
Jaunekļi izvērsa uzbrukuma līniju. Viens iztukšoja skārdeni un svieda ar to Bovijam. Citi rīkojās tāpat.
Bovijs bez grūtībām izvairījās.
– Ko tagad darīsim, Raul? – kāds noprasīja. – Atspārdīsim viņu?
– Vai sagraizīsim? – Puisis ar nazi rokā plati pasmaidīja.
– Gribat saderēt? – vaicāja Bovijs.
– Uz to, vai tev sašķaidīs kājas un rokas? Nav vērts, tas tāpat ir skaidrs.
Kamēr uzbrucēji tuvojās, Bovijs ieņēma šķietami nedraudīgu pozu – atbalstījis labās rokas elkoni kreisās rokas saujā, labo plaukstu piespiedis pie vaiga.
– Eu, paskat, šis tēlo vēso džeku! – jauneklis iesaucās.
– Tāds vis nebūs pēc tam, kad mēs šo atspārdīsim.
– Es nopietni saku. Vai gribat saderēt? – Bovijs vēlreiz piedāvāja.
Jaunekļi nāca aizvien tuvāk. Bovijs joprojām nemainīja pozu.
– Uz ko derēsim?
– Uz naudu manā makā.
– Mēs to šā vai tā dabūsim, – paziņoja Rauls, draudēdams ar pistoli.
– Vai tad jūs nevēlaties zināt, kādas būs derības?
Viņi bija gandrīz klāt.
– Labi, kādas ir tavās stulbās, nolādētās derības? – Rauls noprasīja.
– Tu nostāsies divdesmit pēdu attālumā no manis, nolaidis roku ar ieroci gar sāniem.
– Jā. Un?
– Es tikšu tev klāt, pirms tu man trāpīsi.
Rauls smiedamies noteica: – Jā, kā tad!
– Pārbaudi.
Vēlreiz noirgojies, jauneklis pagriezās pret draugiem.
Tajā brīdī Bovijs varētu viņu pievārēt.
– Un ko es teikšu kruķiem, kad būšu ielaidis tev lodi iekšās? – Rauls taujāja.
– Pašaizsardzība.
– Tu, vecīt, esi sasmēķējies kreku, – kāds no puišiem iejaucās. – Pistole pret dūrēm nav nekāda pašaizsardzība.
– Tad man būtu vajadzīgs kāds ierocis, kuru policija uzskatītu par apdraudējumu.
– Piemēram?
– Nezinu. Varbūt nazis?
– Stulbenis! – noņirdza puisis ar nazi. – Viņš grib, lai es šim atdodu savu…
– Aizver žaunas. Es gribu saprast, – Rauls pavēlēja. – Es nostāšos trīsdesmit pēdu atstatumā.
– Es teicu “divdesmit”.
– Trīsdesmit.
– Tas būtu palielas istabas garums, – Bovijs izlikās iebilstam.
– Bet tev būs nazis.
– Jā.
– Un tu gribi saderēt, ka pagūsi man uzbrukt, pirms es tevi sašaušu.
Bovijs pamāja. – Ja pagūsi man iešaut, tā būs pašaizsardzība, jo man rokā būs nazis. Varēsi pastāstīt kruķiem, kā es tev sekoju. Vajāju tevi.
– Es jums saku, tas džeks ir sajucis prātā, – puisis ar nazi nerimās.
– Kā tad būs, Raul? Tu piecus gadus sēdēji. Vai tiešām ne reizi nesapņoji iztrakoties? Tagad tev ir tāda iespēja. Turklāt pavisam likumīga. Pirmajā