kārdinājums visu nokopt, viņš atcerējās divus apmēram trīsdesmit piecus gadus vecos vīriešus, kuri ieradās šeit pirms pāris gadiem. Abiem alusvēderiem, kas atbrauca ar Winnebago treileriem, līdzi bija garlaikota izskata sievas un bērni, kas nerimās grūstīties. Vīri lūdza Kevanam atļauju izrādīt ģimenēm bērnu dienu nometni, kurā viņi esot pavadījuši laimīgākās vasaras savā mūžā. Viņi nespēja vien noticēt, ka viss palicis tieši tāpat kā toreiz.
“Laimīgākās vasaras.” Acīmredzot kopš tā laika viņu dzīvē nekādi uzlabojumi nebija vērojami, un Kevanam tas šķita skumji.
Viljams apsēdās tumšajā ādas krēslā un atvēra portfeli. Kevana un Džeimija iekārtojās koka krēslos viņam iepretim.
– Es atlidoju šo gaisa gabalu tālab, lai…
– Bet es varētu tev aiztaupīt pūles un uzreiz paziņot, ka nevēlos šo darbu.
– Darbu? Vai tu domā, ka es ierados piedāvāt tev darbu?
– Vai tad ne?
– Vārds “darbs” nav gluži precīzākais apzīmējums. – Viljama sejā parādījās uzjautrinājums. – Es tev piedāvāju visu.
– Ko tu ar to domā?
– Visu līdz pēdējai skrūvītei, kā daži izsakās.
– Es nesaprotu.
– Tev pieder viss, mans draugs.
– Kas ir “viss”?
– Global Protective Services. – Vispirms Kevana nosprieda, ka ir pārklausījies. Pēc tam sirds salēcās, un viņš dziļi ievilka elpu, kad Viljams paziņoja: – Dankans savā testamentā tev to novēlēja.
Kevanu atkal pārņēma atmiņu vilnis. Slaidais, muskuļainais, ūsainais Dankans reiz bija Kevanas instruktors vienībā “Delta”. Aizgājis no armijas, Dankans nodibināja starptautisku apsardzes aģentūru, kas plauka un zēla, pateicoties izcilajam personālam, ko Dankans nolīga no bijušo īpašo uzdevumu vienību locekļu vidus – tie lielākoties bija viņa agrākie audzēkņi.
Tolaik, kad Dankans gāja bojā, kompānijai Global Protective Services bija filiāles Ņujorkā, Londonā, Romā un Honkongā.
Nākamo plānoja atvērt Tokijā.
– Testamentā? – Kevana apspieda piepeši uzbangojušās dusmas. – Tu man to pastāsti tagad? Piecus mēnešus pēc viņa nāves?
– Bija savi iemesli.
– Kādi iemesli? Dievs tēvs, mēs varējām to pārrunāt Dankana bērēs. Mēs varējām…
– Nē, – Viljams noliedza. – Mēs nevarējām.
Kevana manīja, ka Džeimija nobažījusies raugās viņā.
– Piedod, – viņš sacīja Viljamam. – Es negribēju nopelt tavu kompetenci.
– Viss kārtībā. Turklāt tu joprojām sēro. Tad ir pieļaujams. Viens no iemesliem, kādēļ es par to runāju tikai tagad, ir tāds, ka bija grūti apliecināt Dankana nāvi, lai varētu uzsākt testamenta apstiprinājuma procesu.
– Grūti apliecināt nāvi… – Kevana apmulsis pārjautāja, bet tad saprata. Ložu pēdas Dankana seju bija izkropļojušas tik ļoti, ka viņa identitāti nevarēja apliecināt ar stomatoloģisko ierakstu palīdzību. Ko nepanāca lodes, to izdarīja uguns. – Lai Dievs stāv viņam klāt!
– Autopsijā secināts, ka ribas bijušas lauztas un saaugušas. Arī atslēgas kauls bijis lauzts un sadzijis.
– Profesionāli ievainojumi. – Par to domājot, Kevanam iesmeldzās paša sadzijušie kauli.
– Diemžēl neatradās neviens pēdējā laikā izdarīts šo ķermeņa daļu rentgena uzņēmums, tālab es vēl arvien nespēju pierādīt, ka tās ir viņa mirstīgās atliekas. Visbeidzot es lūdzu Pentagona darbiniekus parādīt Dankana veselības karti. Armijas pārstāvji to sargāja arī pēc viņa nāves tikpat spīvi, it kā Dankans joprojām būtu “Deltas” instruktors. Par laimi, iejaucās mans bijušais klients, augsts ierēdnis pašreizējā prezidenta administrācijā, un tikai pēc viņa zvana medicīniskā lieta nonāca manās rokās. Es bažījos, ka šos ievainojumus Dankans guvis pēc aiziešanas no armijas, un tādā gadījumā rentgena filmiņas būtu bezvērtīgas, taču lauztās ribas un atslēgas kauls bija labi redzami. Es varēju sniegt pierādījumus.
– Tu minēji, ka tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc es par testamentu uzzinu šodien.
– Otrs iemesls ir tāds, ka Dankans bija labāks sargs nekā uzņēmuma vadītājs. Nekonsultēdamies ar mani, viņš bija pieņēmis vairākus lēmumus, kas viesa šaubas par Global Protective Services pastāvēšanas ilglaicīgumu. Nebija gandrīz neviena aktīva, ko novēlēt mantotājam. Par laimi, šīs problēmas man izdevās atšķetināt. Bet vēl trešais iemesls, kālab es pie jums ierodos vien tagad… – Viljams pacēla kādu papīra lapu. – Dankans novēlēja Global Protective Services kādam Āronam Stodardam.
Sajutis Džeimijas bažīgo skatienu, Kevana izslējās taisnāk, pleci saspringa.
– Nelaime tāda, ka neviens Global Protective Services darbinieks nebija dzirdējis par tādu cilvēku. Dankanam nepalika neviena radinieka, tālab arī šajā virzienā meklējumi nebija iespējami, – Viljams skaidroja.
– Varēji pajautāt man.
– Tu skaidri liki manīt, ka nevēlies, lai ar tevi sazinās. Un ko tu atbildētu, ja es ierastos un taujātu, vai pazīsti Āronu Stodardu? Vai tu man to atklātu? Vai arī turpinātu nošķirties no savas agrākās dzīves? – Kevana neatbildēja, un Viljams turpināja: – Galu galā Pentagons pakļāvās vēl vienam manam lūgumam. Izrādījās, ka Ārons Stodards arī kādreiz dienējis vienībā “Delta”. Pat bijis Dankana audzēknis. Pēc tam Dankans viņu pieņēmis darbā Global Protective Services, bet ap to laiku Ārons Stodards drošības apsvērumu dēļ izmantoja citu vārdu. Tavu vārdu.
Sirds sitās tik skaļi, ka bija vajadzīgs brīdis, lai saņemtos, un Kevana atzvila krēslā. Tad viņš atbildēja:
– Tolaik bija dzīva mana māte. Vēl man bija audžutēvs un pusmāsa. Un draugi. Iestājies dienestā, es apzinājos, ka šai sistēmai ir arī vājie posmi. Piemēram, nelieši var vērsties ne tikai pret klientu, bet arī pret aizsargaģentu. Sarga ģimenes locekļus un draugus var sagūstīt un tādējādi izdarīt spiedienu uz sargu, liekot viņam nodot klientu. Es nospriedu, ka nedrīkstu tā riskēt ar savu ģimeni un draugiem. Man ir būtiska ne tikai klientu, bet arī tuvinieku drošība. Vieglāk bija pieņemt svešu vārdu, kas neļautu ienaidniekiem atklāt manu pagātni.
– Tev tas neapšaubāmi izdevās. Biju pārliecināts, ka tavs īstais uzvārds ir Kevana. Nekad nebiju dzirdējis tevi nosaucam savu vārdu, tādēļ biju pārsteigts, ieraudzījis personāla dokumentācijā, ka tavs vārds ir Džeimss.
– Darba gaitās es to nekad nenosaucu.
– Šādi radot leģendu par aizsargaģentu ar vienu vienīgu vārdu. Vai piekrīti?
– Tam, ka esmu Ārons Stodards? Jā. – Viņš paraudzījās uz Džeimiju, kurai jau sen bija atklājis patiesību par savu identitāti. – Tagad, kad es vairs nestrādāju apsardzē, nav svarīgi, vai kāds zina, kas es patiesībā esmu. Mana māte ir mirusi. Audžutēvam ir smagi slima sirds. Arī viņa, iespējams, drīz vairs nebūs. Pusmāsa ir vienīgā radiniece, par kuru man jāraizējas. Un, protams, tu, – viņš uzrunāja Džeimiju. – Tevi es aizsargāšu mūžam.
– Es gan biju domājis kaut ko citu, – Viljams viņu pārtrauca. – Vai tu piekrīti pieņemt Dankana mantojumu un kļūt par Global Protective Services īpašnieku?
– Viljam,