veltīja pilij mīlas pilnu skatienu. – Pusotrs tūkstotis istabu, kurās iespējams satilpināt sešus simtus galminieku. Lielākā un neglītākā pils Eiropā. Vai zināji, ka es uzaugu Jorkpleisā, kuru karalis pēc tam pievienoja savai pilij? Tādējādi es tagad dzīvoju galmā, bet vienlaikus esmu mājās.
Frānsisa notrīsēja gaidās, prātodama, vai izdosies ieraudzīt karali un vai viņš atcerēsies abu iepriekšējo tikšanos.
– Vai karalis ir šeit?
– Šajā laikā? – Molla pasmējās par meitenes nezināšanu. – Karalis uzturas Ņūmārketā. Šeit viņš viesojas pavasarī un rudenī. – Galma dāma sadrūma. – Un ņem līdzi To Dāmu. – Kaut gan pievienojusies galmam pavisam nesen, Frānsisa jau daudz zināja par bēdīgi slaveno Barbaru Kāslmeinu, dzimušu Viljersu. Šī sieviete, viena no daudzajām Mollas radiniecēm, satrieca visu valsti, pavadīdama karaļa skavās viņa pirmo nakti Londonā. Kāslmeina bija precējusies, tomēr tas viņu itin nemaz neaizkavēja. Karalis savukārt centās pielabināties nelaimīgajam Rodžeram Pālmeram, padarīdams viņu par Kāslmeinas grāfu, un Barbara kļuva par grāfieni.
Tomēr visi galminieki viņu dēvēja tikai par To Dāmu.
– Barbara drīz dzemdēs karaļa bastardu, – Molla turpināja. – Baumo, ka pirmais bērns vairāk līdzinās lordam Česterfīldam, dāmas iepriekšējam mīļākajam, nevis Viņa Majestātei.
Frānsisa iekoda lūpā, brīnīdamās, ka Molla tik brīvi runā par savu radinieci.
– Ak, es vēl pret viņu izturos iecietīgi! – Molla smiedamās paskaidroja. – Daudzi spriež krietni vien skarbāk. Kanclers Haids dāmu ienīst tik kvēli, ka nav ar mieru apstiprināt jebkādu naudas vai tiesību piešķiršanu viņai. Vēlēdamies padarīt viņas vīru Rodžeru par grāfu, karalis bija spiests ķerties pie īru tituliem, lai kancleram nevajadzētu rīkojumam uzspiest savu zīmogu!
– Vai karalis nevar rīkoties, kā pats vēlas?
– Frānsisa, vai tu visus šos gadus pavadīji miegā? Karalis nedrīkst pārkāpt robežu un radīt iespaidu, ka seko sava tēva pēdās. Kaut gan jāatzīst, ka manas asinis vārās, kad par to domāju.
Abas bija sasniegušas pili, un livrejā tērpts kalpotājs aizveda viņas uz apartamentiem, kas tika gatavoti karalienei.
– Vai ar nepacietību gaidi jauno kundzi, kas pārņems saimniecību savā ziņā? – Molla jautāja puisim.
Kalpotājs pamāja. – Protams, kundze.
– Viņam droši vien ir sajūta, ka jaunā kundze jau ieradusies, – Molla klusi sacīja Frānsisai. Abas sekoja puisim caur gaiteņu labirintu, līdz sasniedza plašus apartamentus, kuros sienas bija apšūtas ar angļu ozolkoka paneļiem. Tie bija smalki izgrebti un rotāti ar pilastriem, apzeltīti un izdaiļoti ar heraldiskām lilijām.
– Karalienes istabas! – jauneklis paziņoja un paklanījās.
No blakusistabas piepeši atskanēja čivināšana, it kā tur būtu sapulcējušies strazdi, meklēdami vietu ligzdošanai. Atvērās durvis, un vairākas galminieces iespurdza istabā. Pirmā bija pusmūža dāma.
– Molla Viljersa! Nāc un noskūpsti man roku, kā pieklājas rīkoties krietnai radiniecei.
Plati smaidīdama, Molla metās vecākajai sievietei klāt. – Tante, es ļoti priecājos, kad uzzināju, ka esat kļuvusi par galveno guļamistabas dāmu!
– Jā gan. Un arī par apmetņu uzraudzi un mantzini, – Safolkas grāfiene piebilda.
Frānsisa pārmaiņus uzlūkoja abas sievietes un ievēroja, ka abām ir augsta, gluda piere un gaiši brūnas acis, kurās atspoguļojas ass prāts.
– Un jums ir arī atejas pārzines tituls! – izdvesa jauna, eleganta sieviete, kuras tērps bija daudz skaistāks un greznāks nekā pārējām.
– Klusē, Kerija Freizere! Tu nekad nemitējies izplatīt baumas.
– Godājamā kundze! – Molla nolaidās reveransā, izrādīdama cieņu radinieces augstākajam stāvoklim. – Lūdzu, iepazīstieties! Frānsisa Stjuartes kundze.
Meitene paklanījās un juta, ka viņai piekalti sešu jaunu sieviešu vērtējošie skatieni.
– Vai jau pieņemti visi lēmumi par karalienes galmu? – Molla jautāja.
– Nepavisam! – Safolkas grāfiene sapurināja savu smalko tērpu; tā satraukta vista sapurina spalvas. – Mēs pagaidām esam ļoti juceklīga ģimene. Karaliene būs klāt jau pēc mēneša, un pagaidām atrastas tikai ģērbējas. Lēdija Vuda, lēdija Skrūpa, Lagardes kundze. – Viņa norādīja uz jaunu, biklu sievieti. – Un arī Kerija Freizere. Ja vien viņa varēs veltīt mums laiku, ko atņems savam šuvējam. Izvēlētas arī jaunākās galma dāmas, proti, Velsas kundze, Praisas kundze, Vormestri kundze, Bointones kundze. – Visas dāmas cita pēc citas pamāja, izdzirdot savu vārdu. Frānsisa jau zināja, ka uzruna “kundze” tiek piešķirta arī neprecētajām, jo uzruna “jaunkundze” apzīmē sievieti, kas tiek uzturēta. – Un arī Stjuartes kundze. – Meitene vēlreiz nolaidās reveransā, pateikdamās par izrādīto godu. Šīs vietas bija ļoti iekārotas, un ģimenes sparīgi cīnījās, pat atklāti uzpirka atbildīgos, lai meitas varētu nokļūt galmā. Dāmas pavadīja daudz laika kopā ar karalieni, tādējādi gūdamas lielu ietekmi.
– Kuras dāmas kalpos guļamistabā?
Šī loma bija visietekmīgākā, un daudzas pēc tās tiecās, jo nekas cits nenodrošināja tādu tuvību karalienei. Līdz ar to bija iespējams panākt, lai karaliene uzklausa kādu lūgumu, un vienlaikus saņemt par to atalgojumu.
Grāfiene pieklusināja balsi. – Pagaidām nav nosaukts neviens vārds. Tas ir noslēpums.
– Kāpēc?
Safolkas grāfiene pameta skatienu pār plecu. – Mums šķiet, ka tas varētu būt saistīts ar To Dāmu.
Frānsisa nekad vēl nebija redzējusi Mollu tik satriektu. – Viņa neuzdrošinātos! Karaļa mīļākā cer uz karalienes guļamistabas dāmas vietu? Pat viņa nav tik bezkaunīga!
Paraustījusi plecus, grāfiene ar galvas mājienu norādīja, lai Molla seko viņai uz attālāku istabas stūri, kur abas turpināja sačukstēties.
– Stjuartes kundze… – Trīs dāmas sapulcējās meitenei apkārt. Kerija Freizere, būdama drosmīgāka nekā pārējās, pieskārās Frānsisas tērpam. – Pastāstiet mums, kā darinātas šīs piedurknes! – Viņa norādīja uz zilo satīna piedurkni, ko Frānsisa bija sasējusi ar lentēm, atklājot skatienam apakškreklu.
– Tā ir neliela viltība, ko mēdz izmantot dāmas Parīzē.
– Vai tiešām? – Kerija pārjautāja. – Pārāk sarežģīta mums, nabaga anglietēm?
Frānsisa noprata, ka viņas centieni izrādīt pieticību ir uztverti kā dižošanās.
– Jūs atklājat ļoti daudz no sava apakškrekla, piemēroti buduāram, nevis sabiedrībai, – noteica Džeina Lagarde, pataustījusi mīksto audumu, ko Frānsisa valkāja zem tērpa. – Vai tiešām neviens nav paudis sašutumu, redzot jūsu apakšveļu?
– Francijā tā dara visas. – Frānsisa paraustīja plecus.
– Un jūsu matu krāsa! – iesaucās Ketrīna Bointone. – Šeit es neko tādu neesmu redzējusi. Kādu toni tam piešķīra jūsu matu meistars?
To dzirdot, Frānsisa atmeta galvu, apjautusi, ka šī nav draudzīga iztaujāšana. – Dabas toni, kundze. Es jau piedzimu ar šādas krāsas matiem.
– Lieliski, Frānsisa! – Molla atzinīgi noteica. – Beidziet