kā mēs neesam tik elegantas kā jūs, mēs acīmredzot esam derīgas tikai nabagu būdām, nevis karalienes guļamistabai. – Ketrīnas Bointones balss bija kā etiķī mērcēta.
– Dāmas, dāmas! – Molla bija pabeigusi kluso sarunu ar radinieci. – Kalpojot karalienei, mēs pavadīsim kopā daudz laika, tāpēc mums jābūt draudzenēm.
Šie vārdi atgādināja Frānsisai, kā vecā aukle mēdza lūgties, lai viņas ar māsu nestrīdas. Viņu piepeši pārņēma spējas ilgas pēc māsas un Palērojālas istabām. Tomēr viņas jaunās mājas bija Anglijā, un viņa grasījās tajās justies laimīga, par spīti naidīgajām dāmām.
– Kad ieradīsies karaliene Katrīna, kundze? – Džeina jautāja Safolkas grāfienei.
– Maija beigās. Pēc tam karaļpāris dosies uz Hemptonkortu, kur pavadīs medusmēnesi.
– Vai taisnība, ka lēdija Kāslmeina grasās tur laist pasaulē karaļa bastardu? – painteresējās Ketrīna Bointone.
– Ja viņa to uzdrošināsies, tad no manis saņems bargu rājienu, nemaz nerunājot par brēcošu bērnu, kas būs pašai jāaprūpē, – lēdija Safolka atcirta. Arī viņa bija Barbaras radiniece.
– Kaut nu tā būtu taisnība un grāfiene patiesi ar rājienu vien varētu padzīt lēdiju Kāslmeinu no galma! – Molla nočukstēja, kad viņas devās uz upes pusi, atvadījušās no dāmām. – Bet, tiklīdz runa ir par manu māsīcu Barbaru, karalis šķiet akls kā nupat dzimis kucēns.
– Kas viņai dod tādu varu pār karali? – Frānsisa apvaicājās. Karalis bija labsirdīgs un iecietīgs cilvēks, krietns vīrs un valdnieks, kas pelnījis apbrīnu, un meitene nesaprata, kāpēc Tā Dāma prot viņu apvārdot. – Vai skaistums?
– Jā, Barbara Kāslmeina ir skaista sieviete. Viņa līdzinās nobriedušam persikam brīdī, kad tas ir vissulīgākais un jau svārstās uz sabojāšanās robežas. Tomēr viņas spēcīgākā puse ir kas cits.
– Kas?
– Apetīte. Barbaras iekāre deg tikpat kvēli kā vīriešu kaislības. Bērnībā viņa mēdza sev pieskarties apakšā, visiem redzot, it kā tas nebūtu nekas apkaunojošs.
Frānsisa satriekta novērsās, tomēr dzirdētais viņu aizgrāba. Kaut gan Mollai viņa to nemūžam neteiktu, meitene juta sevī mostamies interesi par šo neparasto būtni, kas uzdrošinās pārkāpt visus tikumīgām sievietēm izvirzītos noteikumus. Barbara Kāslmeina izklausījās pēc sātana iemiesojuma, tomēr salīdzinājumā ar dāmām, kuru sabiedrībā Frānsisa bija uzaugusi un kuru galvenā izklaide bija dievbijīga lūgšanu skaitīšana, viņa šķita patiesi aizraujoša.
Pēcpusdienu meitene pavadīja kopā ar Mollu un mazo Mēriju, rotaļājoties Samerseta nama dārzā, kur bija daudz zālienu. Tos ieskāva taisnas grantētas takas un trīs koku avēnijas, aiz kurām bija izbūvētas lielas akmens kāpnes, kas veda uz zemāku dārzu pie upes. Aiz slēgtiem dzelzs vārtiem bija saskatāma savāda laiva, un Molla paskaidroja, ka tā veidota līdzīga Venēcijā redzamajām gondolām.
– Es labprāt tajā pavizinātos, – Mērija ieminējās.
– Es arī, – Frānsisa piebalsoja.
– Ne šodien, mīļumiņ.
Mērija izskatījās tik apbēdināta, ka Frānsisa pūlējās viņu uzmundrināt, dzīdamās meitenei pakaļ pa zālienu, slēpdamās aiz Tritona statujas un spēji izlēkdama no aizsega, saucot: – Bū!
Kad viņas atgriezās namā, tur bija ieradies kāds drukns kungs ar sarkanu seju, toties lieliski ģērbies – melnā samta mētelī, ko rotāja vairāki duči misiņa pogu, un viņa galvu sedza gaiša parūka.
– Vai esat kareivis? – Mērija painteresējās.
– Nē, vismaz šobrīd ne, un arī turpmāk tas nenotiks, ja vien viņam izdosies panākt savu, – Molla smiedamās paskaidroja meitai. – Šis ir mans brālis Džordžs Viljerss, negantais Bakingemas hercogs. Mērij, sasveicinies ar savu tēvoci!
– Vai jūs tiešām esat mans tēvocis? – meitene jautāja.
– Velns un elle, Molla, tu esi izvēlējusies savādu veidu, kā iepazīstināt mani ar šīm apburošajām būtnēm! – Viņš nometās uz ceļgala, bet sava smagnējā auguma dēļ izskatījās smieklīgs, nevis romantisks. – Esmu gan, jaunā dāma.
– Es esmu Mērija, lēdija Stjuarte, – bērns svinīgi paziņoja. – Tomēr es nebūšu Ričmondas hercogiene, kaut gan mans brālis nomira; es esmu meitene.
Frānsisa slepus uzlūkoja Mollu, bīdamās, ka atgādinājums par Esmi viņu sāpinās, bet Molla tikai pasmaidīja.
– Patiesi! Par Ričmondas hercogu kļuvis mana nelaiķa vīra brāļadēls Čārlzs. – Un Molla savukārt veltīja uzjautrinājuma pilnu skatienu Frānsisai, kas izlikās to nemanām.
– Nāc, Mērij, skriesim augšā pa kāpnēm un apsteigsim tavu māti un tēvoci!
To dzirdot, Mērija satvēra svārkus un metās prom, un Frānsisa viņai sekoja.
– Nu, Taurenīt, kā tev patīk atgriešanās angļu galmā? – hercogs jautāja māsai. Frānsisa nesaklausīja draudzenes atbildi, bet bija spiesta apstāties kāpņu augšā aiz Nereīdas statujas atrisušas kurpju saites dēļ. Viņa pieliecās, lai to aizsietu, bet nākamie sadzirdētie vārdi lika viņai sastingt.
– Lieliski, māsa! – hercogs klusi uzslavēja Mollu. – Viņa ir izcili piemērota. Cik nevainīgs skaistums un nesamākslots valdzinājums! Nebūtu iespējams atrast labāku pretstatu Barbaras pārmērīgajam briedumam un vēlamāku atbildi mūsu lūgšanām. Kā gan karalis varētu atteikties no tik kārdinoša kumosa?
Frānsisa gaidīja Mollas sašutumu par tik noniecinošu spriedumu, bet draudzenes atbilde bija pārāk baisa, un meitene šausmās notrīsēja.
– Domāju, ka tev taisnība, Džordž. Viņa līdzinās ledus gabaliņam, kas atsvaidzinās karaļa mēli pēc tik ilgas barošanās ar pārbagātu ēdienu.
– Gudrais Taurenītis! Kā tev veicas ar savas skandalozās dzejas sacerēšanu?
Frānsisa nekavējās, lai saklausītu turpinājumu, un metās skriet pakaļ mazajai Mērijai, sirdij strauji pukstot. Cik naiva muļķe viņa bijusi! Līdz šim šķita, ka Molla ir viņas draudzene, vienīgā šajā galmā, bet tagad bija skaidrs, ka arī Mollai nevar uzticēties, tāpat kā dzēlīgajām galma dāmām.
Kaut gan daudzi slavēja Frānsisas skaistumu, viņa pati tam nekad nebija īsti ticējusi un šobrīd kaismīgi vēlējās, kaut nebūtu saņēmusi šo velti. Droši vien nebija prātīgi tik akli uzticēties Mollai, kura galu galā visu mūžu pavadījusi galmā un iemācījusies izvērtēt, kas varētu būt noderīgs un kas ne. Frānsisa sevi uzskatīja par šīs galma dāmas draudzeni, gandrīz vai par meitu, jo viņas pašas māte nebija radusi izrādīt pieķeršanos. Tagad meitenes sirdī modās aizdomas, ka Molla vēsu prātu apsvērusi viņas valdzinājumu un nevainību kā iespējamu ieroci Viljersu interešu veicināšanai, nevis vienkārši kā meitenes rakstura īpašības.
Bija pienācis laiks izrauties no Mollas paspārnes un iegūt dažus draugus, kam varētu uzticēties.
Sasniegusi Samerseta nama elegantās arkas un portikus, Frānsisa atklāja, ka tur viņu jau gaida guļamistabas sulainis, turēdams sudraba paplāti, uz kuras bija uzlikts neliels ziedu pušķis.
– Cik skaistas puķes! – Mērija iesaucās. – Vai tās domātas man?
Vīrietis pasmaidīja, bērnišķās jūsmas uzjautrināts. – Jūs, jaunā dāma, vēl esat nedaudz par mazu, lai saņemtu pušķus.