asarās un nolieca galvu rokā. Viņš apsēdās viņai blakus, nemaz nezinādams, kā viņu mierināt.
«Kas par lietu,» viņš jautā.
Sāra, galvu nepaceļot, sacīja:
– Lūk, lieta. Es esmu muļķis, es gribēju būt skaista tev.
– Atvainojiet. Man nav ne jausmas, kas notiek.
– Tev ar to nav nekāda sakara.
– Bet kā tas var būt?
– Es saņemu sodu par savu augstprātību.
«Sāra, es vēlos, lai tu būtu man skaista.»
– Tiešām, vai tu to vēlies?
«Jā,» atbildēja Belcebuls. Lai gan patiesībā viņš jutās spiests dot viņai atzinību par viņas pūlēm.
«Ak,» Sāra teica, noslaucot asaru un dziļi ieelpojot. «Es neesmu ļoti pievilcīgs un noteikti ne tik jauns kā jūs.»
– Sāra, es esmu vecāka par Ēģiptes piramīdām.
«Ļoti smieklīgi,» viņa pasmaidīja caur asarām. – Es to visu laiku aizmirstu.
– Jā, es arī esmu. Es nesaprotu savu vecumu.
– Tev ir laipna sirds. Jūs esat izsmalcināts, gudrs. Tu esi perfekts. Cilvēks un velnišķais tevī papildina viens otru.
To pateikusi, Sāra apklusa. Viņa joprojām bija skumja un satraukta.
– Zini, dažreiz man pašam pret sevi riebjas. Kā tagad.
To sakot, Belcebuls pavilka viņu aiz rokas un nesa sev līdzi. Kad viņi iegāja viesistabā, kuras krēslā mirgoja sveču gaismas, no kaut kurienes nāca mūzika. Belcebuls paņēma Sāru rokās un skanot maigai, dvēselisku pieskaņu pilnajai dziesmai For the good times Perija Komo izpildījumā, viņi sāka spēlēt valsi. Sāra bija tik satraukta, ka pilnībā zaudēja galvu un sāka raudāt bez iemesla; vismaz jēgpilnu un nopietnu.
Patiesībā, kas gan viņu varētu apbēdināt vairāk kā sevis žēlošana. Viņa piespiedās tuvāk Belcebulam, nejūtot, ka viņš ir garīgi un fiziski izsmelts.
Asaras. Sievietes. Visas viņu ainas sākas un beidzas ar šiem slapjiem trikiem. Viņi vēl toreiz dzīvoja harmonijā, un šāda aina nevarēja kaitēt ne viņai, ne viņam. Sāra nopūtās uz Belcebula krūtīm, nedomājot, ka asaras viņu padarīs traku. Jo labāk. Šajā aizraujošajā brīdī viņa visvairāk vēlējās, lai Belcebuls būtu pārņemts ar domu, ka viņa ir visbrīnišķīgākā sieviete, ko viņš jebkad ir saticis. Tikmēr šajās asarās nebija nekā īpaši aizkustinoša, un Belcebuls tikai nodrebēja no kaut kādas neskaidras sajūtas. Viņš nevarēja nejust savas pozīcijas ievainojamību. Var šķist, ka Belcebuls izvairās no sievietēm, un gadījumos, kad tas nav iespējams, viņš viņu priekšā spēlēja stoiku. Spriediet viņu, kā vēlaties, tikai neaizmirstiet, ka viņš ir velns. Patiesības labad jāsaka, ka viņa tieksme pret sievietēm bija apšaubāma un apbrīna pret viņām mērena, kas acīmredzot izslēdz daudzsievību.
Pēc dejas, kuras dēļ Sāra bija nožēlojama no pārliekas laimes, viņa ar juteklīgu skatienu iedūrās Belcebulā un izņēma no kamīna dzegas kastīti, kas bija iesaiņota zelta reljefā papīrā.
– Priecīgus Ziemassvētkus, dārgā.
Belcebuls paklausīgi pieņēma skūpstu uz vaiga. Dāvana, ko viņš saņēma, bija Marc Jacobs smaržas.
«Jūsu dāvana ir guļamistabā,» viņš teica.
– Kas tur ir?
– Nāc un paskaties.
Pēc divām minūtēm Sāra atgriezās ar savvaļas ziedu pušķi.
– Dievs! Kā tas ir iespējams? Kumelītes, īrisi, lupīna, akvilēģija, zilā rudzupuķe, neļķes un viss vienā buķetē! Kā jūs zināt, ka es dievinu savvaļas ziedus?
– Es esmu velns, atceries?
– Es jūku pēc tevis!
To pateikusi, Sāra ar prieku ieelpoja biezo ziedu aromātu un, izelpojot, atkal ilgi vaidēja. Netālu stāvēja Belcebuls, un viņa saspieda viņa roku virs plaukstas locītavas.
– Ak, Belcebul, es, protams, zinu, tu visu noliegsi, bet atzīsti, ka mīli mani. Nu vismaz tu mani apbrīno! Jā jā. Es redzēju tavas aizraušanās pazīmes. Pat ja sajūta bija aprakta kaut kādā viltības, izlikšanās, ārišķīgas vienaldzības sajaukumā, ko tev patīk sev uzvilkt. Šī dīvainā, negaidītā mīlestība tevi iedvesmoja – tu man atnesi meža ziedus ziemā! Neslēp savas jūtas, neļauj šai mīlestībai pret mani izgaist!
Tikko atguvies no tik pārsteidzoša monologa, viņš jautāja:
«Sakiet man, vai jūs pa ceļam uz šejieni kaut kur sasitāt galvu?»
– Ak, es nezinu, ko es saku. Es esmu jums pateicīgs par prieku, ko jūs man sagādājāt. Lai ko tu teiktu, mēs varētu dzīvot kopā…
«Ellē,» piebilda Belcebuls. – Vietas pietiek visiem.
Viņš pasmaidīja un virzījās uz dīvāna pusi, nolika spilvenu zem galvas, apgūlās uz muguras un izstiepa kājas ar vārdiem:
– Bija daudz darāmā. Es esmu kā izgriezts sūklis.
Sāra apsēdās pie viņa kājām un ielika pušķi viņam klēpī.
– Noguris? viņa jautāja.
– Jā. Ja vien jūs zinātu, cik grūti ir būt velnam.
– Ak, Belcebul, mans nabadziņš!
Pēc šiem vārdiem, kas liecināja par gandrīz mātišķu žēlumu, Sāra apraka savu seju ziedos. Tad viņa atmeta galvu un, neatverot acis, iesaucās:
– Dievs! Kad es biju laimīgāks nekā tagad! Tā ir sava veida maģija!
«Jūs visā redzat maģiju.»
Sāra nolaida rokas gar ķermeni, pagrieza galvu pret plecu un uzmanīgi paskatījās uz vīrieti, kas viņai tik mīļš un garā tuvu.
– Vai jums nešķiet, ka mēs esam līdzīgi? viņa jautāja.
– Kā šis? – Belcuvels jautāja, neatverot acis.
– Tevī dzīvo divas dažādas personības. Viens ir pesimists, kuram dzīve ir drūma neizbēgamība, otrs ir mākslinieciska daba, izsmalcināta, cēla, un es esmu otrā tevis projekcija.
Tad viņš atvēra acis un, nezinādams, kā reaģēt uz šiem vārdiem, iesaucās:
– Tikai ar to bija par maz! Dzīve, ko es vadu, pieder tikai man. Mana pieredze ir velna likteņa summa. Esmu apmierināts ar savu dzīvi, un man nav vajadzīgs dvēseles palīgs, lai dalītos ar tās nozīmi un skaistumu.
Šie vārdi sašutināja Sāru, un tas ir pilnīgi pamatoti.
– Ko tu par mani zini?
– Cilvēka identitāte noved pie tā, ka vienas personas kaislību un vājo vietu izpēte ļauj noskaidrot visu pārējo raksturlielumus.
– Vai nekad neesi izjutusi vēlmi tuvoties sievietei?
– Mīlestībā cilvēki viens otru nomāc. Draudzībā ir vairāk pozitīvu lietu. Draudzības dzinējspēks ir lojalitāte. Bet šī sajūta vienmēr liek kaut ko darīt.
– Šie ziedi. Tu izdarīji kaut ko tādu, kas mani iepriecināja.
Aizkustinātās intonācijas gan uz Belcebulu neatstāja nekādu iespaidu.
«Es nevaru pateikt, kāpēc,» viņš teica.
– Vai es tevi pazīstu. Jūs nekad pilnībā neizpaudīsit to, ko vēlaties. Jūs esat dzīvojuši tūkstošiem gadu un nekad neesat jutušies mīlēti. Tas