ielas pārtikas aptieciņā nopirku pudeli minerālūdens; tas bija mazliet labāk, bet zobi joprojām bija skābi. Es apsēdos uz sarkanā plastmasas krēsla, kas izskatījās daudz izmantots, izvilku mobilo tālruni un uzzināju Henrija numuru.
– Es klausos," vīrietis man klusi atbildēja.
– Labdien, Henrijs, tas ir… Irina… Nezinu, vai jūs mani atceraties," es jutu, ka mana balss trīc un aizlūzt kā skolniecei. Es ienīstu sevi šajos vājuma brīžos.
– Sveiki, es jau biju sākusi domāt, ka jūs neaizvani, – iespējams, man tas tikai šķiet, bet cilvēks otrā līnijas galā, šķiet, smaida.
– Es gribēju savu jautājumu risināt citādi. Zini, es negribu tevi apgrūtināt, – es jutu, kā man sāk degt vaigi, un es droši vien jau sārtēju kā vēzis. – Bet tas neizdevās, – mana balss atkal trīcēja, un acīs mirdzēja asaras.
– Nezinu, kā ir tavā valstī, bet šeit laulības nav tik vienkāršs notikums, – Henrija balss skanēja mierīgi un pārliecinoši, un man kļuva nedaudz vieglāk.
– Varbūt ‑Lasvegasa?
– Diemžēl… Viss, kas notiek Vegasā, paliek Vegasā. Šīs laulības ir spēkā neesošas.
Es smagi nopūšos, domāju, ka Henrijs to dzird.
– Es apspriedīšos ar savu juristu, domāju, ka mēs atrisināsim šo jautājumu," viņš nepārprotami cenšas mani nomierināt.
– Vai jums ir advokāts?
– Nedomājiet, ka es esmu ‑kāds biznesmenis. Vienkārši ir kāds, ar ko es laiku pa laikam konsultējos," Henrijs šķita uzjautrināts par manu pārsteigumu.
– Atvainojos, man ir tik neērti. Es domāju, ka mēs vienkārši aiziesim uz domi vai mēra biroju, parakstīsimies un būsim ar to galā. Tā ir slikta ideja, atvainojiet, varbūt mums nevajadzētu…
– Irina, es neuzstāju… Bet tikai klausies mani, – viņa miers apvij mani kā maigs mākonis, es tik ļoti vēlos uzticēties šim cilvēkam, jo man šajā aukstajā, nežēlīgajā pilsētā neviena nav.
Pirms viņš sāk, viņš dziļi ievelk elpu:
– Miopātija nerodas vienas nakts laikā. Man pagāja ilgs laiks, lai saprastu, kas ar mani nav kārtībā. Reiz es nokritu savai partnerei, bet viņa nebija smagi ievainota. Tad es nevarēju veikt pat vienkāršu atbalstu. Un pamazām sāku pamanīt, ka visvienkāršākās kustības ir apgrūtinātas. Līdz kādu dienu, pieceļoties no gultas, es nokritu. Bet ziniet, ja man būtu bijusi vismazākā iespēja, es būtu viņu satvēris un nekad vairs nepalaistu.
Es iesmurkšķināju un noslaucīju nevēlētu asaru.
– Tev ir iespēja, Irina, turies pie tās.
– Es tikai… Kāpēc jūs to darāt? Kas tev no tā iznāk? – Es nevarēju noticēt, ka man varētu tik ļoti paveicies. Viņš uz dažām sekundēm klusē.
– Jūs zināt. Es jau sen neesmu juties kā ‑alfa tēviņš. Tāpēc šī interese ir tīri savtīga. Es izglābšu skaisto princesi, kļūšu par varoni… Un varbūt viņa mani iemīlēs.....
– Henrijs…" Es nezinu, ko atbildēt uz šādu klaju flirtu.
– Tas ir joks, tikai joks," viņa balsī ir jūtama neveiklība.
– Es gribu atmaksāt tev par šo… pakalpojumu," man negribas vienkārši izmantot viņa laipnību.
– Man šķiet, ka man ir ideja. Vai tu šobrīd esi brīvs? Vai jūs varat ierasties pie manis?
Neraugoties uz manu vājumu un trīcošajām rokām, es zināju, ka man tas ir jāatrisina pēc iespējas ātrāk. Par Ērika darbu droši vien nevarēja būt ne runas, ņemot vērā viņa pārbaudes laiku, bet Henrijs šķita, ka viņš varētu palīdzēt.
– Jā, es esmu brīvs. Dodiet man adresi.
Henrijs dzīvo Upper East ‑Side, klusā, respektablā rajonā netālu no Centrālā parka. Savā ‑Ņujorkā pavadītajā gadā es šeit pat nebiju bijusi. Man likās, ka apkārtējie cilvēki rādīs uz mani ar pirkstu un murminās kaut ko līdzīgu: "Lūk, tie draņķīgie imigranti…" Taču dīvainā kārtā tā nenotika; kāda simpātiska veca dāma ar bīglu uz pavadas man pasmaidīja, atklājot zobus, kuru vērtība bija aptuveni mana gada alga.
Ēriks dzīvoja senatnīgā divstāvu mājā, un es uzreiz sapratu, kāda veida māja, jo tajā bija elektriskais lifts. Kad esi invalīds, apkārt esošo kāpņu skaits kļūst nesamērīgs. Man no līdzjūtības saspieda sirdi.
"Tas ir briesmīgi, dejotājam zaudēt kājas ir līdzvērtīgi nāvei."
Es satriecos, iedomājoties, ka tas varētu būt noticis ar mani.
"Fū, lidojiet, lidojiet, nevienam netrāpiet."
Prātā ienāca kāds teiciens no Maskavas bērnības pagātnes.
Es izgāju uz skaistās verandas un apņēmīgi nospiedu zvana pogu. Ar raksturīgu pīkstienu durvis atvērās. Iekšpusē bija vēss un drēgns, pa krāsainiem stikla logiem istabā ieplūda gaisma.
"Gluži kā kinoteātrī…" – Es domāju, mēģinot izdomāt, kurp doties tālāk.
Balss ‑no tālienes nāca man palīgā:
– Irina, es esmu šeit. Atvainojos, ka neesmu šeit, lai tevi sveiktu, šodien esmu mazliet atpalicis.
Es aizgāju pie balss un atradu Henriju, kurš sēdēja ratiņkrēslā dzīvokļa aizmugurē.
– Sveiki…
– Tagad mēs varam paspiest roku, – viņš pasmaidīja un izstiepa plaukstu, un es to sirsnīgi paspiedu, un man kļuva silti. Kad tu dzīvo viens, tev pietrūkst vienkāršas cilvēciskas tuvības.
– Vai man jums vispirms nopirkt tasi tējas?
– Paldies… Ar prieku," esmu viņam tik pateicīga, ka viņš mani neapgrūtina jau tā delikātā situācijā.
Henrijs man pagatavo nesaldinātu zāļu tēju, tas ir tik jauki, kad cilvēkam nav jāskaidro, kāpēc nelieto kofeīnu un cukuru.
– Tātad, Irina, jurists palīdzēs mums noformēt mūsu attiecības, savākt nepieciešamo dokumentu paketi un palīdzēs mums iziet interviju, lai pārliecinātu migrācijas dienestu par mūsu jūtu patiesumu.
– Ak… Tas ir sarežģīti, – es nolaidu galvu uz galda un sajutu, kā man sāp deguns, un man gribējās raudāt no bezpalīdzības. – Tu esi tik laipns pret mani… Ko es varu dot tev pretī? Man, protams, ir nauda, bet, kā izskatās, – es apļāvu ar roku grezno mājokli. – Jums nav vajadzīga nauda.
Henrijs griež pirkstos auduma salveti, savijot to kā žņaugtu.
– Irina…
– Jā…
– Es grasos ‑kaut ko pateikt, bet, lūdzu, nesteidzieties pārāk sasteigti…
– Labi," es piekrītu, bet no piepūles man svīst mugura.
– Ilgu laiku man bija medmāsa, poļu sieviete vārdā Zofija. Brīnišķīga sieviete, lai mūžīgais mūžs atdusas viņas dvēselē. Viņa mani pameta, mūs visus, pirms apmēram trim nedēļām. Sirdslēkme, – viņš saspieda lūpas un paskatījās pa logu, cenšoties aizbiedēt asaras. Es delikāti atmetu skatienu. – Lai nu kā, kopš tā laika esmu briesmīgi vientuļa. Brīvprātīgie un sociālais dienests man ļoti palīdz, uzkopšana atrisina manas tīrīšanas problēmas, es nemirstos badā ar sūtījumu palīdzību. Bet man šajās sienās pietrūkst dzīvā cilvēka....
– Es būšu eskorts? Tas nav iespējams," es biju sašutis un aizturēju