runas. Tu būsi mans viesis.
– Kāds ir āķis? Es nesniedzu seksuālus pakalpojumus, ja kaut ko.....
– Tev tas nav jādara, tam ir apmācīti cilvēki," Henrijs mēģina noslēpt smaidu, taču viņam tas ne pārāk izdodas. Viņš uzvirza uzacu un pasmaida mutes kaktiņu.
– Ak, Dievs…" Es ar rokām aizsedzu seju. Kā meitenei, kas uzaugusi citā realitātē, man tas viss šķiet mežonīgi un dīvaini. – Tu esi svēts vīrs, Henrijs.
– Es esmu tikpat tālu no svētuma, cik Elons Masks no Marsa.....
– Nē, tiešām, tev nav ne jausmas, kādu kalnu tu esi nolaidis no maniem pleciem.
‑– Vienam kalns ir smilšu grauds, citam – smilšu grauds. Es labprāt jums palīdzēšu… Un jūs varat palīdzēt man.
– Paldies…
Nākamajā nedēļā es svārstījos starp mēģinājumiem pie Ērika, pārcelšanos pie Henrija un dažādu iestāžu apmeklēšanu. Par laimi, Henrija advokāts palīdzēja mums visu izdarīt pēc iespējas ātrāk.
Protams, tā es savas kāzas neiedomājos. Kāzu priekšvakarā mūs vajāja pa iestādēm un iztaujāja kā noziedzniekus par tādām triviālām lietām, ko īsti vīri un sievas viens par otru nezina.
Mana nākamā vīra invaliditāte ļāva man pieteikties laulībām ārpus kārtas. Bet diena bija pienākusi, un uz mana pirksta, mirdzot ar spīdīgu virsmu, mirdzēja gredzens ar mazu briljantu. Tas bija Henrijs, kurš uzstāja, lai gredzeni būtu īsti, citādi imigrācijas dienests netiks pārliecināts par mūsu nodomu patiesumu. Es apsolīju viņam atmaksāt, tiklīdz būs Ērika lugas pirmizrāde un mums būs samaksāts honorārs.
Šo pāris nedēļu laikā mēs ar Henriju bijām viens par otru uzzinājuši tik daudz, ka bijām kļuvuši neviļus tuvi. Viņam patika mani stāsti par Krieviju, Maskavu, sniegu. Es gatavoju viņam mājās ceptus pelmeņus un ceptas kotletes. Henrijs dalījās ar mani savā deju pieredzē, deva man padomus, un, pateicoties viņiem, es lieliski tiku galā ar savu pārbaudes laiku. Tagad manā pusē bija visi trumpji – vīrs un oficiāli ienākumi.
Šodien mēs parakstījām līgumu uz vienu gadu, kas ļāva mums gadu neuztraukties par ienākumiem. Ēriks mājināja, ka šovakar notiks neliela tikšanās. Pēc mēģinājuma es ielēcu dušā, pārģērbos un jau grasījos doties mājās, kad Stella mani aizturēja izejot.
– Ei, kur tu ej? – Viņas seja izskatījās dīvaina. Viņas acis sāpīgi mirdzēja gaiteņa tumsā, un sejas izteiksme bija raiba un saspringta.
– Es eju mājās… Kas notiek? – Es centos atbildēt pēc iespējas mierīgāk un diskrētāk.
– Atkal nošķiroties no visiem pārējiem, tu, jaunpienācēja? Protams, grāfiene Maskava, jūs esat augstāk par to.
– Par ko tu runā, Stella? – Mans dabiskais temperaments strauji izpaudās, lai arī cik ļoti es centos būt laipna.
– Braucam! Tu nedrīksti atslēgties no komandas. Kas jūs domājat, ka esat? – viņa saspieda savus plānos, aukstos pirkstus man uz plaukstas. Es mēģināju atrauties, bet viņa jau vilka mani atpakaļ uz teātra ēku.
– Stella, mans vīrs mani gaida. Man jāiet.
– Protams! Tagad viņai ir gan vīrs, gan mīļākais," viņa nikni sūkstījās, sakost zobus.
– Par ko jūs runājat?
Viņa satver mani aiz pleciem un piespiež pie sienas ar tādu spēku, ka kristāli svečturos iezvanās.
– Jūs domājat, ka es esmu stulbs? Tu izliekies par tik nevainīgu, bet tu esi ņurdošs Ēriks.
4. nodaļa. JAUNĀ UZVARA
– Atkāpies no manis! – Es atgrūžu blondo furiju no sevis. – Vai tu esi iznācis no prāta ar Ēriku? Atkāpies no manis.
– Vai kā? – Stellas seja izkropļojās nepatīkamā smaidā.
– Vai arī es tevi sitīšu," cilvēks, kurš uzaudzis Maskavas ielās, nav viegli pārbiedēts.
– Stulba krievu matrjoškas lelle, vienkārši ej uz…" Stellas acīs iedegās naids, un es nespēju saprast, kāpēc. Viņa pusbalsī apstājās, pamanījusi ‑kādu koridora galā.
– Ko tu te bildināt… Pārsteigts, es deru… – tas bija Ēriks, viņu nepārprotami uzjautrināja šī dīvainā aina. – Tu esi precējies, vai ne, Pegova? Tevi piesaista meitenes? – Ērika balss skanēja kā skaļrunis, atstaroties no gaiteņa sienām un augstajiem griestiem.
Stella atkāpās no manis kā trūcīga.
– Irina jautāja, vai ir kāda elpa....
– Ak, tie nachos puslaika pārtraukumā… Rīt tu mēģināsi 30 minūtes ilgāk nekā pārējie. Es negribu, lai uz taviem augšstilbiem būtu tauki.
– Ēriks, nāc, kādi tauki? Sajūti to, tas viss ir muskulatūra. Irina bija tā, kas pēc laulībām bija kļuvusi mīksta, – kuce neizskatījās, ka grasītos padoties.
Es biju apmulsis par šo nekaunīgo izlēcienu un tikai gausi murmināju.
– Es aiziešu, uz tikšanos rīt…
Bet Ēriks satvēra manu plaukstu, pāris reizes pagrieza mani ap savu asi un smējās.
– Kur tu ej, lācīt, jautrība tikai sākas....
– Kas? Lācis?!
– Jūs nezinājāt, ka jūs tā sauc? Tu esi biedējošais krievu lācis......
Es atbrīvoju roku no Ērika karstā satvēriena.
– Man jāiet…" es viņu pārtraucu ar pieaugošu aizkaitinājumu.
‑– Haha, lācim ir laiks doties uz alu, sūkt lāča… ķepu… – Stella smejas par idiotisko joku.
– Varbūt jums jau vajadzētu beigt šņaukt, jūsu smadzenes ir pilnīgi atrofējušās… – Es to nevaru paciest un sarkastiski metu.
– Ko?" Ērika uzacis draudīgi savilka uzacis. Viņa acis griezās kā tērauds, un Stella metās uz mani, gatava saplosīt mani par to, ka es to teicu. Bet viņš satver viņu gaisā un aiznes uz tualetēm.
Es sāku trīcēt. Cik ļoti es vienmēr esmu izvairījusies no konfliktiem, no tenkām, no intrigām, un tagad tas.
"Kāpēc viņai pat ienāca prātā, ka Ēriks guļ ar mani? Varbūt tāpēc, ka mēs bieži esam pēdējie, kas paliek sporta zālē, un pēdējie, kas to pamet?"
Taču Ēriks, pretēji savai reputācijai, nekad nav izrādījis man vairāk uzmanības nekā horeogrāfs dejotājam.
Es neatceros, kā nokļuvu mājās. Jā, jā, Henrija dzīvoklis šajā laikā bija kļuvis par manām mājām. Ieeju iekšā, iemetu atslēgu saišķi bļodā.
– Sveiki! Es esmu mājās.
Henrijs atskanēja no virtuves.
– Hei. Es domāju, ka tu kavēsi. Šodien ir tava iniciācija, vai ne?
Ieeju virtuvē un, ieraugot pazīstamu figūru, sajūtu, kā manī ieplūst siltums.
– Man negribējās palikt…
– Noguris? – Henrijs skumji jautā, bet es zinu, ka viņš priecājas, ka esmu atgriezusies agri.
– Nē… Es vienkārši negribēju, tas ir viss.
– Hmmm… – vīrietis ironizēja, uzacis paceļot uzacis.
– Kas ir tas "hmm"? А?
– Jūs negribējāt palikt ar Ēriku? Tam jābūt pamatotam iemeslam, –