tām ir jāiet tālu ārpus tiem vai jāattīstās pilnīgi atsevišķi no tām.
Mēģinājums ilga sesto stundu pēc kārtas, visi bija diezgan pārguruši, taču neviens negrasījās padoties un teikt, ka spēki izsīkst. Tādi cilvēki kā viņi ir pieraduši strādāt līdz spēku izsīkumam, jo tad, kad vairs nejūt ne kājas, ne rokas, tikai tad jūtas patiesi laimīgi.
Vesta šajās stundās bija laimīga, viņa pat pilnībā aizmirsa par notikumiem, kas notika no rīta. Dejošana viņu patiešām aizveda tālu uz tām zemēm, kur viņa varēja ļauties un nodoties emocijām.
– Brauksim atkal prom no sākuma! – Milāna teica, sita plaukstas. – Vesta, atlaid muguru un pasmaidi. Bella, uzticieties savam partnerim, jūs esat komanda, kas nozīmē, ka darbībās esat līdzvērtīgs. Ļaujiet viņam vadīt, vienkārši uzticieties viņam. – Ej! – sieviete ieslēdza mūziku un nostājās malā.
Un atkal no skaļruņiem plūda patīkama mūzika, piepildot dejotāju prātus. Viņi virpuļoja skaistā valsī. Taču kādā brīdī Vestai šķita, ka viņa ir aizmirsusi, kā elpot. Meitene sāka aizrīties, viņa apstājās, un viņu pārņēma klepus lēkme. Profesors uzreiz izslēdza mūziku, visi pāri apstājās un skatījās uz meiteni, kura bija saliekta uz pusēm no briesmīgas klepus lēkmes. Tas viņai vēl nekad nebija noticis, viņa aizsedza muti ar roku, viņai trūka gaisa, viņas acis satumsa, Vesta apsēdās uz grīdas, turpinot šausmīgi klepot, skolēni viņu aplenca.
– Bella, atnes ūdeni! – profesore pavēlēja, dodoties pie meitenes.
Altmane pamāja ar galvu un izlidoja no deju zāles, visus nobiedēja šāds notikums, jo pirms tam viss bija kārtībā. Romāņina pielika otru roku pie krūtīm, tādējādi cenšoties atgūt elpu. Uz to viņas acīm saskrēja asaras. Pēc minūtes Bella atnesa glāzi ūdens un pasniedza Milānai.
«Iedzer Vestu,» sieviete teica, paceļot glāzi pie meitenes lūpām.
Viņa ar trīcošām rokām paņēma glāzi un maziem malciņiem sāka dzert ūdeni, klepus pazuda, un pāris minūšu laikā viņi iztukšoja visu glāzi. Viņai joprojām bija grūti elpot, viņa neatvēra acis.
– Kā tev iet? – profesors Milāns jautāja, turēdams meiteni aiz pleciem. – Varbūt vajag apmeklēt ārstu?
«Viss ir kārtībā,» Vesta atbildēja aizsmakušā balsī un beidzot atvēra acis, viņa ieraudzīja studentu un profesora izbiedētās sejas. «Es tikko aizsmaku, acīmredzot man tagad ir daudz labāk.»
– Šodien mēģinājums ir beidzies. Rīt es tevi gaidīšu šeit pēc nodarbībām,» viņa pasniedza roku Vestai, meitene pateicīgi pamāja ar galvu un piecēlās no grīdas. – Un tu, ej pie ārsta.
Romanīna jau grasījās atbildēt, taču viņu pārtrauca Emmas ienākšana klasē.
«Piedod,» meitene atvainojās. «Vesta, tavs tēvs zvana,» un Emma pasniedza tālruni draudzenei.
Vesta izņēma telefonu no draudzenes rokām un izgāja no klases. Viņas kājas tik tikko varēja viņu noturēt, rokas trīcēja, un balss bija aizsmakusi. Viņa atradās vēsā koridorā un atspieda muguru pret sienu.
– Sveiks tēvs! – teica meitene, aizsedzot acis ar roku.
– Sveika, dārgā, tava balss šķiet mazliet aizdususi.
«Mēs tikko noskrējām krosu, tāpēc es tā elpoju.» Kā tev iet Vai esat mājās vai joprojām esat komandējumā?
– Man pietrūkst savas mīļotās meitas. Jā, es joprojām esmu ceļojumā, es ieradīšos pēc pāris nedēļām un atbraukšu pie jums mācīties, jūs taču neiebilstat, vai ne?
– Kā es varu būt pret? – Vesta meloja, viņai riebās melot tēvam. «Tikai šeit viņiem nepatīk, kad nāk radinieki, noteikumi šeit ir pārāk stingri, tēt.»
«Tas ir labi, manas meitas dēļ es atradīšu veidu, kā iepriecināt jūsu sargus.» Piedod mazulīt, man jāiet, darbs sauc.
«Čau, tēt, man tevis pietrūkst,» meitene nolika klausuli un noslīdēja lejā pa sienu.
Vesta nospieda zvana beigu pogu. Viņa ir sliktā stāvoklī, jo viņai ir jāmelo savam tēvam, jo viņa viņu tik ļoti mīl, un jums nevajadzētu melot tiem, kurus mīlat, tas ir nepareizi. Romanīna piespieda ceļus pie krūtīm un uzlika galvu uz augšu. Lietas bija daudz sliktākas, nekā viņa varēja iedomāties no paša sākuma. Viņai šķita, ka viņa pagaidām varētu viegli melot tēvam, taču izrādās, ka tas tā nav.
Tagad, kad viņa dzirdēja viņa balsi, viņa gribēja viņam visu pastāstīt. Bet, ja viņa to darītu, viņai būtu nekavējoties jāsakravā mantas un jāpamet akadēmija. Bet viņš nevēlas to darīt. Un viņa arī nevēlas melot savam tēvam. Kāpēc dzīvē viss ir tik grūti? Kāpēc nav universālas atbildes uz visiem svarīgajiem dzīves jautājumiem. Mēs vienmēr esam izvēles priekšā un nekad nezinām, kurš ceļš mums būs piemērots. Jā, mēs neko neuzzināsim, kamēr kaut ko neizdarīsim. Vesta pacēla galvu un paskatījās uz sienu sev priekšā. Viņa šodien bija patiešām nogurusi un, lai atgūtu spēkus, vajadzēja labi izgulēties.
11. NODAĻA
SEJU PRET SEJU.
Vestas interaktīvā dienasgrāmata
niks: Vesna
«Ir pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi rakstīju šajā dienasgrāmatā. Tam bija objektīvi iemesli.
Ir pagājušas tikai dažas skolas nedēļas, un es jau esmu diezgan pārgurusi un pat nevaru izlemt, kas mani nogurdināja vairāk, studijas vai cilvēki. Programma šeit ir patiešām intensīva, priekšmeti nāk pēc kārtas, un absolūti nav laika nopūsties un atvilkt elpu, taču tas mani diez vai var nobiedēt. Daudzus gadus pēc kārtas dzīvoju līdzīgā ritmā un pieradu. Fiziskās aktivitātes šeit ir patiešām nopietnas, taču man ir trenēts ķermenis un visas grūtības, kas rodas, mācoties šeit, izturu daudz vieglāk nekā Emma. Katru vakaru es redzu, kā nabadzīte cieš no tā, ka viņa knapi var uzkāpt uz gultas. Man viņas žēl, bet lepojos ar viņu. Viņa dodas pretī savam sapnim. Emma ir sapņojusi šeit studēt tik daudzus gadus, un tagad viņa atrodas šīs akadēmijas sienās. Jā, viņa nogurst, jā ir grūti, bet viņa nepadodas. Vienīgais, kas mani patiešām apbēdina, ir tas, ka viņa joprojām nav pārvarējusi bailes runāt publiski. Ja nekas nemainīsies, tad man būs jāizdomā, kā palīdzēt draugam. Jā, es ne vienmēr esmu uzmanīgs vai sirsnīgs pret viņu, bieži esmu rupjš pret viņu, bet es viņu neprātīgi mīlu. Viņa ir mana vienīgā draudzene, kura joprojām pacieš manus tarakānus. Esmu viņai par to pateicīgs; ja viņa manā dzīvē nebūtu, es nezinu, kur es šobrīd atrastos. Viņa droši vien kādā universitātē studējusi augstāko matemātiku vai fiziku. Tikai tagad es sapratu, cik tas viss ir garlaicīgi.
Jā, galu galā studijas mani nenogurdina tik ļoti, cik cilvēki, kas dzīvo šajās sienās. Es vienmēr dzīvoju atsevišķi no cilvēkiem savā mājīgajā mazajā pasaulē, kur nevienam nebija vietas, izņemot mācību grāmatas un sportu. Bet šeit visur ir cilvēki, kuriem, šķiet, es nepatīku. Nekad agrāk nebiju bijusi skandāla centrā, bet šķiet, ka dzīvē viss notiek pirmo reizi. No sava stulbuma vai varbūt naivuma es gandrīz noskūpstīju visas valsts mēroga zvaigzni Arsēniju Isajevu. Es nezinu, kas tajā brīdī mani pārņēma. Tā vien šķita, ka tas būs labs veids, kā noslēgt vakaru. Kā man loģiskajā prātā vispār varēja ienākt tik traka ideja? Es nekad agrāk neesmu skūpstījies ar nevienu, man nav bijušas attiecības, es nekad savā dzīvē pat neesmu gājis uz randiņu, un šeit, pie jums, es gribēju ienirt šajā visā. Es nezinu, kā viņam izdevās mani apburt (lai gan viņa mūzika tiešām izklausās ļoti sirsnīgi, es gribu ticēt, ka viņš tajā ir īsts), bet viņa uzbrukumam es nevarēju