reizi pēc ilga laika viņa bija patiesi nobijusies, tikai pieminēšana par atklātu ūdeni viņu satrauca, kas notiktu, ja viņa redzētu baseinu savām acīm?
Tikmēr pirmkursnieki baseinā stāvēja rindā. Puiši ar interesi skatījās uz meitenēm bikini, savukārt dāmas visādi centās izcelties uz pārējo daiļā dzimuma pārstāvēm. Baseinā uzreiz ienāca divi skolotāji.
– Tātad, puiši, ko jūs darīsit peldšortos? – Alberts smaidot jautāja.
Puiši paskatījās viens uz otru, viņi nesaprata joku.
– Vai jūs iesakāt mums peldēt kailiem? – jautāja Senija. «Jā, nav problēmu,» puisis satvēra savu šortu gumiju un grasījās tos vilkt.
– Ei, stāvi tur un nevelc neko nost! – teica profesors kādam vīrietim, kuru viņi vēl nebija redzējuši.
Arsenijs sastinga vietā, nesaprotot, kas te pat tagad notiek.
«Mīļie studenti, jums baseinā būs atsevišķas nodarbības, meitenes mācīsies vienā reizē, zēni – citā,» sacīja Alberts, salicis viņai rokas aiz muguras. – Mēs apvienosim, kamēr meitenes baseinā vingrināsies ar profesoru Degu, jūs, puiši, nodarbosities ar jogu ar mani.
– Bet kāpēc mums ir vajadzīga joga? – Valters lūdza.
– Joga, tāpat kā vingrošana baseinā, attīsta jūsu elpošanas sistēmu, labam aktierim ir jābūt labi elpot. Vai mums ir vajadzīgi vēl kādi argumenti vai arī jāsāk ķerties pie lietas? – profesors jautāja, salicis rokas uz gurniem.
«Puiši, sūtiet pēc manis,» sieviete pavēlēja un puiši viņai sekoja; kad viņi pazuda aiz durvīm, profesors paskatījās uz visiem.
Stepans pagriezās pret studentiem un apskatīja veidojumu.
– Mani sauc Stepans Degu, es vadīšu jūsu nodarbības baseinā. Bet es neredzu citu cilvēku, jums jābūt desmit,» viņš teica, jautājoši paceļot uzacis.
«Viens students nevarēja ierasties, viņa nejūtas labi,» Emma sacīja, nepaceļot galvu.
«Es domāju, ka viņa izskatās šausmīgi peldkostīmā, tāpēc es nolēmu sevi neapkaunot,» Karamela klusi komentēja Lankovas vārdus.
«Pastāstiet viņai, lai viņa mani atrod, un pēc tam izskaidrojiet visu man personīgi,» sacīja Degu. – Nu dāmas, lecam baseinā un sāksim nodarbību.
9. NODAĻA
NEREDZĒTI APSTĀKĻI.
Mēs visi kaut kādu iemeslu dēļ šajā dzīvē skrienam. Daži apzināti, bet citi neapzināti uzņem apgriezienus un cenšas aizbēgt no dzīves nepatikšanām vai pagātnes. Bet mēs aizmirstam vienu vienkāršu lietu, mūsu planēta ir apaļa, mēs joprojām skriesim uz to pašu punktu, no kurienes sākām. Finišā mūs gaidīs tās pašas neatrisinātās problēmas un kompleksi.
Visas problēmas jāatrisina atvēlētajā laikā, pretējā gadījumā, jo vairāk atliksi, jo tālāk skriesi, jo grūtāk būs visu atgriezt normālā stāvoklī. Un parasti, jo tālāk skrienat, jo vairāk slēpjaties, jo vairāk melu slāņu iegūstat. Un meli nekad nav labu lietu sabiedrotais un nozīmē veiksmīgas beigas. Ir problēma? Celies un atrisini, tici man, tā būs labāk, pat ja tev šobrīd šķitīs, ka tas tā nemaz nav.
Vesta sēdēja istabā un mācījās itāļu vārdus, kas viņiem tika piešķirti lekcijā. Pēc apkaunojošās bēgšanas no baseina meitene atradās istabā un visu savu laiku veltīja mēlēm. Viņa vienmēr to darīja, lai novērstu uzmanību no sliktām domām vai bailēm. Kāpēc jūs domājat, ka viņa zina tik daudz valodu? Tieši tā, viņa bieži baidās. Lai gan Romāņina apgalvo, ka ne no kā nebaidās, tā nebūt nav taisnība.
Vesta ir mazs, bailīgs grauzējs, kurš, baidoties, sāk cītīgi grauzt zinātnes granītu. Un ziniet, lielākoties viņas bailēm nav materiālas izpausmes. Romanīnai ir ļoti mežonīga iztēle, viņa izdomā pārāk daudz lietu un pēc tam sāk no tām baidīties. Ziniet, tā ir taisnība, ka viņi saka, ka jo bagātāka ir cilvēka iztēle, jo nabadzīgāks viņš jūtas. Mēs varam pārfrāzēt un teikt, ka jo bagātāka ir cilvēka iztēle, jo izsmalcinātākas ir viņa bailes.
Vakarā Emma atgriezās istabā. Meitene atkal knapi varēja pakustināt kājas, viņa iemeta stūrī savu sporta somu, un viņa apsēdās uz kāpnēm.
– Tas nav profesors, tas ir kaut kāds briesmonis! – viņa ievilka, uzmanīgi pieskaroties savām potītēm. – Rīt es noteikti necelšos.
«Es redzu, ka nodarbības gāja labi,» Vesta teica, nenovēršot acis no mācību grāmatas. – Priecājos par jums.
– V, kāds jums bija bizness, kas lika jums izlaist lekcijas, vai ne? Tu nekad nepalaid garām stundu,» Emma paberzēja kaklu un uzmanīgi paskatījās uz savu draugu.
– Man bija steidzamas lietas.
– Vai šīm lietām ir nosaukums? – Lankova piemiedza draudzenei.
– Hm, par ko tu esi tik ziņkārīgs? «Romanīna uzmeta draudzenei neapmierinātības pilnu skatienu. «Tā ir mana darīšana, ko es darīju.» Starp citu, stundas beidzās jau sen, kur tu biji?
– Pēc stundām devos uz mūzikas kabinetu – meitene piecēlās no kāpnēm un nolaida slapjos matus.
– Kā tev iet? Vai balss atskanēja vai atkal čīkstēja? «Vesta noņēma kājas no galda un nedaudz paliecās uz priekšu.
«Tikai neņirgājies par mani,» Emma izdvesa un pakratīja galvu. – Kad esmu viens zālē, mana balss plūst, bet, kad ir vismaz viens skatītājs, es nevaru izspiest ne skaņu. Tas ir šausmīgi…
– Cik ilgi tev tas ir? – Vesta aizvēra mācību grāmatu un nolika to uz galda.
– Kopš man bija 12 gadi, vēl pirms tu parādījies mūsu skolā. Kopš tā laika nevaru dziedāt cilvēkiem, kaut kas manī saraujas, un es noslēdzos – meitene pielika roku pie krūtīm un aizvēra acis, bija skaidrs, ka viņai ir grūti runāt. par šo tēmu.
– Mums šī problēma kaut kā jāatrisina! – Vi jautri atbildēja un piecēlās no krēsla. – Tu dziedāsi ar mani kā lakstīgala.
«Es pat nezinu,» Emma paraustīja plecus un noguruši uzsmaidīja draudzenei. – Labi, es iešu nomazgāties.
– Nāc, es vēl mācīšos.
Pie durvīm pieklauvēja, Romāņina atsēdās krēslā un paņēma mācību grāmatu itāļu valodā, Emma izņēma no skapja dvieli un devās uz durvju pusi.
«Es to atvēršu,» viņa teica draudzenei. – Un, starp citu, profesors Degu lūdza jūs atnākt pie viņa, lai jūs viņam personīgi izskaidrotu savu neierašanos no nodarbībām.
Lankova, nepaskatījusies, atvēra durvis; uz sliekšņa stāvēja vīrietis, kuru viņa diez vai gaidīja ieraudzīt.
– Sveika, Vesta vai drīkstu? – Arsenijs jautāja, starojoši smaidīdams, viņš turēja rokas aiz muguras.
Emmas seja uzreiz mainījās, viņa lieliski atcerējās Isajeva teikto sporta zālē, un meitene arī atcerējās, ka viņa pati ir traka pēc šī puiša talanta. Bet viņa nevar iemīlēties savā kursa biedrā. Meitene pēkšņi nolaida acis pret grīdu, un viņas seju piepildīja sārtināta krāsa.
«Tu, viņi nāca pie tevis,» iespiedzās Lankova.
«Es jau to dzirdu,» Vesta neapmierināti nomurmināja, tuvojoties durvīm. – Ko tu gribi?
Emma atkāpās un iegāja vannas istabā, bet meitene neieslēdza ūdeni; viņa piespieda ausi pie durvīm, lai dzirdētu visu dialogu.
– Kur