NODAĻA
STARPPERSONĀLĀS ATTIECĪBAS.
Mēs visi sevi saucam par daudzpusīgiem cilvēkiem, mums šķiet, ka mēs par visiem zinām visu. Tipisks vairuma cilvēku nepareizs priekšstats. Mēs zinām un redzam tikai to, ko paši vēlamies redzēt. Mēs ne vienmēr redzam acīmredzamas lietas, kas ir mūsu deguna priekšā. Katrs no mums dzīvo savā pasaulē. Tas nemaz nav slikti, tas viss labi iekļaujas cilvēka normālā uzvedībā. Galu galā katrs no mums dzīvo un redz to, ko vēlas.
Bet vienmēr pienāk brīdis, kas atklās noslēpumus. Parasti viss, ko tik spītīgi nepamanījām, iznāk visnepiemērotākajā brīdī. Un tad mūsu pazīstamā pasaule sabrūk. Ziniet, ārsti to sauc par «komforta zonas atstāšanu», kad mēs nonākam situācijā, kas mums ir neierasta un piedzīvojam stresu. Tam nav nekā slikta, stress mūs stiprina, bet fakts ir tāds, ka ne katrs var atstāt šo zonu un ieiet vietā, kur neko nezina.
Katram no mums aiz muguras ir savs noslēpums, kādam tas ir briesmīgi, kādam ne tik ļoti. Dzīve mums dāvā ne tikai atmiņu bagāžu, bet arī skeletu skaits mūsu personīgajā skapī vairojas. Pasaulē nav neviena kristāldzidra cilvēka. Katrs ir kaut reizi melojis. Mēs nerunājam par globāliem meliem, vienkārši katrs uz ierasto jautājumu «kā tev iet?» vismaz vienu reizi ir atbildējis ar meliem. Dažreiz ir vieglāk melot, nekā atzīt pasaulei, ka jums neklājas labi un jums ir vajadzīga palīdzība.
Meliem ir dažādas formas, taču beigu beigās, sasniedzot derīguma termiņu, tie atstāj nepatīkamu pēcgaršu dvēselē, un daudzas lietas, par kurām mēs iepriekš tikām dārgi, sabrūk. Katram ir savs iemesls meliem un katrs personīgi cenšas attaisnot savus melus sev. Protams, meliem nav nekāda attaisnojuma. Taču daudzi izvēlas melu ceļu.
Rīts. Aleksandra Isajeva dzīvoklis.
Isajeva ģimene nekad nav piedzīvojusi finansiālas problēmas. Arsēnija tēvs Aleksandrs sāka strādāt ļoti agri, un līdz četrdesmit piecu gadu vecumam viņam ir diezgan labs kapitāls. Viņam ir vairāki dzīvokļi visā valstī, pāris mājas un īpašumi ārzemēs, kā saka, nevar aizliegt dzīvot skaisti. Vīrietis vienmēr centās savas ģimenes labā; kad sieva bija dzīva, viņš visu darīja viņas labā. Kad viņa bija prom, viņš visu uzmanību pievērsa dēlam, taču šķiet, ka Arsēnijam tēva aprūpe nemaz nav vajadzīga.
Pēc sievas nāves dēls pilnībā pārtrauca ar viņu sazināties, visas viņu sarunas beidzas tikai ar to, ka Senija lūdz vai nu atvērt viņam kontu papildus vadītājam, vai arī, ja runa ir par citiem finanšu jautājumiem. Kamēr Isajevs ir nepilngadīgs, viņš nevar patstāvīgi pārvaldīt savu nopelnīto naudu.
Aleksandrs ir ļoti noraizējies par savu dēlu, taču viņi nekad neuzdrošinās ar viņu runāt no sirds uz sirdi. Atmiņas par traģēdiju joprojām ir pārāk spilgtas abu atmiņā, šķiet, ka abi ar jebkādiem līdzekļiem cenšas izvairīties no sarunas, lai tikai nepieskartos sāpīgajai tēmai.
Isajevs vecākais stāvēja lielā un gaišā vannas istabā spoguļa priekšā un noskujās. Vīrietis domāja, ka ir pienācis laiks izlīgt ar dēlu un izstāstīt visas mātes nāves detaļas. Vīrietim ir apnicis daudz ko slēpt no dēla, viņam ir tiesības zināt, kas īsti noticis. Bet Senija var viņam neticēt, un patiesība var viņus vēl vairāk atdalīt; veiksmīgais uzņēmējs nezināja, kā atrisināt šo problēmu, lai gan viņš risina visus citus jautājumus uzreiz. Vīrietis bija iegrimis pārdomās un nepamanīja, kā istabā ienāca stalta, apmēram četrdesmit gadus veca sieviete. Viņa piegāja pie viņa un apskāva viņu no aizmugures, uzlika skūpstu uz viņa pleca.
– Labrīt! – Altmans pievilka, ciešāk piekļaujoties vīrietim.
– Kā tu gulēji, mīļā? – Aleksandrs jautāja, ieslēdzot ūdeni.
«Ar jums ir labi, kā parasti,» sacīja Ludmila un, atlaidusi vīrieti, viņa apsēdās uz izlietnes malas.
Isajevs noliecās, lai nomazgātu atlikušās putas, kad viņš pacēla galvu, sieviete viņam pasniedza svaigu sniegbaltu dvieli.
– Par ko tu tik ļoti domā? – viņa jautāja, ieraugot sava mīļotā vīrieša domīgo skatienu.
«Es domāju, ka mums ir pienācis laiks izstāstīt Bellai un Senijai visu,» viņš atbildēja, abas rokas noliecot uz izlietnes un skatoties uz viņu. «Agrāk vai vēlāk viņi visu uzzinās.»
– Mēs ar jums jau esam runājuši par šo tēmu. Bella vēl nav gatava dzirdēt, ka man ir jauns romāns. Viņa jau šobrīd pārdzīvo grūtu periodu, un tas viņu beidzot piebeigs. Un Senija, visticamāk, nebūs apmierināta ar šīm ziņām – Ludmila satvēra Isajeva roku. – Jūs viņus pazīstat, viņi abi ir pārāk emocionāli un var pieļaut daudz kļūdu.
«Bet mēs vairs neesam skolēni, lai skrietu pa stūriem un slēptos no visiem,» Aleksandrs iebilda, izelpojot. – Mums galu galā nav tiesību uz laimi?
«Mums ir, bet mūsu bērni nav gatavi šādai patiesībai.» Tu pats to saproti, Saš, – sieviete nolēca no izlietnes un vēlreiz apskāva vīrieti, uzliekot galvu uz viņa kailajām krūtīm.
«Es zinu,» viņš izdvesa un noskūpstīja savu mīļoto sievieti uz viņas galvas.
Visgrūtāk pasaulē ir paturēt savu mīļoto noslēpumā no ģimenes. Šķiet, ka esat laimīgs, taču tajā pašā brīdī jūsu dzīves svarīgākie cilvēki nevar dalīties ar jums priekā. Viņam jau bija grūti atturēties, lai nepateiktu dēlam visu patiesību, taču viņš turas, lai gan nezina, cik ilgi vēl izturēs.
Marka un Arsēnija istaba kopmītnē.
Ikvienam ir noslēpumi. Bet ir īpaši grūti kaut ko noslēpt, kad atrodaties ierobežotā telpā. Ikvienam akadēmijā ir noslēpumi, bet, ja daži izbirs, nekas nenotiks, un, ja citi kļūs zināmi, tad no liela skandāla un izrēķināšanās noteikti nevar izvairīties.
Altmans un Valters savā starpā paturēja vienu noslēpumu. Ja viņu noslēpums nāks klajā, daudziem tas nepatiks. Marks un Bella gulēja gultā, saspiedušies, puisis iebāza degunu meitenes kaklā un vienkārši izbaudīja mirkli, kad var vienkārši apgulties ar viņu un klusēt. Diviem iemīlējušiem cilvēkiem ne vienmēr kaut kas jāsaka, dažreiz vienkārši jāsaturas rokās vai jāpaskatās viens otram acīs, un tas sniedz daudz vairāk nekā ugunīgas runas par mīlestību un uzticību. Ikviens, kurš kādreiz ir patiesi mīlējis, sapratīs, par ko mēs runājam.
– Kur ir Senija? – Bella jautāja, izbraucot ar pirkstiem caur mīļotā matiem.
– Nezinu. Viņš steidzās kaut kur pirms rītausmas un nekad neparādījās. Viņš droši vien izstrādā plānu, kā apburt Romanīnu.
– Var būt.
Puisis piecēlās sēdus gultā un paskatījās uz savu mīļoto, viņš izskatījās noguris, bet ne tāpēc, ka viņš slikti gulēja, šeit bija kaut kas cits.
«Belle, mums jārunā,» viņš teica ar nopietnu skatienu un nokāpa lejā.
– Par ko? – jaunā dāma jautāja, sapinot matus, sēdēdama gultā.
«Par mums,» Marks izdvesa un atvēra skapi. «Man ir apnicis izlikties, ka mēs ar jums esam tikai draugi.» Vai jums tas nešķiet stulbi?
– Mēs ar jums jau esam runājuši par šo tēmu. Labāk paturēt mūsu attiecības noslēpumā. Maz ticams, ka jūsu menedžerim patiks mūsu savienojums, un Karamelu šis jaunums neiepriecinās – Bella nokāpa lejā un apsēdās uz kāpnēm.
«Jūs vairāk uztraucaties nevis par manu menedžeri, bet gan par Karameli.» Kāpēc tu baidies no viņas viedokļa? Viņa ir kā zemes naba, un tikai viņa var izlemt, kam ar kuru jātiekas? – puisis pacēla balsi un aizcirta skapja durvis.
«Nē,