izvēlēties.
«Hmm, varbūt es dziedāšu āriju no mūzikla Mulenrūža ar nosaukumu Tava dziesma,» sacīja Romāņina. «Profesor Halin, ja es esmu pilnīgi briesmīgs, lūdzu, apklusiniet mani.»
– Piekritu.
Profesors sāka spēlēt. Pirmo reizi pēc ilga laika Vestu apciemoja sen aizmirsta sajūta: viegla trīce pa visu ķermeni, lūpas bija sausas no sajūsmas, viņa saspieda kreisās rokas pirkstus dūrē, aizvēra acis un garīgi sāka iedomāties attēlu no filmas. Un tā viņa sāka dziedāt, meitene dzirdēja tikai klavieru skaņas, viss pārējais viņai beidza pastāvēt. Iekšā bija patīkama eiforijas sajūta, kas viņai pavēra durvis uz brīvību.
Pēc kāda laika profesors pārstāja spēlēt, un Romāniņa nodomāja, ka viņš nolēma viņu šādi apklusināt. Acīmredzot dziedāšana nav viņas stiprā puse. Bet kāpēc te skābs, viņa pārbaudīja galveno, un tagad vari mierīgi iet tālāk ar savu dzīvi, darot citas lietas.
«Vai es tiešām biju tik šausmīgs?» – meitene smaidot jautāja, atverot acis.
«Augstie rādītāji, protams, bija biedējoši, mana balss trīcēja, bet potenciāls bija. Par ko tu vēlies kļūt?
– Cilvēks.
– Daudzsološa atbilde, nu, tu cītīgi mācīsies un varbūt pat varēsi piedalīties mūziklos.
«Paldies,» atbildēja jaunā dāma, atgriezusies savā vietā.
«Tu nāc šurp,» profesors norādīja ar pirkstu uz Emmu.
Lankova no tā kļuva balta, viņas pirksti satvēra viņas T-krekla apakšdaļu un to cieši saspieda. Viņa šūpojās pret klavierēm.
– Vai jūs kādreiz dzīvē esat dziedājuši?
«Jā… jā,» Em stostījās.
– Ko tu dziedāsi?
«RBD – Sálvame,» meitene teica tikko dzirdami.
Lankova smagi izdvesa. Viņa atvēra lomu un tā vietā, lai izdvestu skaņu, tā čīkstēja. Meitene mēģināja kaut ko dziedāt, bet tā vietā atkal atskanēja čīkstēšana.
– Tu to sauc par dziedāšanu? – vīrietis jautāja, skatīdamies uz saspiesto meiteni.
«Nē, es tiešām labi dziedu, bet es nevaru dziedāt jūsu priekšā,» Emma nomurmināja, nolaižot galvu.
Publika sāka smieties, kas lika jaunkundzei sarauties vēl vairāk.
– Nē, nē, profesor, tas nav par jums. Tas ir par visiem šajā telpā. Es nevaru dziedāt publiski.
– Ha, tad kāpēc tu atnāci šeit? Aktieri spēlē izrādes skatītājiem.
«Atvainojiet,» pēc īsa klusuma Lankova teica un devās uz savu vietu.
«Nu, jūsu apmācības beigās pat šī čīkstošā būtne dziedās.» Nākamajai nodarbībai katrs izvēlēsies sev raksturīgu dziesmu un izpildīs to visas klases priekšā – Halins piecēlās un piegāja pie Emmas, pieliecās pie viņas un izskatījās kā pūķis. – Un tie, kas to nevarēs, saņems sliktu atzīmi, ar atzīmju palīdzību ārstēsim skatuves bailes. Jūs varat doties uz savām audzētavām, lai apspriestu, cik es esmu rupjš un nepieklājīgs.
Vīrietis aizlika rokas aiz muguras un izgāja no klases. Atstājot savus studentus pilnīgā neizpratnē.
Tās pašas dienas vakars.
– Varbūt man vajadzētu aiziet? – Emma jautāja, griežoties uz krēsla pie rakstāmgalda savā istabā kopā ar Vestu.
– Kāpēc tik viegli nolēmāt padoties? – Vesta jautāja, veicot atspiešanos no grīdas. – Mācīties šajā vietā ir visas tavas dzīves sapnis, viena skolotāja dēļ tu padodies, tas ir stulbi.
«Bet jūs redzējāt, ka tā vietā, lai dziedātu, es dūkoju un vaidēju.» Meitene atmeta galvu un paskatījās uz griestiem.
– Cīnīties. Cīnies ar sevi. Un Halins nekad nevienu neslavē – Romāņina apsēdās uz grīdas un tad nolaida matus, tumšas cirtas izkaisītas pa muguru.
– Kā tu zini, ka viņš ir tāds? Un šķiet, ka viņš mūs nepieteica, vai ne?
– Kāpēc tu viņu neatpazini? – Vesta pārsteigta pievilka, pieceļoties no grīdas un novilkdama T-kreklu; viņa palika tikai krūšturis.
«Nē,» mana draudzene pamāja ar galvu.
– Tas ir Daniils Halins, visu Āzijas mūziklu zvaigzne. Viņš dziedāja krievu valodā, bet piedalījās gandrīz visos Āzijas mūziklos. Cilvēki nāca skatīties iestudējumu tikai un vienīgi viņa dēļ. Viņš ir dievišķs, jums vajadzēja redzēt viņa darbību un balsi.
«Kur tu ieguvi tādas zināšanas, man likās, ka popmūzika tevi nemaz neinteresē,» Emma teica, smaidot, normāli apsēžoties savā krēslā.
– Teātris un mūzikli nemaz nav popmūzika. Labi mūzikli ir simtiem cilvēku rūpīgs darbs, un, kad šis darbs ir labi paveikts, uz to ir skaisti skatīties. Labi, es iešu dušā.
«Ei, es arī to gribu,» meitene piecēlās kājās, lai pirmā iekāptu dušā, bet Romāņina viņu piekāva.
«Es esmu pirmā,» Vesta aizcirta durvis viņas priekšā.
7. NODAĻA
LIELĀS ZIŅAS.
Nedēļas nogales ir iekārojamākās nedēļas dienas strādājošiem un studējošiem bērniem. Ikvienam patīk nedēļas nogales, jo šīs ir dienas, kad var pietiekami izgulēties un veltīt sev vismaz pāris stundas.
Pirmā nedēļa Mākslas akadēmijā izvērtās ļoti smaga, un ne tikai pirmā kursa studentiem, bet arī citiem studentiem bija grūti iesaistīties darbā. Skolotāji šajā vietā prasīja no skolēniem pilnīgu pašatdevi. Iespējams, šī ir pareizā pozīcija. Kaut ko iemācīties var tikai tad, kad atdod visu savu darbu, pretējā gadījumā tas vienkārši izrādās kaut kāds kapātdarbs un nekas vairāk.
Gandrīz neviens no skolēniem nedēļas nogalē negāja mājās, visi deva priekšroku palikt šeit un pildīt mājasdarbus. Un viņiem tika daudz prasīts. Sestdien akadēmijā valdīja klusums, visi sēdēja savās istabās un mācījās. Svētdienas rītā beidzot pienāca gaidītā nedēļas nogales sajūta un izsalkušie skolēni plūda uz kafejnīcu, lai pabarotu savu ķermeni un garu.
Pie kafejnīcas ieejas bija pulcējies skolēnu pūlis, viņi kaut ko apsprieda, un puiši un meitenes izskatījās satraukti. Jaunām dāmām uzreiz iemirdzējās acis, un jaunekļi, pāris minūšu stāvējuši, iegāja iekšā un paņēma galdiņus.
– Kas tā par tikšanos? – kasīdama pakausi un žāvādama, Vesta sarāvās, ejot cauri pūlim. – Hm, tu nāksi?
Taču Lankova neko neatbildēja, Romāņina pagriezās, lai atrastu savu draugu, taču mēģinājums bija neveiksmīgs, Emma apmaldījās skolēnu pūlī. Meitene pamāja ar roku un, stumjot ar kāju, pa durvīm ienāca kafejnīcā. Gandrīz visi galdi bija aizņemti, skolēni izskatījās miegaini, un starp citu, visus galdus bija aizņēmuši puiši, viņa šodien bija pirmā meitene. Vesta paņēma divas melnās tējas un izvēlējās tukšu galdu. Viņa atkal saldi žāvājās un salika rokas uz krūtīm, pēc pāris minūtēm viņai pievienojās arī Emma. Ja Vesta praktiski vilka savu draugu uz kafejnīcu, tad tagad meitene izskatījās vairāk nekā jautra. Viņa paņēma tējas krūzi un mirdzošām acīm paskatījās uz savu labāko draudzeni.
«Tu grasāties izlēkt no kombinezona,» Vesta teica, atkal žāvājoties, un novilka kapuci no galvas.
«Un jūs nevēlaties jautāt,