Un kā hobijs es vienmēr sapņoju par slavenību muzeja vadīšanu. Piemēram, pārspējiet Tiso kundzi no pirmā pasaules slāņa: viņai ir vaska lelles, bet man būtu dzīvas! Cilvēki ar viņiem fotografētos par naudu. Vai tu saproti?
Jaunais nekromants prata piemānīt savu skolotāju, jo labus simts gadus Jūlijs bija traks ar fotogrāfiju.
Dens atgulējās uz dīvāna un sapņaini skatījās uz griestiem. Tur renesanses meistari gleznoja Bībeles ainas. Gleznas bija tik skaistas un interesantas, ka burvis, kurš šeit dzīvoja veselus piecus gadus, bija gatavs bezgalīgi skatīties uz zīmējumiem uz savas istabas griestiem. Droši vien tajā brīdī viņš sapņoja par personīgo muzeju un peļņu, ko gūs no biļešu pārdošanas.
Mentors piecēlās no dīvāna un vairākas reizes apstaigāja peles kompozīciju. Viņš zem deguna nomurmināja nesaprotamus vārdus un parāva aiz bārdas.
Augstprātīgais Dens, reibonis paša spēkiem, sēdēja uz dīvāna un jau sastādīja muzeja izveides izmaksu tāmes.
– Vai jūs zināt, kā beidzas katrs jūsu zvans? – Jūlijs pēkšņi jautāja puisim.
«Ķermeņa atdzimšana, kurā es ieliku savu dvēseli,» atklāja jaunais nekromants. «Tāpēc es aicinu nobriedušos skeletus, kas ir pieteikušies, pārvietot pie mirušajiem. Kā to prasa padome.
Mentors tikai pamāja ar galvu:
«Tas ir rakstīts mācību grāmatās, kuras mēs pildām skolā.» Tas notiek, kad jūs piesaucat truša, kāpura vai ziloņa dvēseli. Tas pats notiek, kad uz tiesu tiek izsaukts nogalinātais upuris. Bet, kad tas ir tālu no izmeklēšanas…
Kāda ir atšķirība, tieši tā? Dens paskatījās uz savu mentoru, novēršot uzmanību no sapņiem.
– Mācību grāmatās nav rakstīts, kādas ir sekas zvanīšanai bez domes atļaujas. Kāpēc tu jautā? Jo ne katrs nekromants spēj izvilkt dvēseli izmeklēšanai un eksperimentēt, kā tu dari, normālam cilvēkam var ienākt prātā tikai pēc paģirām. Turklāt masveida augšāmcelšanās nolūkā tās var deinkarnēties. Un iedomājieties, ka dzīvojat sev, atpūšaties uz trešā slāņa, un tad jums zvana un saka: «Dodieties komandējumā uz trim dienām uz augšējiem slāņiem pēc skeleta!» Ko tu darītu, Den.
Puisis, saprotot, kā tiek izsaukta dvēsele, nekaunīgi pasmaidīja. Bet brīdinājums par desinkarnāciju viņu vajāja. Un skolotājs turpināja. Jā, šajā trešajā slānī, kur viņi nonāk pēc nāves, viss nav tik vienkārši. Galu galā atdzīvināto dvēseles pastāv uz nekromantu rēķina, tāpēc visi šīs specializācijas burvji bija vāji. Kādu cenu Dens samaksāja par eksperimentiem ar tik daudziem cilvēkiem, nepavisam nav skaidrs, jo puiša veselība bija kārtībā. Tiesa, Jūlijs, viltīgi samiedzot acis, beigās čukstēja:
– Man ir vienas aizdomas par to, kas notiek ar dvēselēm, kuras jūs saucat. Un, ja tas tā ir, viss ir vienkārši briesmīgi!
No šādiem meistara vārdiem jaunais nekromants nodrebēja.
– Vai jums bail? – skolotāja pasmīnēja. – Tātad tas ir lieliski! Jo tuvākajā nākotnē būs tikai jābaidās. Jums ir izsludinātas medības. Nē, ne policija. Šie goblini un orki ir stulbi un tik vāji, ka nespēj paši cīnīties ar tik spēcīgu burvi kā jūs. Galu galā, jūs zināt, kā saukt aizgājēju dvēseles jebkurā ķermenī, Padome pieļauj aizsargājošu nekromantiju. Eh, tāda ienaidnieka nāve ir daudz ātrāka nekā no kaujas maga ugunsbumbas. Un mednieki jau zina, ka jūs esat šeit, Prāgas pilī. Neviena mūsu skolas maģiska aizsardzība nepaslēps jūs no visuresošā ienaidnieka. Viņš gaidīs brīdi, kad tu iziesi no vārtiem. Tu taču neesi gļēvulis, lai paslēptos tornī, vai ne?
Jaunā nekromanta acis iepletās, un viņš, pavēris muti, klusi skatījās uz savu mentoru.
– Vai nosaukums Pink FIFA jums kaut ko nozīmē? – Jūliuss viltīgi jautāja, bet Dens neatbildēja, tikai pamāja ar galvu.
«Tas arī man neko neteica,» skumji sacīja meistars, «taču tagad visa mana pastkastīte orkonetā ir piepildīta ar ziņojumiem no šīs personas.» Viņa vēlas, lai tu būtu dzīvs vai miris. Kā viņa uzzināja par tevi, bet…
– Ziniet, Jūliusa kungs, man neinteresē šī krāšņā Fifa, pasakiet viņai to!
– Pat ja viņa mani šantažē un sola iznīcināt visu skolu? – mentors sāņus paskatījās uz studentu. – Man jau no pirmā slāņa ir žēl tūristu: nebūs Pilsētas, kur ies nabadziņi? Kur es viņus nobiedēšu, parādoties viņu pasaulē kā spoks? It īpaši, ja viens iedod otram kameru un saka: «Vai jūs, lūdzu, varētu mani nofotografēt? Piezīme 1» Viņi metīsies augšā pa pils vai pat šī hosteļa augstajiem kāpnēm, kur mēs tagad sēžam mēs ar jums. kameru, es saņemu aprīkojumu.
– Vai jums nav apnikuši šie tūristu joki! – Dens pasmaidīja.
Ir skaidrs, kāpēc Jūliusam nav izdevīgi vadīt kauju skolas teritorijā.
– Jā, pat ja tiks nojaukta visa Čehija, es visus atsaukšu! Un es atkal celšu Pilsētu! – puisis nenojauta par savu spēku robežām un jau iedomājās, ka ir spējīgs uz daudz ko.
– Neaizraujies! – meistars viņam aizrādīja. «Nav tālu tā stunda, kad saprotat, cik vājš esat.»
Tā ir nopietna lieta. Denam pat nelikās smaidīt, un viņa mazais pūķis klepodams izkāpa no stūra un, iekārtojies dīvānā blakus saimniekam, lasīja:
Mēs kopā dosimies uz FIFA Pink: Es un mans draugs Evils Dens, šīs pasaules varenais spēks!
Saimnieks, noklausījies četrrindes beigas, iedeva mīlulim tādu pļauku pa galvu ar lūgumu vairāk neko nerakstīt, ka dzīvnieks noslīdēja uz grīdas un atkal atkāpās stūrī. Un drīz vien Dens gaudoja, jo tur, kur pūķis bija iekārtojies, atkal atskanēja pildspalvas čīkstēšana. Neskatoties uz īpašnieka lūgumiem, viņš raksta turpinājumu.
– Viņš ir lielisks, jums nevajadzētu pret viņu tā izturēties!
«Grafomanis,» puisis pamāja ar roku. – Ja es būtu zinājis par viņa literārajām kaislībām, es to nekad nebūtu iegādājies!
«Bet viņš saprata, ka paies vēl vismaz desmit gadi, lai jūs saprastu,» meistars pasmīnēja. «Jums jādodas uz šīs FIFA novietni un… jūs zināt… izjaukt viņas plānus, jo viņa acīmredzami neko labu nedarīs, it īpaši ar spēcīga nekromanta palīdzību.» Un lai šī ir labākā nodarbība tev, mans zēn.
Kā Denam nepatika šīs personas vārds. Šajos lūgumos un draudos kaut kas nebija kārtībā, un meistaram radās aizdomas, ka viņš sūta savu audzēkni uz ļoti bīstamu uzņēmumu. Bet kā viņš, nekromants burvis, var tikt galā ar, visticamāk, spēcīgu burvi?
«Ja tu neiesi, es tevi izmetīšu no skolas bez diploma un, tici vecajam vīram, parūpēšos, lai tev nekur nedod darbu un tavs nekromantiskais muzejs tiek aizliegts kā tautai kaitīgs bizness. pasaules drošība.»
– pārliecināja. Kur viņa dzīvo? – studente vienaldzības pilnā tonī jautāja.
– Maskavā vai kaut kā tā. Vai Parīzē.
Jaunais burvis neapmierināti saviebās ar grimasēm. Oho izplatījās. Un pat ārzemēs. Viņš domāja, ka šis krāšņais indivīds dzīvo Prāgas otrā pusē vai vismaz Karlovi Varos, kur viņš vienkārši gribēja doties atvaļinājumā. Bet Francijā. Lai gan Rietumeiropa nav tik slikta. Krievijā… Tas ir patiesi bīstami.
No ģeogrāfijas stundām skolā Dens ļoti labi zināja, kas šajā valstī apdzīvo otro pasaules slāni. Pilsētās, lai vai kā, eiropieši ir ieradušies lielā skaitā, bet ciemos nevar atrast nevienu normālu cilvēku. Meitenes ir skaistas, bet, iepazīstot tuvāk, labākajā gadījumā ir nāras vai strigas. Nevis kā