un takta izjūtu, kā arī mīlēja dejot pārus, labi jūtot savu partneri.
Taču ar to man nepietika, jo atcerējos sevi īsta profesionāļa rokās un vēlējos strādāt ar pieredzējušu partneri. Tāpēc es apņēmu nekaunību, pēc nākamās nodarbības piegāju pie trenera un jautāju:
– Enriko, paldies par partneri, mums ar Nikolaju iet diezgan labi. Bet es gribu lūgt jums papildu nodarbības, personīgās, man ir nepieciešams pieredzējis partneris, ar kuru es sekošu un panākšu.
Sākumā viņš nesaprata, kāpēc man ir vajadzīgas šīs nodarbības, un mani diezgan nopietni atrunāja:
– Veronika, tev ir par agru doties tālāk. Jūs nevarēsit tikt galā ar pieredzējušu partneri. Jā, un, ka tu vari dejot, tu vēl neesi apguvis visus soļus, kustības nav pilnveidotas. Kāpēc jums tagad ir vajadzīgas papildu nodarbības? Dejojiet sešus mēnešus, iegūstiet pieredzi, apgūstiet elementus un tad ņemiet to. Tas vismaz noderēs.
Viņš patiesi nesaprata, man bija jāskaidrojas, lai gan man bija nedaudz kauns par savām vēlmēm. Es domāju, vai es esmu tik kautrīgs, vai arī mans vīrs mūsu laulības laikā ir zaudējis prasmi atklāti runāt par to, ko vēlas, un nekautrēties. Bet viņa tomēr apņēmīgi teica:
"Enriko, man to vajag, zini, man to vajag." Es nebiju tik ļoti pieradusi sekot savām vēlmēm, ka sāku justies neērti, jo esmu tikai sieviete. Ļaujiet man šo kaprīzi.
Viņš bija pārsteigts, bet atbildēja:
– Tātad tev ir labs partneris, viņam viss izdodas, bet es uzmanīgi vēroju visus pārus. Tu izskaties ļoti organiski. Tici man, Veronika, tev vienkārši viņam vajadzētu uzticēties,” viņš smaidot pabeidza.
– Enriko, Nikolajs mācās pats, un dažreiz viņš pieļauj kļūdas. Reti, bet viņam tā gadās, un arī man zūd ritms. Un es gribētu vienkārši izbaudīt dejošanu vismaz reizi nedēļā, zinot, ka mans partneris man varēs sniegt šo iespēju. Tu saproti?
Viņš domīgi pamāja.
"Nu, ja jūs tā uzdodat jautājumu, tad es varu iedalīt vienu stundu nedēļā tūlīt pēc mūsu nodarbībām trešdien." Vai tas darbosies?
Veronika smaidot atbildēja:
– Jā, derēs. Tas ir vienkārši brīnišķīgi. Es priecājos, Enriko, paldies.
Un viņa visu vakaru bija brīnišķīgā noskaņojumā. Atceroties sarunu, es vai nu pasmaidīju, priecājoties par mērķa sasniegšanu un domājot par turpmākajām aktivitātēm, vai arī saraucu pieri, rādot sevi par pārāk impulsīvu. Un tad vienā mirklī nomierinājos, nolemjot, ka darbs ir padarīts, un dabūju to, ko gribēju. Tas ir brīnišķīgi.
Šodien bija mana otrā personīgā nodarbība ar Enriko, un es ar prieku ļāvos tango ritmam, apgūstot jaunas kustības.
Trīs sinhronizēti soļi atpakaļ, pagrieziens un partnera vārdi:
– Strauji pagrieziet galvu pa labi un piespiediet galvu man pret plecu.
Izsitiens uz sāniem, un viņš uzreiz mani atvelk atpakaļ, vadot mani, palīdzot man sajust mirkli un vienotību ar savu partneri.
– Pieliecies vēl, Veronika, jā, tā.
Un Enriko mani vada, palīdz. Kārtējā piruete, es atkal esmu viņam pretī. Mēs skatāmies viens otram acīs, mans partneris neatlaiž manu skatienu, es skatos, es nevaru neskatīties. Es vēl neesmu pieradusi, lai gan Enriko mani lamā un pieprasa sataustīt viņu ar savu ķermeni.
Sākotnējā līmenī partneris ir karalis un dievs, bet viņš man stāsta par savām darbībām ar savu ķermeni un kustībām. Un partneris reti kad skatīsies uz savu partneri, vairāk uz apkārtni, lai pāris nesadurtos ar citiem dejotājiem. Tāpēc es mācos sava partnera ķermeņa valodu, burtiski mācoties to sajust ar katru kustību. Es mācos uzticēties viņam un sev.
Deja neapstājas, partneris vada un atkal šī kustība, es atmetu galvu viņam uz pleca, par laimi viņš man atkal palīdz ar roku, un mēs sastingam.
– Labi, Veronika, tu mācies pārsteidzoši ātri. Savienosim visas kustības," es drudžaini sāku atcerēties secību, bet mani pārtrauc, iesaucos: "Tu atkal domā." Es tev teicu, ko par to domās mana partnere Veronika. Tu jutīsi mani, manas kustības un vēlmes un sekosi tām.
Enriko mani vada dejā, manas kustības kļūst arvien drošākas, pabeidzam, sastingst un treneris piezīmē:
– Šeit trūkst pēdējās kustības. Tu vari aptīt savu kāju ap manu augšstilbu, es turēšu tavu vidukli, jā, tieši tā. Un neaizmirsti, Veronika, ka turpmāk tavs partneris tevi mudinās ne ar vārdiem, kā es pavisam drīz, nejust manas kustības.
Un domāju, ka mans ķermenis un dvēsele šodien gan strādāja, gan atpūtās, izbaudot nodarbību. Apbrīnojama sajūta. Izrādās, ka tango noteikumu praktiski nav. Tikai pats elementārākais un viss pārējais ir improvizācija un saruna starp diviem cilvēkiem ar viņu ķermeni un acīm. Tango vārdus nevajag.
Pirms atvadīšanās nolēmu Enriko uzdot jautājumu par labu deju grīdu, pastāstot par viņas draugu vēlmi dejot. Tāpēc vēlējos pakonsultēties, noskaidrojot interesantākās iespējas.
– Iesaku doties uz Libertadu, uz Ziedu laukumu. Moderna, pieklājīga vieta, bet bez lieka patosa. Tur tavi draugi atradīs dejas dvēselei, un tu, Veronika, varēsi spert pirmos soļus tango kopā ar īstu partneri.
– Dejo tango klubā? Bet es vēl neesmu gatavs, labāk vēl trenēšos un tad pamēģināšu,” šis priekšlikums mani mazliet nobiedēja. Es negribētu sevi apkaunot ar savām nulles prasmēm.
Enriko uzmanīgi paskatījās uz mani un atbildēja:
– Tas ir skaidrs. Veronika, šī nav platforma profesionāļiem, tā ir paredzēta ikvienam, un jūs varat viegli dejot tango ar partneri, pat ar savām pašreizējām prasmēm. Un zini ko,” treneris viltīgi piemiedza acis, skaidri kaut ko plānodams, – es tev došu uzdevumu, jo tango ir drosmīgo un brīvo deja, un man savos audzēkņos nevajag gļēvuli. Tu aizej uz turieni un uzaicini dejot kādu, kurš dejos tango, un tev tas patiks. Kāds, kurš iedvesmos jūsu kā partnera uzticību. Nākamtrešdien gaidu tevi ar stāstu par taviem piedzīvojumiem.
Un viņš atvadījās ar apmierinātu smaidu, nepārprotami apmierināts ar radīto efektu. Es automātiski aizgāju un devos mājup, būdams sava veida apmulsis no šāda ultimāta, saprotot, ka esmu izaicināts.
10. nodaļa
Mājās es nekavējoties piezvanīju savam draugam, jo viss jau bija izlemts ar vietni.
– Jūlija, sveiki, vai mēs šajā nedēļas nogalē dejosim? Jā? Labi. Treneris man ieteica vietni, netālu no Ziedu laukuma. Pazīsti viņu? Vispār lieliski. Nu tad vienojāmies, ejam tur.
Sestdien saģērbos tā, lai varētu dejot pāru dejas, un ne tikai tango, kā skolotāja prasīja, bet arī lipīgos, vieglos Dienvidamerikas. Izgriezums uz svārkiem, protams, bija nedaudz augsts, bet ko darīt, ja kustības ir tādas, un man nepatīk pūkaini svārku varianti. Bet eleganti, jo paši svārki ir zem ceļgaliem, tikai piegriezti viltīgi un nedaudz izaicinoši.
Draugi izskatījās diezgan atbilstoši vakaram un savai gaumei. Katja nemaz negrasījās dejot, taču Jūlija viņu pierunās vēlreiz. Bet mūsu labākā meitene bija ģērbusies šaurās biksēs. Ar viņu viss skaidrs, viņa dejos bačatu. Jūlija to vienkārši dievināja, bet es pati to dejoju pirmajos studentu dzīves gados, bet tad pārstāju. Tāda deja manas profesijas cilvēkam nebija ar ko lepoties bachata tomēr vairāk domāta jaunām un kaislīgām brīvām meitenēm un puišiem.
Pēc tam mēs sākām attiecības ar Sašu, kurš bija kategoriski pret šādiem hobijiem, patiesi