jūs joprojām esat precējusies, Veronika. Es dzirdēju, ka jūs šķiraties, bet pagaidām esat precēta sieviete. Un partneris? Hm.
Es biju pārsteigts, redzot nosodījumu mana kolēģa skatienā. Bet viņa necentās viņu atrunāt, ka domāja savu deju partneri. Ļaujiet viņam domāt, ko viņš vēlas. Esmu tik noguris no šīm konvencijām un dubultstandartiem.
Mazpilsētās tā ir vienmēr. Nu, lai viņi to apspriež, jo viņu pašu dzīve ir garlaicīga. Tas arī viss, laiks bēgt.
8. nodaļa
Nākamā nedēļa paskrēja vēja spārniem. Man bija tik jautri iet uz tango, skriet uz baseinu pēc grafika un vienmēr saņemt masāžu.
Mēs ar vīru ātri un nesāpīgi izšķīrāmies. Tāpat kā viņš nemanot ienāca manā dzīvē, viņš aizgāja. Mans bijušais vīrs atstāja aiz sevis vieglu rūgtumu par zaudētajiem gadiem, ko veiksmīgi aizdzina, aizejot kopā ar meitenēm uz bāru.
Jā, es devos ar saviem koledžas draugiem uz tikšanos un devos tieši uz bāru. Galu galā, kā gan citādi mēs varam apspriest dzīvi, atcerēties bezrūpīgos studentu gadus un runāt par vīriešiem?
Mēs ar Jūliju reti sazvanījāmies, apmainījāmies ar ziņām un sieviešu noslēpumiem. Ar Katerinu mēs bijām apmaldījušies, lai gan dažreiz atcerējos mūsu studentu dzīvi, kurā mēs, trīs draugi, labi mācījāmies un bijām draugi. Džūlija, vienmēr pozitīva optimiste un smējēja ar asu mēli un aizraušanos ar ekstrēmo tūrismu, pati organizēja tikšanos un arī izvēlējās pieklājīgu bāru.
Un iemesls, ko es ierosināju, bija svinēt savu brīvību, uz ko Jūlija atbildēja ļoti entuziastiski:
– Nu tu beidzot saproti, kas tas par putnu! Es domāju, ka jūs nekad vairs neredzēsit gaismu. Tas arī viss, es zinu omulīgu vietu, es tevi savākšu un Katerinu.
Tā mēs vienojāmies.
Mums uzreiz iepatikās mājīgā iestāde, kurā atradāmies. Te klusi muzicēja neliela džeza grupa, un galds atsevišķā vietā ļāva mierīgi sarunāties un atjaunot sakarus ar meitenēm.
Katerina sāka atteikties no vēlajām karstajām uzkodām, kā vienmēr, viņa cīnījās ar lieko svaru, uz ko tā pati Jūlija asi atbildēja:
– Nāc, Katja, nomierinies jau un pasūti kaut ko karstu. Kā tu biji bulciņa, tā arī paliksi visu mūžu. Galvenais, lai tu sevi uzturētu labā formā, un tev nav liekais svars, tāds esi bijis visu mūžu. Tavs vīrs tevi mīl, viņa pati teica, kā tevi sauc, bet tu nevari izpatikt visiem. Vai man ir taisnība? Pastāsti viņai, Veronika.
– Tieši tā, jūs apprecējāties ar Andreju vēl koledžā. Tieši tā tu viņam vienmēr paticis. Toreiz ap viņu lidinājās daudz meiteņu, un viņš redzēja tikai tevi.
Džūlija piebilda:
– Precējies? Viņiem jau ir divi, iedomājieties, divi bērni! Viņi apprecējās uzreiz pēc tevis. Es uzreiz sapratu, kāpēc.
"Nāc, visi saprata, kas bija kāzās," Katerina smaidot piebilda, "mans vēders jau bija redzams." Žēl, ka tevis nebija, Veronika. Es labprāt tevi redzētu.
Es saraucu pieri, atceroties:
– Jā, es atceros. Mēs vienkārši tērējām daudz par pārcelšanos, mums vispār nebija naudas. Un šeit ir ielūgums. Saša bija kategoriski pret, bet man bija neērti iet vienai. Jā, un viņš uz to skatījās, domādams, ka es tērēšu pārāk daudz. Es no tā izvairījos un atteicos, bet tagad to nožēloju. Bet es ļoti priecājos par tevi un Andreju, Katja, es tiešām esmu.
Viņa noglaudīja manu roku, mudinot:
"Ja godīgi, es toreiz biju aizvainots uz tevi, tad mana ģimenes dzīve kļuva sarežģīta, un mēs ar jums apmaldījāmies." Bet man prieks, ka varējām satikties.
Viņa strauji nosarka, vaigi dega, viņai bija tik kauns, ka padevās vīra pārliecināšanai. Likās, ka man nebūtu savas gribas. Un pie rīcības nav neviena vainīga, tikai tu pats.
– Tātad, meitenes, nekļūstiet ļengans! Paskaties, viņi jau nes dzērienus. Tagad sēdēsim un ejam dejot.
Pēc pusstundas Katja precizēja:
– Klau, bet tomēr, kāpēc tu šķiries?
Biju apmulsusi, negaidot tādu jautājumu no drauga. Būtu jauki, ja Jūlija labāk pazītu Sašu, bet Katerina?
– Hm, saproti, man bija sajūta, ka es nevis dzīvoju, bet eksistēju. Un jau labu laiku es šo domu vienkārši aizdzinu no sevis, visu laiku cerēju, ka tas ir pārejoši, ka tas ir tikai stress. Un citu dienu tas man trāpīja kā bults. Un es sapratu, ka velti dzīvoju savu dzīvi kopā ar vīru. Dzīvojām kā veci cilvēki: taupījām, taupījām un neko lieku sev neļāvām. Bet runāt ar viņu bija bezjēdzīgi, viņš turpināja runāt. Man bija sajūta, ka neesmu viņa sieva, bet gan biznesa partneris. Un kā mīļāko viņš mani nav iedvesmojis ilgu laiku. Bija sajūta, ka esam precējušies divdesmit gadus. Kad tas viss sakrita manā galvā, notika sprādziens. Tā nu es sakrāmēju mantas un aizgāju.
Godīgi sakot, man bija kauns pat stāstīt saviem draugiem, kā es to noņēmu no kādas citas sievietes. Bet Jūlija noteikti gribēs dzirdēt detaļas, es viņu labi pazinu. Es joprojām atceros, kā šis pāris pēc seksa stāvēja apskāvušies un svieda mani ar dubļiem. Nē, ne tagad. Es negribēju sabojāt sev brīnišķīgu vakaru.
Džūlija asi un precīzi iesāka:
– Pareizi! Es jau sen sapratu tavu Sašu, viņš ir egoists un viņam bija vienalga par citiem! Un uz draugiem, un uz tavām vēlmēm. Ziniet, šādi cilvēki pirmo reizi parasti apprecas agri. Viņiem nav bērnu, viņi veido karjeru. Un tad, sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, viņi pamet savas muļķīgās sievas un atrod jaunu, kas ir gatavs dzemdēt un skatās viņiem mutē, muļķi. Viņi parasti ir ļoti ekonomiski, pedantiski, un viņiem patīk visu kontrolēt.
Es piekrītoši pamāju ar galvu:
– Šķiet, ka ļoti.
Katja vēlreiz jautāja:
– Liekas? Par ko tu runā?
– Jā, ļoti izskatās pēc manas Sašas. Pareizi viens pret vienu. Ne velti tu, Jūlija, esi tik lieliska ģimenes psiholoģe.
– Citādi! Tas arī viss, ejam dejot. Vai atceries, Veronika, kā mēs šūpojāmies deju ballītēs? Eh, žēl, ka neturpinājāt. Reizēm staigāju, tas man dod enerģiju un nomierina nervus.
Es nolēmu lepoties:
– Tāpēc es atsāku. Es eju uz nodarbībām sporta zālē, un tur mēs kā grupa apgūstam dažādu deju elementus. Es arī nolēmu īstenot savu sapni un pierakstījos uz tango, vai varat iedomāties?
Draugi bija pārsteigti. Galu galā tango bija īpaša deja. Deja parādījās vilkaču klanos un ģimenēs, ātri izplatījās visā pasaulē, bet neizplatījās nabadzīgākajās klasēs. Tā palika deja elitei jeb šāda veida dejas cienītājiem. Viņi to darīja vai nu sev, vai jau kā profesionāls dejotājs. Bet bija grūti konkurēt ar tiem pašiem vilkačiem. Un tie, kuri varēja atļauties uzaicināt dejotājus uz kādu pasākumu, un vilkači mīlēja dejas skatīties, bieži aicinot šādus pārus uzstāties svētkos, īpašos gadījumos, viņi izvēlējās vilkaču dejotājus.
Vakars pagāja brīnišķīgi. Mēs daudz dejojām un runājām. Mēs pat nolēmām satikties pēc pāris nedēļām un doties uz deju klubu. Turklāt tam bija iemesls. Draugam Jūlijai bija dzimšanas diena, un viņa mūs uzaicināja to nosvinēt uz deju grīdas. Es ar prieku piekritu.
9. nodaļa
Dejošana ir lielisks veids,