skaisti, gaiši un maģiski. Saule lēnām paceļas virs apvāršņa, iekarojot nakti.
Dāvijs pamodās ar spēcīgu drudzi un galvassāpēm, kas viņu burtiski nogalināja no iekšpuses. Puisis izrāpās no telts, cenšoties nepamodināt Žanetu, un devās ezera virzienā. Viņš cerēja, ka drudzis mazināsies un tie ir tikai stulbi ķermeņa triki.
Viņš nevēlējās saslimt un radīt problēmas Žanetai.
Deivijs apsēdās netālu no ezera. Pūta vājš, bet auksts vējš. Puisis nejutās labāk.
Viņš piecēlās un, piegājis pie ūdens, nomazgājās. Tiklīdz aukstais šķidrums pieskārās viņa ādai, galvassāpes pārgāja un ķermeņa temperatūra sāka normalizēties. Puisis nesaprata, kas notiek. Vai ūdens viņu dziedināja? Tas vienkārši nevar notikt.
Viņš atkal apsēdās smiltīs un nosēdēja apmēram piecpadsmit minūtes, lūkodamies tālumā. Līdz maigs pieskāriens plecam lika viņam saraustīties un apgriezties.
Netālu stāvēja Žaneta un skatījās uz viņu ar miegainām acīm.
– Kā tev iet? Kāpēc tu pamodies tik agri? – viņa jautāja, tad apsēdās viņam blakus.
– Es nevaru aizmigt. Es gribēju redzēt saullēktu.
Meitene pasmaidīja, Deivijs aplika viņai roku ap pleciem, un viņa uzlika galvu uz viņa pleca. Tā bija sava veida romantika. Un puisis pat aizmirsa, ka nesen jutās briesmīgi.
Žanetes klātbūtne viņu nomierināja.
Tagad viņi kopā apbrīnoja saullēktu, apskaujoties un dāvājot viens otram siltumu.
– Vai tu gribi ēst? – jautāja Dāvijs.
Žaneta pamāja, un arī puisis bija izsalcis, tāpēc piecēlās un devās uz telti. Tur mugursomā viņam ir divas bulciņas un minerālūdens, protams, nav ideālas brokastis, bet labāk nekā nekas.
Viņš izņēma ēdienu un devās atpakaļ pie meitenes, bet pēkšņi bulciņa kļuva karsta, un viņš kliedza, iemetot to smiltīs. Žaneta pagriezās. Maizīte bija melna, it kā tā būtu stipri apgrauzdēta. Dāvijs pāris reizes pamirkšķināja acis, neko nesapratis.
– Deivij, roku! – Žaneta iekliedzās un pieskrēja pie puiša.
Viņš pacēla roku, ar kuru turēja ēdienu, un sastinga. Viņa dega. Tas burtiski dega. Un viņš nejuta sāpes. It kā uguns ir daļa no viņa.
It kā viņš būtu uguns.
Deivijs nevarēja atraut no tā acis, tas viņu pārāk aizrāva, un tajā brīdī Žaneta izrāva viņam no otras rokas minerālūdeni un sāka to liet uz uguns. Bet viņš negāja ārā, viņam bija vienalga par ūdeni.
– Kungs, Dāvij, tu dedzies! – meitene kliedza, bet, paskatoties tuvāk plaukstā, viņa nobijās – roka bija pilnīgi neskarta.
Žanetu sāka krist panikā, un Deivijs stāvēja nekustīgi un joprojām skatījās uz uguni. Meitene satvēra viņa otru roku, nezinot, kāpēc viņa to dara, un Deivijs pamodās. Ugunsgrēks nodzisa.
– Dāvij, kas tikko notika? – viņa kliedza.
– Uguns. Viņš bija manī, daļa no manis. Un man tas ļoti patika.
– Dievs, tu saproti, ka tu dega?
– Noteikti. Tas bija tik skaisti…
– Tu esi traks!
Žaneta metās uz telti, un puisis stāvēja nekustīgi, nesaprotot, kur var iegūt pirokinēzes spēju.
* * *
Elīnas rīts bija parasts. Viņai normāli. Vēl viens izsaukums uz negadījuma vietu. Mašīna ietriekusies kokā, vadītājs miris, pasažieris vēl dzīvs.
Elīna sēdēja ātrās palīdzības furgonā un šausmīgi uztraucās, viņas sirds pukstēja kā traka. Šķiet, ka tas tūlīt izlidos no manām krūtīm. Viņa vienmēr bija noraizējusies pirms darba, jo viņai bija milzīga atbildība cilvēka dzīvības formā.
Mašīna apstājās, un Elīna sāka trīcēt vēl vairāk. Ārsti izgāja uz ielas, un arī viņa viņiem sekoja vājām kājām.
Negadījums bija šausmīgs: mašīna salocījās akordeonā, blakus gulēja puiša līķis un vēl dzīvs jaunas meitenes ķermenis. Elīna aizmirsa par bailēm, viņa metās pie cietušā un sāka aptaustīt savu ķermeni, meklējot lūzumus.
Tie bijuši vairāki – lauzta roka un kāja. Milzīgais dzelzs gabals, kas izvirzījās no otras kājas, atkal lika Elīnai krist panikā. Citi ārsti viņu aplenca un sāka glābt viņas lauzto roku. Elīnai uz kājas bija pārsējs.
Viņa paņēma žņaugu no pirmās palīdzības aptieciņas, pārbaudīja tā veselumu un dziļi ieelpoja. Meitene virs brūces uzlika žņaugu, lai apturētu asiņošanu, un tikai tad satvēra lūzumu.
Elīna pārcēlās uz otru kāju, izņēma visu, kas nepieciešams kājiņai, un sāka rīkoties. Viņa bija apņēmīga, bailes kaut kur bija pazudušas.
Ievainoto, bet vēl dzīvu meiteni uzvilka uz nestuvēm un ieveda mašīnā, blakus apsēdās Elīna. Viņai iekšā nebija emociju, it kā viņa būtu garīgi sagrauta. Viņa vienkārši gribēja doties mājās zem siltas segas.
Slimnīcā visi steidzās šurpu turpu, meiteni veda uz operāciju zāli, Elīna devās uz tualeti, lai zem auksta ūdens nomazgātu visas šausmas, ko bija redzējusi. Viņa saprata, cik pasaule ir nežēlīga, kā nevainīgi cilvēki cieta visnežēlīgāko nāvi. Un tas bija negodīgi. Šausmīgi negodīgi.
Viņa ieputoja trīcošās rokas ar smaržīgām ziepēm un tad sāka raudāt. Nervi, kuriem šādā profesijā vajadzētu būt tēraudam, padevās. Asaras tecēja pār maniem vaigiem un pilēja izlietnē. Meitene juta, ka ir pārāk vāja, ka šī profesija nav viņai. Taču tajā pašā laikā viņa saprot, ka nevar nepalīdzēt cilvēkiem.
Elīna paskatījās uz savām bālajām rokām, nolemdama pārbaudīt, vai uz tām nav palicis asinis. Bet viņa tos neredzēja. Rokas pazuda, kļuva neredzamas. Viņa pacēla galvu uz augšu, lai paskatītos spogulī un tajā pašā brīdī skaļi kliedza.
Elīna pazuda. Viņa neredzēja sevi, un tajā brīdī viņa juta bezsvara stāvokli, vieglumu, sajūtu, ka viņa sver tikai divdesmit kilogramus, ne vairāk.
Viņa nemitīgi kliedza un pēkšņi kļuva redzama. Tajā brīdī tualetē ieskrēja pāris ārstu, nobijušies no tik skaļa kliedziena.
Elīna smagi elpoja, elsot pēc gaisa, it kā viņai būtu astmas lēkme. Manu acu priekšā sāka palikt tumšs un mana apziņa izslēdzās.
Viņa nokrita uz flīžu grīdas, un ārsti viņu ielenca, nesaprotot, kas notiek.
* * *
Kaleba mājā skanēja maigas mūzikas skaņas. Viņš cēlās ļoti agri, lai ilgāk būtu viens ar savām domām, jo pavisam drīz atnāks Mārtiņš un iztraucēs idilli. Viņš var atkal atnest dzērienus un pavadīt mežonīgu vakaru. Kālebs par to ienīst savu draugu, jo dzīvē viņu visvairāk piesaista klusas brīvdienas kaut kur pie dabas.
Puisis izņēma no ledusskapja Coca-Cola pudeli un apsēdās uz dīvāna. Viņš iedzēra malku ūdens un atslāba, iegrimstot savās bērnības un pusaudža atmiņās. Kā viņš brauca ar velosipēdu, un pēc tam krita un nokasīja ceļgalus, kā tēvs viņam nopirka lidmašīnas modeļus, kurus puisis pēc tam pats savām rokām samontēja. Manu acu priekšā pazibēja skola, klasesbiedru iebiedēšana, viņu izsmiekls par mazo vaimanātāju, kurš baidās no visa pasaulē. Es atcerējos, kā cīnījos ar Hariju pagalmā, kā Martins viņu izglāba un tad mēģināja apturēt asiņu tecēšanu no viņa deguna.
Tagad viņš vēlas smieties, jo tas viss ir pagātnē. Viņš vairs nav