Un visneprātīgākie pērk šķiņķus kā suvenīru. Šoferis vienmēr pie sevis smējās. Es iedomājos, kā būtu, ja ceļotāji visu atlikušo ceļojuma laiku nēsātu ap cūkas kāju. Un tad pieprasiet, lai viņus kopā ar viņu ielaiž lidmašīnā!
Bet, lai gan viņš smējās par tūristiem, viņš pret viņiem, apgādniekiem, izturējās laipni. Viņi var būt trokšņaini, taču viņi nes naudu visam ciematam. Viņi dod iemeslu pārdomām. Ir ko pierakstīt savā emuārā – viņš, tāpat kā visi mūsdienu cilvēki, rakstīja: “Kāpēc krievi vienmēr sūdzas, ka uz kalnu ceļiem viņiem slikti, bet pa ceļam vienmēr dzer alu? Vai arī: «Amerikāņu rīcībā nav nekādas loģikas – viņi valkā T-kreklus, kas reklamē bioloģisko pārtiku, bet visu laiku ēd hamburgerus.
Un dažreiz mēs saskārāmies ar perfektiem oriģināliem. Piemēram, kā šodien.
Savā dzimtajā Kapileirā viņš autobusā iekāpa viens. Vecāks vīrietis, pieklājīgs, garš, pēc izskata eiropeisks. Labā spāņu valodā paprasīju biļeti uz Trevellezu un iedevu divus eiro. (Šoferis noskaitīja trīsdesmit astoņus santīmus.) Spānis? Nē, runa var būt mazākā, bet ir akcents. anglis? Diez, ļoti tumšs. serbu, bulgāru? Neizskatās pēc tā. Pārāk rezervēts kādam no Austrumeiropas.
Acīmredzot ne vietējais, bet reibinošajiem skatiem aiz loga ir nulle uzmanība, lai gan parasti cilvēki skraida pa kajīti, meklējot izdevīgu rakursu. Un šķiet, ka šim pat nav kameras.
Viņš sēž viss savās domās, ar skābu skatienu. Dīvainais ceļotājs atdzīvojās vienīgo reizi. Kad Bubilonā, nākamajā ciemā pēc Kapileiras, Sančezu ģimene, māte un meita, iekāpa autobusā. Abi, par laimi, ir jau pusdienlaiks, ir pretimnākoši, skaļi, ģērbušies, kā vienmēr, melnos, rudos matus vējš izpļāpājuši.
– Milok, tu šodien kavēji veselu minūti! – jaunākais bildīgi sveicināja šoferi.
– Ātrāk, mans dārgais, mēs kavējamies.! – vecākais noraizējies sacīja.
Lai gan viņš daudzkārt kaimiņieni ieteicis: ja gribi tikt laicīgi uz darbu (abas strādāja par oficiantiem Trevellē), dodies ar autobusu pusstundu ātrāk.
Dāmas samaksāja par braukšanas maksu, izstaigāja visu salonu un izgulējās uz piecvietīgā aizmugurējā sēdekļa (mātei bija koka tupeles, bet šoferis viņai nekādus komentārus nesniedza: viņa joprojām bija nelabojama).
Un dīvainais tūrists pagriezās no savas trešās rindas un skatījās uz sievietēm.
– Ola! – vecākais viņam koķeti uzsmaidīja.
Sančess jaunākais (viņa uzskatīja sevi joprojām par skaistu) augstprātīgi šņāca:
– Ko tu vēlies, vectētiņ?
"Atvainojiet, dāmas," vīrietis nožēlojoši atbildēja.
Tomēr viņš turpināja degt cauri mātei un meitai ar vērīgu skatienu.
"Kas viņam par viņiem rūp?" – šoferis uzdeva jautājumu.
Un pēkšņi es dzirdēju ceļotāju ļoti skaidri sakām:
– Eureka! Viņi vienmēr izskatījās līdzīgi! Kas tad – kas tagad. Tagad gan abas vecenes…
– Kura vēl te ir vecā sieviete? – mamma sarauca pieri.
Dīvainais svešinieks neatbildēja. Viņš pagrieza muguru sievietēm. Viņa sejā klejoja priecīgs, nedaudz traks smaids.
Un šoferis domāja: "Tomēr manā maršrutā parādās dīvaini cilvēki…"
5 nodaļa
Karību salas. Gledisa Heila
Daudzi cilvēki domāja, ka viņa ir dīvaina, bet Gledisa ne par vienu nerūpējās. Es domāju, ka tad, kad nabags uzvedas dīvaini, viņu sauc par muļķi. Un tādus bagātus cilvēkus kā viņa sauc par tendenču noteicējiem. Savdabības – ja, protams, tās tiek pasniegtas pareizi – kļūst par lielisku PR iemeslu.
Mēs mēģinājām, piemēram, pasmieties par viņas māju. Tāpat kā savrupmājas vietā (kā jau vairāk nekā bagātai sievietei pienākas) viņa nopirka gandrīz drupas. Vecais forts. Un viņa iedeva presei pāris kārtis no labvēlīga leņķa: vienā virs jūras krasta augstprātīgi slīgst sargtornis. Otrajā ir cietokšņa mūris ar plīvojošu karogu.
Un, lūdzu, viņi ļoti ātri sāka viņu atdarināt. Veidojiet pārtaisījumu seno fortu veidā, smiekli! Bet vai pat vistalantīgākais arhitekts spēj atveidot seno gadsimtu arhitektūru? Turklāt mūsdienu būvmateriāli, pat mākslīgi novecojuši, nebūt nav tas pats, kas senie akmeņi.
Un kad jūs nolīgāt mēmu sulaini? Viņi ne tikai izsmēja viņus, bet arī sacēla saucienu: Gledisa izmanto invalīdus! Bet kādu dienu viņa un viņas uzticīgais kalps iekļuva avārijā, automašīna aizdegās un durvis iestrēga. Jebkuršnormāli kalpi šādā situācijā krīt stulbā panikā. Bet viņas sulainis saglabāja prāta klātbūtni, izsita logus un vilka saimnieci malā, pirms automašīna uzsprāga. Tagad arī tauta ir greizsirdīga, cenšoties aizvilināt savu lojālo vasali.
"Glaidis. Tu esi pārāk spēcīga, tas neliek tev izskatīties labi,” viņai pārmeta bijušais vīrs.
Bet, ja viņa būtu bijusi vāja, vai viņa būtu spējusi kļūt par to, kas viņa ir? Bez vecāku mantojuma, bez jebkāda atbalsta kļūt par vienu no cilvēkiem? Viņas pirmais darbs bija murgs! – pārdod karstās desas uz ielas. Un tagad viņa ir liela uzņēmuma īpašniece. Žurnālisti labprāt tic skaistai pasakai: viņi saka, ka sākumā viņa tirgojās mobilā teltī. Es iekrāju naudu – nolīgu palīgus, nopirku vēl pāris mazumtirdzniecības vietas. Un soli pa solim, soli pa solim – līdz saviem pašreizējiem miljoniem.
Ne gluži taisnība, protams. Lai gan viņa vienmēr strādāja kā vērsis, bez izejas, pirmo reizi uz manikīru viņa devās, kad viņai bija trīsdesmit.
Bet no godīgas “pirkt un pārdot” līdz īstai bagātībai, diemžēl, ir milzīga plaisa.
Un viņa, Gledisa, to izdomāja – pati! – kā to pārvarēt.
Viņa ne tikai izstrādāja un īstenoja plānu. Es biju daudz lepns par to, ka man izdevās saglabāt un palielināt savu bagātību. Un mani nepieķēra.
Un tagad, savos četrdesmit gados, viņa tiešām varēja atļauties visu. Ģērbies pie labākajiem modes dizaineriem, nodarbojies ar fitnesu ar personīgo instruktoru. Pirku tikai ļoti dārgus dabīgus produktus. Viņa ceļoja pa pasauli, parādījās pasaulē ar iespaidīgiem, muskuļotiem zēniem. Turklāt tie ir īpaša lepnuma avots! – viņi viņu nemaz neuztvēra kā vecu sievieti. Viņa ne tikai rūpīgi rūpējās par sevi, bet arī centās palikt jauna dvēsele. Viņa varēja dejot visu nakti, uzkāpa Kilimandžaro un pastāvīgi maksāja naudas sodus par ātruma pārsniegšanu.
Bet viņa nevienu neielaida savā slepenajā pasaulē. Es runāju arviņiem tikai privāti. Es skatījosdaudz – dienasgaismā un gaišā krēslā, agrā rītā un mākslīgā apgaismojumā. Viņa uzskatīja, ka visam pārējam pasaulē ir savi trūkumi. Daži no viņas dārgumiem ir ideāli.
Vai tie labi izskatītos pat visgreznākās, bet standarta jaunās savrupmājas apkārtnē? Tā ir pavisam cita lieta sena cietokšņa sienās, kas ir daudz redzējis.
Tomēr dažkārt viņu pārņēma bailes: ka atradīsies kāds vēl gudrāks un saprātīgāks par viņu pašu. Un viņš varēs atrast viņas noslēpuma atslēgu. Un sliktākais būs, jaTedvoe – satiksies ilggadējs, īslaicīgs mīļākais (aka līdzdalībnieks) un laulības vīrs. Uz sešu miljardu planētas iespējamība, protams, ir zema. Bet dažreiz pasaulē notiek pat trakākie negadījumi.
Nu. Viņai atliek vien cerēt, ka viņai veiksies.
6 nodaļa
Maskava.