Edgars Auziņš

Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma


Скачать книгу

gava pēc pasūtījuma

      1 nodaļa

      Aiz mums noklikšķināja slēdzene, un mēs atradāmies krēslā, tikai apburtie griesti maigi kvēloja. Priekšā bija redzama akmens balustrāde, taču tai nebija vērts tuvoties: terase pavērās uz dārzu, no kurienes bija dzirdami viesu smiekli.

      «Nebaidieties, viņi mūs neredzēs no apakšas.» – Vīrieša čuksti pār manu ausi, silta elpa… tā bija tik neparasti intīma, ka gribējās sastingt.

      Es sapratu, kāpēc Adelfs mani aizveda no balles zāles, un es negrasījos izdomāt attaisnojumu. Pārāk ilgi mēs iztikām ar skatieniem un īsiem pieskārieniem. Pirms sešiem mēnešiem Adelfs mani noskūpstīja, bet man nepatika to atcerēties. Tas notika laimīgā laikā, kad dzīve nelīdzinājās spoka eksistencei kriptā.

      Deju zāle, mūzikas zāle, dārzs, bufetes galds un viesi – mūs neviens neatcerēsies, varat uz brīdi aizmirst.

      «Tu šodien smaidi tik noslēpumaini,» Adelfs pievilka.

      Viņš stāvēja tuvu un maigi noglāstīja manu vaigu. Interesanti, vai viņš zināja, cik burvīgi, atklāti un sirsnīgi smaidīja? Vienīgais, kas bija patīkamāks par šo, bija lielās, zili pelēkās acis. Adelfs vienmēr uzmanīgi skatījās un izrādīja interesi. Iespējams, ārsta profesijai bija ietekme.

      «Jo man ir noslēpums,» es nočukstēju.

      Viņš aizsmacis iesmējās un pakratīja galvu, izmetot matus no sejas. Kastaņkrāsas, spīdīgas šķipsnas bieži krita uz pieres un vaigiem, padarot attēlu burvīgi neuzmanīgu.

      – Vai tu man pastāstīsi? – Adelfs rotaļīgi jautāja.

      Viņš noliecās, viņa elpa kustināja manus matus un slīdēja pāri manām krūtīm – es biju sajūsmā par katru sīkumu. Man pietrūka Adelfas, es gribēju justies pieprasīta tāpat kā pirms sešiem mēnešiem. Tad mani vecāki un naivi sapņi bija dzīvi, pasaule likās skaista. Uguns drudzis padarīja mani par bāreni. Viņas dēļ es tiku pie pārgalvīga aizbildņa, un Adelfs nevarēja lūgt atļauju mani pieskatīt – kāda cita līgava bija aizliegta. Viņš kļuva vienkārši doktors Bērkls, kurš laiku pa laikam apmeklēja pili.

      Spriežot pēc ziņkārīgā skatiena, Adelfs šo noslēpumu uztvēra personīgi. Viņa ietekmēja to, ka nonācām kopā uz terases: šodien kļuva zināms, ka izbēgšu no aizbildņa skavām un man nebūs jāprecas. Mans aizbildnis pat nenāca uz balli, nesekoja man kā melna ēna un nemocīja; Ir mans vakars, un es paņemšu to, kas ir mans.

      – Veronija. «Adelfa balss skanēja vēl tuvāk.

      Viņš braukāja ar pirkstiem gar vaigu, reizēm pieskaroties kaklam, slīdot līdz zodam un gandrīz pieskaroties lūpām. Es tos nedaudz atvēru – tas bija šausmīgi nepiedienīgi, bet tam nebija nozīmes. Mans vakars, mana dzīve, un neviens tev neliegs dabūt vismaz skūpstu.

      Adelfs nesteidzās to dot. Glāsti kļuva skarbi, no tiem staroja spriedze, un es neuzdrošinājos kustēties. Viņam bija divdesmit astoņi – desmit gadus vecāks par mani, viņš visu zināja precīzi, un nebija jēgas iejaukties.

      Pēkšņi viņš atrāvās un devās dziļāk terasē. Soļu atbalss, sirdspuksti mūsu tempļos – pēc balles zāles burzmas miers šķita intīms, it kā mēs jau būtu izdarījuši kaut ko aizliegtu. Adelfa siluets bija skaidri redzams tumšajās debesīs, un es apbrīnoju viņa figūru. Ne pārāk garš, bez platiem pleciem un visa, kas tika aprakstīts romānos. Mani piesaistīja melnā fraka stāja, pārliecinātas kustības un stingrās līnijas. Bāli zelta raksts uz baltā krekla mirdzēja, piespraudes gals mirgoja uz kakla lakata – tas viss radīja maģisku atmosfēru. Viņa čukstēja, ka šeit viss ir iespējams, un es pārstāju uztraukties par savu jaunizveidoto kleitu.

      «Nerātna slampa,» teiktu aizbildnis. Tas viss bija korsetes augšdaļas dēļ, bet āķi priekšpusē maskēja zeltītās pogas un tā neizskatījās pēc apakšveļas. Vairāk kā tumšzaļo svārku turpinājums. Mājās nešķita, cik banāla bija šīs krāsas un vara matu kombinācija – tas bija skaisti. Bet šodien jaunkundzes ģērbās tā, lai nekaitinātu savas mammas. Vecākā paaudze deva priekšroku stingriem, stingriem siluetiem un apakšsvārku rāmjiem, kas lika svārkiem aizmugurē izskatīties kuplākiem. Tas visu padarīja apšaubāmu.

      Tumsa slēpa nepiedienīgo tērpu, bet arī cieņu. Es lepojos ar saviem matiem, un mani sejas vaibsti šķita pārāk plāni, manas lūpas par šauru. Brūnas acis ne ar ko neizcēlās.

      «Nāc šurp,» Adelfs sauca tik laipni, ka šaubas tika aizmirstas.

      Mēs apsēdāmies uz dīvāna balustrādes priekšā. Labi bija redzamas debesis un zili violetais elfilona spīdums dārzā, zieds plaukstas lielumā, līdzīgs zvaniņam. Viesu smiekli pazuda, lejā atskanēja tikai apslāpētas nopūtas. Es dzirdēju līdzīgas lietas no sava aizbildņa istabas, un es pati vēlējos tā elpot Adelfa rokās.

      «Mīlestības dziedāšana,» viņš iesmējās, pieskaroties man ar savu augšstilbu. Auduma kārtas apgrūtināja baudīšanu, bet pats tuvums, privātums un skaņas no dārza… tas bija gan apkaunojoši, gan patīkami.

      «Ne mīlestība,» es pasmaidīju, «cita.»

      Es gribēju apskaut Adelfu, bet kaut kas bija ceļā. Droši vien sapratne, ka esam nonākuši uz sliekšņa. Man bija bail viņu izprovocēt savas pieredzes trūkuma dēļ, bet Adelfs nesamulsa. Viņš uzlika roku uz dīvāna atzveltnes, tik tuvu man, ka es jutu tā siltumu. Gandrīz apskāviens, bet ne gluži. Jaunā gaidīšana, aizliegtā tuvums – cik tas bija aizraujoši.

      – Vēl viens? – Adelfs rotaļīgi ievilka. – Cik daudz tu zini par šo citu?

      Viņš kā parasti vērīgi paskatījās uz mani, gatavs uzklausīt manu viedokli par tik slēptām lietām.

      – Kāds ir jautājums?

      Es negribēju parādīt, cik maz zināšanu man ir. Es sapratu tā būtību no sava aizbildņa neķītriem žurnāliem, taču dzīvē viss bija nepārprotami aizraujošāk.

      Adelfs vāji pasmaidīja, it kā kaut ko paredzēdams. Viņš ar pirkstu apzīmēja pogu uz korsetes – nevainīgs žests, es pat neko nejutu, bet viņi to nedarīja sabiedrībā. Atkal tika pārkāptas robežas, kas lika sapņot par vairāk.

      – Jautājums? – Adelfs domāja, vērodams savus pirkstus. «Lai zinātu, cik tālu mēs varam iet.» Tavs aizbildnis… nē?

      – Protams ka nē.

      No dārza atskanēja ievilkta sievietes vaidēšana. Kādi jautājumi? Vai viņš domā, ka viņam ir atļauts pilnīgi viss? Es satraucos un gribēju atrauties, kad Adelfs mani noskūpstīja.

      Šķiet, ka tas ir tikai kāda cita lūpu pieskāriens, bet cik daudz emociju tas izraisīja. Adelfa lēnā izelpa, nesteidzīgās, bet spēcīgas kustības apbūra un valdzināja gribu. Mani valdīja instinkti, piespieda atvērt muti plašāk, atbildēt un notvert viņa lūpas.

      «Salda mute,» viņš čukstēja, «kā es par to sapņoju.»

      Varbūt tā bija mana pieredzes trūkums, kas mani uzrunāja, bet es tam ticēju. Adelfs runāja ar grūtībām, skūpstīja un kustējās gludi, izbaudot katru mirkli.

      Viņš iesūca manu mēli savā mutē. Es berzēju savu pret viņu, klusi ievaidējos, piegāju tuvāk… Es kaut kur kritu, citādi to nevar aprakstīt. Es jutu Adelfa rokas uz sava vidukļa, bet korsete gandrīz slēpa pieskārienus, un tie bija tik vajadzīgi. Mans vēders bija silts kā parasti, kā pēc netiklām bildēm, bet tagad viss bija gaišāks.

      – Cik daudz tu zini? – Adelfs izdvesa.

      Viņš mani apbēra ar steidzīgiem, skanīgiem skūpstiem. Likās, ka viņam ir vienalga, tikai pieskarties, dot maigumu un neatraut.

      – Vai gribi likt man nosarkt? – jautāju, juzdama, kā man sakarst seja.

      – Jā. – Adelfs plēsonīgi čukstēja viņam ausī: – Nosarkst, pārvari kavēkļus un izbaudi. Tas ir tas, ko es vēlos visvairāk.

      Es tik tikko varēju mierīgi nosēdēt. Viņš elpoja ātrāk un ritmiski noliecās uz priekšu, frakā nejauši pieskaroties sprauslām, ko slēpa tikai audums. Cik patīkami viņi saspringa, it kā prasot vairāk. Kas to būtu domājis, ka es būšu tik godbijīgs. Iepriekšējā reizē viss bija pieticīgi: dārzs, kalpu skatieni un koks, kas nenodrošināja atbilstošu privātumu.

      Adelfs