Edgars Auziņš

Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma


Скачать книгу

šis. Pamēģiniet labāk,» viņš nomurmināja, «pirms neviens jūs nepamana.»

      Sieviete aizķēra muti, aizbildnis vaidēja. Es nometu svārkus un metos uz savu istabu, es negribēju piedalīties šajā… akcijā – es to nevaru nosaukt par tuvību. Lai gan iepriekš tādas lietas šķita kā vardarbība un riebeklība: aizbildnis satvēra savas saimnieces aiz matiem, draudēja ar kaunu un piespieda darīt dīvainas lietas. Bet man ļoti patika atrasties Adelfa rokās un sajust varu pār sevi, man patika viņa spiediens un aizmirstība. Varbūt es biju negodīga pret aizbildni un viss notika brīvprātīgi? Nezinu, galvenais, ka jutos neomulīgi no domas, ka būšu istabenes vietā. Aizbildnis mani neuzmācās, bet vērīgi skatījās, dažkārt pieskaroties manam kaklam vai sejai, ejot garām. Baidos, ka viņu piesaistīja jaunavība, kurai tika gatavots kaut kas īpašs.

      Varbūt bija vērts ļaut Adelfam vairāk – es negribēju kļūt par rotaļlietu spēcīga, biedējoša cilvēka rokās.

      Manā guļamistabā bija tumšs un kluss. Man nepatika apburtas sienas, es gribēju dabisku gaismu, tāpēc sienā labajā pusē bija plaša arkveida eja uz terasi. Viņa arī izgāja dārzā, un istabu piepildīja elfilona gaisma. Tas izskatījās pēc spokainas dūmakas, kurā bija redzami mēbeļu silueti.

      Centrā bija koka vanna. No tā pacēlās tvaiks, un mana kalpone Šarvai saskandināja eļļas pudeles.

      – Veronija! – viņa kliedza. – Beidzot pasaki man!

      Šarvai nosvieda pudeles uz galda un metās man pretī. Viņa griezās starp spaiņiem un vannu kā vāvere. Platās bikses un brīvs krekls lika viņai izskatīties kā palaidnīgai pusaudzei – nebija iespējams apzināties, ka šim fiksim jau ir pāri piecdesmit gadiem. Koka elfam nav daudz.

      – Vai tu esi redzējis Adelfu? vai tu runāji? tu dejoji? – Šarvai pļāpāja, palīdzot atsprādzēt korseti.

      Tas tik tikko sasniedza manas krūtis. Triecīgs, veikls, kā jau visi elfi, ar zvanošu balsi un blondiem matiem. Daudzi tos izmantoja, lai apbrīnotu tos kā smieklīgus dzīvniekus. Tas ir briesmīgi, viņi nekādā ziņā nebija zemāki par cilvēkiem un bija daudz sirsnīgāki.

      – Nāc, Veronija, pastāsti man! – Šarvai čīkstēja.

      Es ļoti gribēju padalīties. Bēgšana no Cassien, terases privātums, karsti skūpsti – pēc drūmās dzīves pilī šis šķita neticams piedzīvojums. Bet Šarvai savā prātā bija pusaudze, es neesmu pārliecināts, ka viņai vajadzēja zināt detaļas.

      Izģērbusies es iekāpu vannā un stāstīju tikai par dejām.

      – Ko tu dejoji? Kāda veida mūzika tā bija? Ko Adelfs bija ģērbis? – Jautājumi turpināja birt. «Kādu dienu es arī dejos ballē.»

      Šarvai paņēma manas drēbes, bet nenesa tās uz skapi un sāka riņķot pa istabu.

      – Es būšu pūkainā kleitā. Un ar augstu frizūru. Un mans partneris būs tik garš, ka viņam būs mani jāvāc.

      Viņš ķiķināja un griezās, es dungoju dziesmu un nespēju apspiest smaidu. Šarvai bija burvīga, bet krēslā skaidri bija redzami viņas iegareno ausu silueti. Viņi neļaus viņai iet uz balli, un viņa dejos tikai pie elfu flautas starp savējiem. Cilvēki bija piesardzīgi pret šiem radījumiem. Mēs viņus satikām nesen, kad rūpniecība sāka iznīcināt mežus un viņi devās uz pilsētām.

      Šarvajs palīdzēja man iekāpt gultā un aizgāja. Es gulēju, izbaudot klusumu un baidoties atcerēties kaut ko tādu, kas sagraus manus sapņus. Bet viņa neko neatrada: viņi nezināja par Adelfu un mani, un atmiņas par viņa pieskārienu izraisīja aklu prieku. Baidījos, ka mans aizbildnis dzirdēs pat caur sienām, es ieliku roku zem matrača. Tur gulēja grāmata, uz vāka tumsā mirgoja burti: «Mantojuma tiesības». Pils bibliotēkā nekā tāda nebija, nācās melot, pajautāt draudzenei un slepus paņemt viņai grāmatu. Tagad ir skaidrs, kāpēc: aizbildnis uzstāja, ka viņam saskaņā ar likumu ir pienākums mani izprecināt. No rīta izlasīju, ka bez vecāku rakstiska rīkojuma mani nevar piespiest precēties. Bet viņa tur nebija – es redzēju dokumentus. Un dažos īpašos apstākļos jūs varat paņemt savu vecāku mantojumu sev. Tas vienkārši nenorāda, kuras tieši.

      Man vajadzēja advokāta padomu kā gaisu, bet es nevarēju vienkārši pajautāt. Aizbildnis nopietni plānoja mani precēt, meloja, radīja iespaidu, ka bez viņa es pazustu. Nepaklausība tikai pasliktinās situāciju. Vīriešu pasaulē sievietei ir maz brīvības tikai atraitnēm un pieaugušajiem. Līdz pēdējam bija palikuši divi gadi. Es nevarēju vienkārši pamest savu aizbildni – es nekavējoties tiktu viņam likumīgi atgriezta. Sievietes bija pieķēdētas pie vīriešiem, jo īpaši tāpēc, ka pirms laulībām mana nauda oficiāli piederēja aizbildnim. Es neko nepanākšu ar stutēšanu, nāksies likt lietā viltību.

      Divus gadus var izturēt, ja ne laulības draudi. Nē, jāmeklē jurists tur, kur viņam nebija ietekmes un simpātijas draugi.

      * * *

      Nākamās dienas tika pavadītas pilī. Vajadzēja aiziet pie draudzenes – viņa palīdzēs noskaidrot mantojumu un veidus, kā atbrīvoties no aizbildņa. Bet viņam nevajadzēja zināt, ka es eju pie viņas un uzdodu jautājumus.

      Mēs brokastojām nelielā ēdamistabā, sienas bija gludas, gar tām stāvēja mirušo klana locekļu krūšutēli. Dienas gaismā tie nebija biedējoši, bet tagad logi bija aizsegti ar bieziem aizkariem, un caur spraugām bija redzamas tikai gaismas svītras. Griesti vāji dega, un krūšutēli izskatījās pēc spokiem.

      Aizbildnis pavilka aiz manis krēslu un sastinga. Es jutu viņa skatienu, sajutu rokas, kuras viņš turēja uz krēsla atzveltnes. Nekas briesmīgs, bet viņa klusēšana un uzmanība mani darīja piesardzīgu.

      – Kur tu šodien gribi iet? – viņš novilka.

      Kāpēc tu neaizbrauci? Es nevarēju izteikt izdomāto iemeslu – pēkšņi tas mani sāka nomierināt.

      Drēbes čaukstēja kā zāle zem vajājoša dzīvnieka. Mani apņēma bagātīgā smaržu smarža – es nevēlos to just, es nevēlos atpazīt savu aizbildni.

      Viņš piespieda lūpas manam denim un ievilka gaisu. Es strauji atrāvos un dzirdēju smieties – viņam patika spēlēties. Sliktākais bija tas, ka pieskārieni kļuva bieži, it kā aizbildnis pārbaudītu, cik man pietiek. Es mēģināju viņu atvilkt, bet tas izraisīja smīnu un jaunus mēģinājumus. Ļaujiet viņam darīt, ko viņš gribēja – viņš ātrāk atpaliks.

      – Noslēpums? – viņš jautāja un iztaisnojās.

      Beidzot attālinājās. Melns krekls ar šaurām piedurknēm, tumši violeta veste ar rakstu – viņš kā ēna slīdēja gar galdu, tikai blondie mati ļāva nesajaukt ar dzīvo tumsu.

      – Par ko tu runā, tas ir tikai… tas ir personiski.

      Aizbildnis ieinteresējās un paskatījās uz mani. Kādreiz viņam bija pelēkas acis, bet drudzis padarīja tās gaiši zilas. Viņa arī atstāja purpursarkanu vēnu tīklu ap kreiso. Ja paskatās vērīgi, tas izskatījās rāpojošs, bet tā patīkamais izskats kompensēja visu. Viņam bija šaura seja, taisns deguns un augsta piere, un viņš izskatījās jaunāks par saviem četrdesmit gadiem.

      – Vai tiešām? – Viņš pasmaidīja, iekārtojoties pie galda galvgalī.

      Aizbildnis pat neizskatījās dusmīgs, taču viņu nevajadzēja apmānīt. Viņš graciozi uzklāja klēpī salveti un viltīgi paskatījās uz mani – ieinteresēts, labs.

      «Isari,» viņš sauca, nepaskatīdamies. – Vai drīkstu zināt, kādas personīgās lietas ir manai līgavai?

      Es nedaudz pavēru muti, bet sastingu: pie aizbildņa piegāja kalpone un vilcinājās. Īsa, baltā priekšautiņā un cepurītē, viņa spocīgi uz mani paskatījās.

      Adelfi.

      Es