Edgars Auziņš

Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma


Скачать книгу

Es biju sieviete un gribēju to izbaudīt.

      – Protams, nē. – Adelfs sarauca pieri. «Viņa vienkārši domāja, ka mani pakalpojumi jums būtu patīkamāki.»

      Viņš izspēlēja vainas apziņas sajūtu nolaida acis, bet viltīgais smaids nepazuda. Jocnieks – tas ir Adelfs. Bet es to negaidīju no Olvas, viņa šķita nopietna un pārāk nobriedusi.

      Dusmoties nebija iespējams, jo manas vēlmes tikko bija piepildījušās.

      – Un jūs varat būt drošs, ka jūsu pakalpojumi neradīs sekas? – ES jautāju.

      Adelfs paskatījās uz mani ar garu, mīlošu skatienu. Viņš lēnām gāja uz priekšu, sacīdams:

      «Olva paturēs šo noslēpumu, jo baumas var man kaitēt.» Un jūs… vai es pagājušajā reizē nepierādīju, ka varat ar mani sarunāties?

      Olvam tiešām nav vajadzības atvērt muti. Kučieris un kājnieks Adelfu neredzēja, kā par morāli… kad vēl var dzīvot sev, ja ne jaunības laikā?

      Adelfs piegāja klāt un viltīgi pasmaidīja, viņa papēži maigi klikšķēja pret grīdu, skaitot mirkļus. Vai apskausi? Skūpstīt? Tikai pieskarties? Man no šīm domām kļuva silts vēders, kailums joprojām bija apkaunojošs, bet tajā bija arī šarms. Būt vienam ar vīrieti un izjust iedomātu bezpalīdzību bija neticami mīļi.

      Viņš sastinga man blakus, un es aizvēru acis, ieelpojot vieglo, nedaudz skābeno smaržu aromātu. Tad nāca roku siltums un bezsvara pieskārieni. Pēkšņi Adelfs mani pēkšņi pievilka sev klāt un noskūpstīja. Viņš nepacietīgi elpoja un izbrauca ar pirkstiem caur matiem, bet drīzāk glāstīja ar lūpām. Karsta mute, slapjas skaņas, nemierīgas rokas – šie mazie mani vienkārši padarīja traku. Es gribēju vairāk, nepārtraucot lēnumu un gurdenu baudu… Gribēju visu uzreiz.

      Es glāstīju Adelfa plecus, kad viņš tikpat pēkšņi atrāvās.

      – Apgulies. – Izelpojiet savās lūpās – maiga pavēle. Varbūt viņš nedomāja dominēt, bet kā gan var pretoties kaislīgai balsij?

      Es apgūlos un iztaisnoju palagu pār savām kājām. Es būtu nolaidis savu kreklu, kamēr Adelfs kaut ko klabināja skapī, bet man nebija laika. Bija pienācis laiks atbrīvoties no mulsuma, bet te bija tik daudz gaismas… neparasti.

      Viņš noslīdēja virs manis un sāka uzrotīt krekla piedurknes. Tajā pašā laikā smaidot tik apmierināti, ka es iesmējos. Kreisajā rokā mirdzēja maza sudraba burka, bet Adelfa seja bija interesantāka: viņam krita mati, un viņa acis kļuva noslēpumainas.

      Kad viņš pabeidza, viņš pieliecās un vēlreiz mani noskūpstīja. Tagad prasīgs, sakož lūpas, dziļi iekļūst ar mēli un vaidē. Kad viņš atrāvās, es sniedzos viņam aiz muguras, bet sajutu roku pie atslēgas kaula. Šo vietu neslēpa audums; vēlmes, nepacietības un apjukuma sajaukums dauzījās ar otru pulsu, bet es negribēju apstāties.

      Adelfs pamanīja manu reakciju un pārklāja manu seju ar skūpstiem, mana plauksta sasildīja, viņa elpa man uz sejas – jutekliska līdz neiespējamībai. Adelfs lēnām virzīja roku uz leju, un viņa vēdera muskuļi saspringa. Viņš nesteidzās un nepakļāvās zem krekla, bet aizsedza to pāri krūtīm. Sprauslas kļuva saspringtas līdz saldām, aizraujošām sāpēm. Es aizturēju elpu un izliekos – tāds sīkums, un dzeloņi jau steidzās caur ķermeni.

      Adelfa lūpas sastinga milimetru no manējām. Atvērts, slapjš, karsts. Es būtu tiem pieķēries, bet varēju tikai elsties pēc gaisa. Adelfs saspieda pirkstus, pagrieza otu un nospieda, un tad novilka kreklu.

      – Vai tas ir iekļauts pārbaudes plānā? – ES jautāju.

      Es gribēju mazliet vairāk kontaktu, nevis vienkāršus pieskārienus.

      «Jautājiet Olvai, ja neticat man,» Adelfs pasmīnēja, «man viss ir jāpārbauda.»

      Viņš vēroja mani, lēnām nolaižot kreklu un slidinot pirkstus gar maigo ādu. Viņa atbildēja, viss iekšā vibrēja. Mana elpa aizrāvās, kad mans dzelksnis bija saspiests starp maniem pirkstiem. Spiediens, sirdspuksti, karstums vēderā – es biju izsmelta un atkal izliekta.

      «Turklāt,» Adelfs ar grūtībām izdvesa vārdus, «man jāredz.»

      Viņš iztaisnojās un ar spēku novilka kreklu. Vēss gaiss apņēma manas krūtis, un es sapratu, ka degu no visa. Apmulsuma tikpat kā nebija, vienīgi Adelfu ieinteresēja viņa saspringtās plaukstas, kuras glāstīja un glāstīja. Likās, ka viņš patiešām apvienoja apskati ar baudu: viņš uzmanīgi skatījās, bez apstājas pieskārās un tik vilinoši pavēra lūpas.

      Es vaidēju, kad viņš noliecās un aplika lūpas ap manu krūtsgalu. Jauna, neticami patīkama sajūta, kas mani gandrīz sarāva. Mēle riņķoja ap jūtīgo zirni, atkal karsta elpa un nepacietība visos žestos. Tas iedūrās manī un lika man sarosīties, sažņaugt kājas un ķert baudas drupatas.

      Adelfs nobrauca ar roku pa kāju. Viņš ar spēku spieda un burzīja palagu, parāva nipeli, mīca otru krūtiņu… likās, ka arī viņam gribās visu uzreiz.

      «Saliec ceļus un izpleti kājas,» viņš pavēlēja.

      Vājš čuksts solīja pārāk daudz, un es bez prāta paklausīju. Adelfs iztaisnojās, sāka celt palagu, un viss tik pēkšņi, it kā baidītos nokavēt.

      Es atbalstījos uz elkoņa un satvēru viņa roku.

      – Nedari neko stulbu.

      Viņš dziļi ievilka elpu, atjēdzies un pasmaidīja:

      – Tikai tās, kuras atļaujat.

      Adelfs, nenovēršot acis, pacēla palagu uz ceļiem un noglāstīja tos, maigi izplešot tos plašāk. Tas nebija kā atrasties uz terases. Toreiz tumsa sargāja, bet tagad… runa pat nav par gaismu, vienkārši viss tai ir atvērts un pieejams.

      Maigais skatiens bija nomierinošs, kad Adelfas pirksti slīdēja gar augšstilba iekšpusi. Viņš nenolaida roku zemu, tikai kustināja pirkstu galus un ķircināja. Es ievilku skaļu elpu, kad mana otra roka nostājās uz vēdera. Tagad arī tur mani glāstīja veiklie pirksti, un zosāda noskrēja pa muguru. Adelfs vēroja metienu un elpoja caur šķirtām lūpām. Starp viņa kājām bija redzams liels uzkalniņš, viņa nesaprata, kāpēc viņa to aizsedza ar plaukstu. Mani iepriecināja arī kāda cita prieks.

      Adelfs sarauca pieri un kustināja gurnus, kustināja pirkstus, es izliecos…svētlaime pārņēma un mocīja, prasīja vēl, bet mums patika aizkavēt mirkli. Viņš pirmais piekāpās un norāva palagu. Kājas saspiedās pašas no sevis – pārāk asi. Es arī gribēju piesegt krūtis, bet man nebija laika. Adelfs apstaigāja galdu un viņa seja parādījās virs ceļiem. Vēl viens raustīšanās un viņš pievilka mani tuvāk malai.

      «Nē,» es nočīkstēju un piecēlos sēdus, izmisīgi apsedzoties ar kreklu.

      «Nebaidies,» Adelfs elpoja, glāstīdams manas potītes.

      Mēs sastingām, smagi elpodami. Pagāja nedaudz laika. Sirds dauzījās krūtīs, bauda prasīgi metās caur gurniem, bet nu es skaidri sapratu, ka jāapstājas. Es neesmu staigātājs, es gribēju, lai viss būtu pareizi un godīgi, nevis šādi…

      Aderfs visu saprata, pienāca klāt un apskāva mani. Kādu laiku nekustējāmies un lēnām pamodāmies.

      «Ir laiks doties,» es nočukstēju.

      «Vēl ir agrs,» Adelfs teica un nobrauca ar degunu gar manu kaklu, sasniedza manu auss ļipiņu un aplika to ar lūpām. Bez aizraušanās, bez prasībām, tikai pieķeršanās.

      Gāja laiks, gribējās pagarināt mieru, un fiziski bija grūti atrauties. Man vajadzēja. Maz ticams, ka mans aizbildnis uzmanīja katru manu kustību, bet tagad nebija jēgas šaubīties. Es būšu pacietīgs, un tad viņš neuzdrošinās to norādīt.

      Šarvai