sikspārnis. Instinktīvi nodrebēdama, viņa noslaucīja roku savā pagaidu kleitā.
– Uh, pretīgi!
– Tieši tā! – tā pati balss asarīgi nomurmināja. – Tu sabojāji manu spārnu! Kā es tagad lidošu, vai ne?
– Dievs! Vai tas… Vai tu runā?!
Viņa noliecās, nopētot radījumu siles apakšā.
– Nē, Pūķa ciltstēv! Neizskatās? – ņirgāšanās notis uzreiz pazuda, bet parādījās ņirgāšanās notis.
Mazais pūķis! Tas pats – zils!
Silē jau bija ieplūdis diezgan daudz ūdens, un, kad tas nokrita, mazuļa garie sprādzieni kļuva slapji un nožēlojami nokarājās, bet es joprojām viņu atpazinu. Turklāt viņš bija vienīgais, ar kuru es runāju, pirms es noģību.
Un te nu atkal! Nešķita…
Grīda zem kājām nedaudz trīcēja, sienas sāka peldēt, un manās ausīs atskanēja nepatīkama zvanīšana. Es satvēru siles malu.
– Čau! Kuš kuš! Nāc, paņem ūdeni! Pasteidzies! Un tad es kļuvu bāla…
Acīmredzot no šoka viņa izdarīja, kā viņš lika, atklājot, ka ūdens garšo vienkārši brīnišķīgi. Lai gan kādam, kurš nav dzēris visu dienu, tas, kurā ziedi stāvējuši nedēļu, droši vien šķitīs kārtībā. Nomazgāju seju un saslapināju pakausi. Tas palīdzēja. Mana galva vairs nereiba.
– Vai ir kļuvis labāk? – jautāja pūķis.
"Es jūtos labāk," es automātiski viņu izlaboju.
– Kāda atšķirība?
"Jums ir pareizi jāizrunā savi vārdi, lai cilvēki jūs saprastu."
– Cilvēki? Ha! Tikai tu mani saproti.
Es apmulsusi skatījos uz mazo pūķi, un tas nepacietīgi lēca, šļakstīdams ūdeni.
– Ātri izved mani ārā! Ir auksts!
Es pastiepu roku, bet apstājos.
–Vai tu netaisies iekost?
– Lūk, vēl viens! Un tā es gandrīz salauzu ilkņus. Biezādains!
– Kas?!
– Iet! Man patīk nektārs un viss saldais. Un tavas asinis ir tīri pretīgas!
Mazais pūķis sāka komiski spļaut un mazgāt mēli.
"Es arī tagad gribētu kaut ko saldu apēst…" viņa sapņaini novilka un jautāja: "Tā kā tu nedzer asinis, kāpēc tad tu iekodi?"
– Un tad viņš gribēja kļūt par bara līderi. Es izlikos, ka uzvarēju tevi, lai citi mani cienītu. Viņi nobijās, kad tu izkriti pa logu, viņi nolēma, ka tu esi uzbrucis, un es pamanīju, ka tu to izdarīji nejauši. Nu tad…
– Tas ir skaidrs. Tātad, viņš sevi apliecināja uz mana rēķina. Un kā pārējie tam ticēja?
– Joprojām būtu! Tagad es esmu pils ziedu pūķu bara karalis.
Mazais pūķītis runāja svarīgi un pat kļuva savā veidā cienīgs, un es centos šo informāciju asimilēt.
– Mm! – viņa jēgpilni ievilka, tik tikko aizturot smieklus. – Nu tad apsveicu.
Situācija bija tik smieklīga, ka es nezināju, kā pret to visu justies. Tikai padomā! Vasilina Vjuga runā ar lidojošo ķirzaku pilnā nopietnībā, un tā viņai atbild. Vai tu esi pārliecināts, ka es vēl neesmu šaurumos?
– Kāpēc tu smejies? Ātri izved mani ārā, pretējā gadījumā es saaukstēšu! Ziedu pūķi… nevajag pārdzesēt…” mazais pūķis kaut kā šaubīgi pabeidza, un viņa balss sāka skanēt vājāk.
Viņš sastinga, un es steigšus izrāvu viņu no ūdens un noslaucīju ar aizkara malu.
– Čau kā tev iet? – izsteidzās ārā, kur bija siltāks un gaišāks.
Atklāti sakot, es gribēju šo brīnumu aplūkot tuvāk.
Mazais pūķis gulēja man plaukstā ar aizvērtām acīm un likās tik nelaimīgs, ka man viņu kļuva žēl.
Ak! Es viņam salauzu spārnu!
Viņa apsēdās uz lieveņa un uzmanīgi atvilka ādaino spārnu kā sikspārņa spārnu, kas bija pārklāts ar mīkstu kā zamšādu kažokādu, un sāka to pētīt. Vesels. Arī otrais…
– Ko tu dari? – pūķis pacēla galvu un aizdomīgi skatījās uz mani.
– Kurš spārns, tavuprāt, ir salauzts? Pa labi vai pa kreisi? – uz jautājumu atbildēju ar jautājumu.
"Nekas," nomurmināja pūķis un atņēma locekli.
– Tātad tu man meloji? – es viltīgi samiedzu acis.
"Vai jūs būtu mani izvilkuši no ūdens, ja es to vienkārši pajautātu?"
– Noteikti!
Šķiet, ka pūķim uz to nebija ko atbildēt. Viņš apmulsis vilcinājās un tad teica:
– Cilvēkiem pārāk nepatīk puķu pūķi…
– Kāpēc tā?
"Saka, ka mēs sabojājam ziedus," viņš atbildēja, it kā lepotos ar šo iezīmi.
– Tātad, varbūt mums nevajadzētu to sabojāt? – Es ierosināju visredzamāko risinājumu.
Bērns neatbildēja. Viņš plīvoja un lidinājās, lūkodamies kaut kur tālumā. Un es nolēmu mainīt tēmu.
– Tu teici, ka tevi saprotu tikai es, kāpēc?
– Nezinu. Kaut kas notika, kad es pagaršoju tavas asinis. Jutos tik dīvaini, ka tik tikko paguvu paslēpties saulē…
– Kur kur?
– Dzelteni ziedi. "Es guļu vienā no tiem," paskaidroja mazulis. – Parasti ēdu, līdz noriet saule. Šeit ir palicis maz saules ēdāju; ja jums nav laika ēst, jūs paliksit izsalkuši. Bet šodien tas neizdevās, un tas viss bija tevis dēļ. Es nogulēju pusi ēdienreizes un pamodos ar jau aizvērtu pumpuru. Bija vēls, bet es tik un tā izkāpu, jo biju izsalcis, un tad sajutuŠis.
– Kas tas ir"?
"Šo," pūķis teica vārdu ar zināmu godbijību. “Es sapratu, ka man tevi ir jāatrod, un sekoju pavedienam. Viņa mani atveda pie tevis.
Šajā brīdī es pazaudēju katru pavedienu šajā dīvainajā sarunā.
– Ar kādu citu pavedienu? Es neko nesaprotu.
Es uzmanīgi paskatījos apkārt, bet nepamanīju nekādus pavedienus, virves vai citus “saziņas līdzekļus” starp mums.
– Maģiski, protams! Kas vēl? – pūķis bija pārsteigts.
– ES neko neredzu.
– Tātad šeit viņa ir! – mazais pūķis ar nagaino ķepu norādīja uz… tukšumu.
Es nervozi ķiķināju, arvien vairāk pārliecinoties par savu garīgo slimību. Vasiļina noteikti ir nokritusi truša bedrē, un nākamais viņu sagaida tējas ballīte ar trako cepurnieku…
– Kāpēc tu redzi šo maģisko pavedienu, bet es nē? – uzdeva nodevīgu jautājumu.
"Man nav ne jausmas," pūķis izpleta ķepas un pacēlās gaisā, lidinoties manai sejai. "Es vēl daudz nezinu, es tikko izšķīlos vasaras sākumā."
– Vai tiešām? Tad viss ir kārtībā. "Izskatās, ka man bija darīšana ar bērnu vai pusaudzi." – Vai tu vēl izaugsi?
– Diez vai. Esmu jau diezgan liels puķu puisim. Un stiprs,” mazais pūķis braši