kaut ko melodiski nosvilpa, bet es nekad nebūtu varējis atveidot tik sarežģītu skaņu. Pamēģināju godīgi, bet mans jaunais paziņa, gandrīz mirstot no smiekliem, teica, ka tas ir ļoti nepiedienīgi no manas puses.
"Atvainojiet, šķiet, ka es nevaru iemācīties Cvetodraku," es vainīgi nosmīnēju. – Vai tas ir kaut kā pārtulkots cilvēciskā izteiksmē?
"Es nezinu…" mazais pūķis neizpratnē skatījās. – Man šķiet, ka nē.
"Varbūt tad mēs varam jums izdomāt citu vārdu, ko cilvēki varētu izrunāt?"
– Var. Vienkārši iesakiet to, un es pats to izvēlēšos! – mans jaunais paziņa bargi brīdināja. "Un pārliecinieties, ka vārdi ir labi un jēgpilni," viņš norādīja uz mani ar pirkstu.
Uzmanīgāk apskatīju puķu atvilktni, bet man nez kāpēc ienāca visādas blēņas:
– Varbūt Vasiļeks? Tas ir tik zils zieds. Gandrīz tāds pats kā tu. Vasiļina un Vasiļeks. Ko tu domā?
– Nē. Tad viņi mūs noteikti samulsinās,” pirmo variantu pūķis pilnībā noraidīja.
– Pūkains, Smurfs, Pele?
Ziedu pūķu karalis negatīvi pakratīja galvu.
– Bartolomejs, Marmadūks, Rozenrencs, Dartanjans? – Es nolēmu, ka viņš vēlas kaut ko sarežģītāku.
Tagad arī mazais pūķītis ir saburzījies. Un man arvien vairāk likās, ka viņš man kādu atgādina. Krāsa zila, lielas acis… Tikpat jocīgi…
Mēģinot vēlreiz atcerēties, man radās asas sāpes deniņos un reibonis.
"Sonic…" viņa teica čukstus, cīnoties pret vājumu.
Un es biju gandrīz pārliecināts, ka tas attiecas ne tikai uz spēles un filmas tēlu.
– Sonic? Sooo-nick! – pūķis gandrīz savā manierē čivināja. – Un kas? Man patīk! Izskatās pēc Cvetodrakska. Ko tas nozīmē tavējā?
– Skaņa, lai gan… Šeit tas ir visticamāk – ļoti ātri. Swift,” es izdvesu un aizvēru acis.
– Tā es esmu! – pūķis lepni apstiprināja. – Neviens visā barā nav ātrāks par mani… Hei! Ko tu dari?
Pielidojis man pie sejas, viņš aktīvi plivināja spārnus, un gaisa plūsma lika man justies nedaudz vieglāk.
– Paldies.
–Vai tu vienmēr esi tik vājš?
"Nē," viņa pamāja ar galvu. – Tas laikam bada dēļ. Es neatceros, kad pēdējo reizi ēdu.
Pūķis brīdi padomāja un, izmetis cilpu tieši man deguna priekšā, sacīja:
"Es neko daudz nezinu par cilvēku pārtiku, bet…" viņš paskatījās debesīs. – Seko man, es tev kaut ko parādīšu!
Negaidījis atbildi, viņš aizlidoja taisni uz pils mūri, un es piecēlos un stutēju viņam pakaļ, atstājot redzamu taciņu, kur vēl nesen baidījos to darīt. Vēl bija jāiet uzmanīgi, lai nesavainotos. Man ne tikai nebija ēdiena, bet arī banāls pārsējs.
"Sonic," es saucu. – Tu esi ļoti ātra. Man nav laika!
Šķiet, ka mans jaunais draugs tikai lepojās ar manu lūgumu, bet atgriezās.
– Atvainojiet. Es aizmirsu, cik jūs, cilvēki, esat lēni.
Es gribēju dot mājienu, ka es to noķēru ar roku lidojumā, bet es to neizdarīju. Tāpat kā jebkurš pusaudzis, arī šis pūķis bija neaizsargāts un jūtīgs. Viņa arī iestājās par "cilvēkiem".
"Tieši tādi mēs esam," es piekritu un jautāju: "Sakiet man, Sonic, vai esat šeit redzējis citus cilvēkus, izņemot mani?"
– Šajās sienās? – pūķis bija pārsteigts.
"Jā," es pamāju, nejauši smaidot.
Un atspere saspiesta iekšā. Kāda būs atbilde? Es biju šausmīgi apmulsusi un nesapratu, kam ticēt. Sapņā, delīrijā, realitātes šovā vai savā trakumā? Pēdējais ir visloģiskākais izskaidrojums, ņemot vērā, ka es runāju ar radījumu, kas vienkārši nevar pastāvēt!
Un tomēr man bija ļoti svarīgi uzzināt par cilvēkiem.
– Nē, viņi šeit nenāk. Nevar. Un tur ir ārpusē. Daži pat mēģina iekļūt pilī.
Cik interesanti!
– Tātad, tagad šajās sienās es esmu viens? – viņa noskaidroja, uzmanīgi kāpdama pa akmens pakāpieniem, sekojot lēni lidojošajam ceļvedim.
Viņš piezemējās man uz pleca un, nopietni paskatījies, jautāja:
– Viens. Un šeit ir mans pretjautājums: kā jūs nokļuvāt Dortholā?
– Nezinu. Man šķiet, tāpat kā visi citi,” viņa paraustīja plecus.
– Kā jau visi?! Nevienam tas iepriekš nav izdevies! Ne pirms dzimšanas, ne pēc.
– Kā tad ir? – Es apstājos un paskatījos uz augšu.
Es neskatījos lejup. Pie šaurajām kāpnēm, kas veda uz sienu, nebija margu, un vajadzēja turēties tālāk no malas, lai neatkārtotos lidojums no loga.
– Aizsardzība Dortholā ir nopietna. Pat burvji nevar ar to tikt galā. Slinks skaitlis. Es redzēju tādu neveiksminieku pirms trim dienām. Kad viņa burvestība nedarbojās tā, kā viņš domāja, es pat parādīju viņam savu asti.
Sonic slaveni vicināja savu garo asti ar pūkainu pušķi galā.
Aizsardzība? Burvis?! Burtot! Sonic jau minēja maģisku pavedienu, kas it kā mūs saistīja, bet es to neredzu. Varbūt cita “maģija” man nav pieejama? Bet viņš nerunā par katapultām vai trebušetēm. Uz sienām un torņiem nekas tāds nebija redzams.
No otras puses, ja pēdējo trīs dienu laikā vērīgais Sonic nav saticis nevienu cilvēku Dortholas pils teritorijā, jo pilij ir kaut kāda nepārvarama superaizsardzība, tas nevar vien priecāties kaut vai tāpēc, ka mana teorija par realitāti izrāde neizdodas. Man atliek tikai pārliecināties, ka neesmu zaudējis prātu vai kas vēl ļaunāks. Bet tad…
Izlēmusi savās spekulācijās neskriet lokomotīvei pa priekšu, viņa jautāja:
– Sonic, kā izskatās šī aizsardzība?
– Kā lai es zinu? Viņa ir neredzama! – puķu atvilktņu karalis piekāpīgi nošņāca.
Fu! Es jūtos labāk!
Tikmēr kāpnes beidzās un es atrados uz sienas.
Skats no šejienes bija tāds, ka man palika bez vārda. Viņa paspēra dažus soļus un satvēra zobratu, lūkodama saulrietu virs jūras.
– S-sonic, kas tas ir?!
Zemu, tikko pieskaroties ūdens virsmas malai, karājās koši zeltains saules disks, ko ieskauj koši, un mazliet tālāk, pa pusei iegremdēts aiz horizonta, otrs. Blāvāks un mazāks. It kā viņš paliktu aiz sava vecākā brāļa.
Šo es jau redzēju šodien, bet tad saules bija tuvumā, un es nolēmu, ka tās ir tikai manas iztēles. Vai vismaz redzēt dubultā. Bet tagad viss bija pavisam savādāk.
– Kur? – mazais pūķis uzlidoja no mana pleca, uzlidoja virs zobrata un sāka griezties.
– Vai tu redzi to, ko es redzu? – viņa jautāja un nervozi ķiķināja.
Kā ir jautāt kļūmei, vai man ir kļūmes?
"Šodien saulriets ir neparasti skaists," pūķis mani pārprata. – Tas ir tāpēc, ka šodien ir vasaras ekvinokcijas diena. Pūķis un ēna ir ļoti tuvu.
– Pūķis un ēna? "Es atkārtoju