matus baltus kā sniegs. Caurspīdīgas, kā ledus, zilas acis ar dziļumā slēptām skumjām. Klusa, padevīga, pašaizliedzīgi man veltīta… Mana Ēna…
Sāpīgs dūriens iedūra manu sirdi. Dūres sažņaugtas no atmiņu steigas un vainas sajūtas. Aniora nomira manis dēļ. Manas dēļ… Ja tā nebūtu viņas, es būtu piemeklējis tādu pašu likteni kā pārējie draklordi. Bet viņa paspēja brīdināt, par ko viņa samaksāja. Es viņu mīlēju, un tagad man šķita, ka es zinu iemeslu, kāpēc es nevaru atrast sev citu Ēnu. Viņai vienkārši nav vietas manā sasalušajā sirdī…
Ezera ūdens joprojām palika necaurlaidīgs. Es dziļi ievilku elpu, koncentrējoties. Noraidot savas emocijas, viņš pastiepa roku ar atvērtu plaukstu uz leju un pavēlēja vēlreiz, kā harpijas mācīja:
– Parādiet man Safīra pūķa ēnu!
Šoreiz ezera centrā parādījās gaišs plankums, kas auga mūsu acu priekšā, līdz piepildīja visu virsmu. Tagad es redzēju sniegotu kalnu apvidu un dīvaini ģērbtu cilvēku grupu ar apaļām lielām galvām bez matiem. Viņi visi seši turēja rokās kaut kādus platus krāsainus dēļus.
Cilvēkiem bija pagrieztas muguras, un tomēr es uzreiz sapratu, ka četri no viņiem ir vīrieši, un tikai divi ir sievietes. Tie bija mazāki un plānāki, taču ne ar ko neatšķīrās.
Attēls bija tik skaidrs, it kā es stāvētu tieši aiz viņiem, izņemot to, ka es nedzirdēju nekādas skaņas. Es skatījos no vienas sievietes figūras uz otru. Kurš? Tas, ko es redzēju, nevarēja man palīdzēt atrast Ēnu. Un cilvēku drēbju spilgto krāsu un žilbinoši baltā sniega kontrasts lika man mirdzēt acis.
Un tomēr pirmo reizi manos meklējumos parādījās vismaz kāds progress. Ezers rādīja pavisam ko citu, nekā gaidīju, un mani pārņēma tāds kā medību azarts.
– Seja! Parādi man viņas seju! – viņš čukstēja, baidīdamies, ka bilde pazudīs.
Bet ezers manu lūgumu paklausīgi izpildīja. Tagad es redzēju tikai vienu figūru un daudz tuvāk, it kā es būtu tieši aiz tās. Ar atvieglojumu sapratu, ka apaļā mantiņa man ir tikai neparasta ķivere vai kāda cepure. Un dīvains halāts… Varbūt tas ir kaut kāds formas tērps?
Bet es jau zināju dažas lietas, tāpēc nebiju pārāk pārsteigts.
Meitene pēkšņi pagrieza galvu un paskatījās tieši uz mani.
Acis… Mirdzošs lazdu izskats, ko ierāmēja sulīgas skropstas, kuru gludā plīvošana lika tev uzmetināt zosādu… Visums palēninājās…
Diemžēl es neko neredzēju, izņemot acis – meitenes seja bija pilnībā paslēpta zem maskas. Es ne mirkli nešaubījos par vienu lietu: viņa ir mana ēna!
Un tad meitene nolaida vēl vienu masku, paslēpdama raganas acis zem spoguļa virsmas, kurā atspīdēja kalni.
Man sāka griezties galva, un es sastingu, gandrīz iekrītot nomelnējušajā ezera ūdenī. Mana sirds plīvoja krūtīs, un mana mute bija sausa un rūgta. Viss bija tā, kā harpijas brīdināja. Pašreizējā laika ezers smēla spēku, un tā žēlastību nebija ieteicams izmantot ilgu laiku.
Es paspēru soli atpakaļ, nespēdama atraut acis no necaurredzamās virsmas. Viņa atkal absorbēja gaismu kā melns putekļains samts, un svešinieks joprojām stāvēja manu acu priekšā.
Es pagriezos un devos prom. Garīgi sauc:
– Sals?
Pārsteidzoši, ka safīra pūķa gars vēl nav reaģējis uz notikušo un kopumā uzvedies aizdomīgi klusi.
"Viņa ir mūsu ēna," pūķis apstiprināja, uzreiz uzminēdams, kas man no viņa vajadzīgs.
Es aizvēru acis un izelpoju. Tas nozīmē, ka es nedomāju par vēlmēm. Viņa eksistē!
"Jā, viņa ir mūsu ēna," atkārtoja Frosts. – Bet es nevaru iedomāties, kā tas mums palīdzēs? Viņa nav robežās."
Pūķa šaubas man bija skaidras.
"Vai jūs atceraties, ko jums stāstīja Dimanta un Smaragda pūķu ēnas? Ja arī šī meitene ir no Zemes? Mēs lidojam pie Reginharda Berliana, mums jārunā ar viņa ēnu.
Mirklis, un mēs ar pūķi mainījāmies vietām. Tagad es biju gars, kas iesprostots ķirzakas ķermenī, bet tas man netraucēja to sajust kā savējo. Tikai Draklordiem bija šī spēja.
“Žēl, ka redzējām tikai acis. Būs grūtāk viņu atrast,” pēkšņi sūdzējās Frosts.
"Mums paveicās, ka mēs vismaz kaut ko redzējām," es atbildēju.
Mūsu domas bija līdzīgas sarunām ar sevi, jo pat bez tā mūsu prāti bija atvērti viens otram. Taču kopā pavadīto gadu laikā mēs ar Frostu pieradām sazināties kā tuvi draugi. Tas palīdzēja atrast patiesību un pieņemt pareizo lēmumu. Tas mums palīdzēja nekļūt trakiem, kad Aniora nomira…
"Es baidījos, ka Ezers viņu parādīs, un tas nozīmētu tikai vienu – ka mums nav citas Ēnas," es atzinu.
"Vai tu esi aizmirsis, ko harpijas teica, Finbar? Pašreizējā laika ezers nerāda mirušos."
Un tā ir patiesība! Es biju tik noraizējies, ka pilnībā par to aizmirsu.
"Melnie ūdeņi nav daudz labāki."
"Pa labi…"
Kādu laiku mēs lidojām klusēdami, izbaudot spārnos stipro vēju, sērfa skaņas, kas nāk no jūras, un Pūķa un Ēnas starus, kas dzirkstīja uz bruņām. Un ļauties savām domām.
"Viņas acis mani vajā…" Frosts negaidīti atzina.
"Un es…"
Drīz mēs sēdējām Dortholas pils drakelorda kabinetā. Reginhards Berlians un viņa Ēna Vasiļina mani cienāja ar uzkodām, gaidot pusdienas, un vienlaikus palīdzēja saprast ezera ūdeņos redzēto.
"Man šķiet, ka šie cilvēki gatavojās nodarboties ar snovbordu," sacīja Vasiļina.
Vārds izklausījās nepazīstams, bet es uzreiz sapratu, ko viņa domā:
– Vai tā sauc dēļus, ko viņi turēja rokās?
– Jā. Pagaidi, Nier Finbar. Agripina! – viņa uzsauca savam harpijas miesassargam.
Viņa uzreiz parādījās ar gadu vecu bērnu rokās. Nez kāpēc harpija deva priekšroku maskai, slēpjot aiz tās savu necilvēcīgo izskatu, un izskatījās pēc parastas apmēram piecdesmit gadus vecas sievietes.
– Tēti! “Zēns pastiepa roku pie tēva, un Agripina nolika viņu uz grīdas.
Es neviļus pasmaidīju, kad puika vēl neveikli, bet jau ātri pieskrēja pie tēva un uzkāpa viņam klēpī. Reginhards ar lepnumu paskatījās uz mantinieku un topošo draklordu. Viņš sāka ar viņu spēlēties, un mazulis jautri smējās.
– Gap, lūdzu, uzzīmējiet snovbordistu. Ja iespējams, skats no aizmugures un priekšpuses. Valkā ķivere, balaklava, bet bez maskas. – Vasiļina deva norādījumus harpijai.
Daži vārdi man palika noslēpums, bet Agripina pamāja ar galvu. Viņa vairākus gadus dzīvoja uz Zemes, kur ieguva tik daudz zināšanu, ka nebija nekādu ierobežojumu. Un pats galvenais, viņa atcerējās visu, ko redzēja, un spēja to attēlot ar pārsteidzošu precizitāti. Tā bija viņas unikālā dāvana.
Harpija apsēdās pie rakstāmgalda un sāka ātri uzlikt zīmuļa triepienus uz palaga. Un Vasiļina runāja par snovbordistiem. Izrādās, viņa pati nedaudz slēpoja amatieru līmenī, bet tomēr devusi priekšroku slēpošanai.
Pabeidzusi, Agripina pasniedza zīmējumu Vasiļinai, kura to pasniedza man. Tiklīdz paskatījos, uzreiz atpazinu apaļo ķiveri, un pārējais ekipējums bija lieliski atpazīstams. Tagad zināju, ka šis ir īpašs