vai mēs vispār varētu tur aizbraukt.
Ko darīt, ja bibliotēkas vietā jau sen ir muzejs ar vērtīgākajiem eksponātiem no šīs pašas karalienes laikiem?
ES kļūdījos. Iekšā zināšanu kase atgādināja visparastāko bibliotēku, kādu es to iztēlojos. Protams, ne skolas, grāmatu šeit bija daudzkārt vairāk, bet tas nebija spiests līdz “neiespējami iziet cauri”.
Gar sienām bija glīti, vienādi skapji no gaiša koka, līdz pat griestiem. Viņi stāvēja iekšā zālē tā, ka veidoja bezgala stieptas rindas, kuru pašās beigās bija redzama tikai blāva tumsa.
Pa labi no ieejas, aiz garās letes, pa platu logu bija redzama ģērbtuve ar iegareniem grīdas pakaramiem ar desmitiem āķu. Un tieši mūsu priekšā atradās šaurs galds, aiz kura zem galda lampas blāvas gaismas atklājās barga vecāka dāma.
Viss šķita strikts: glītā sirmu matu bulciņa, izskats un gaiši pelēkā kleita, kuru es pamanīju tikai pēc tam, kad sieviete piecēlās.
– Astoņpadsmit gadus mūs vajā psiho, un mēs atnācām uz bibliotēku? – es biju neizpratnē, nodrebēdams zem gandrīz bezkrāsaino pelēko acu skatiena. – Ko tu te gribi atrast, mammu? Ceļvedis par tēmu “kā pareizi aprakt maniaka līķi”?
Mamma mēģināja mani apturēt:
– Neesiet sarkastisks un beidziet dusmoties.
– Bet tu neko nepaskaidro! Lai gan es solīju! – es sašutusi pacēlu balsi.
"Šeit nav pieņemts kliegt, mademoiselle," bibliotekāre bezkrāsaini ķērka.
Un man bija neatlaidīga vēlme no attāluma iedurt viņu ar nūju, lai pajautātu: "Vai viņa vispār ir dzīva?" Atbalss dēļ balss šķita citpasaulīga, it kā tāla un tajā pašā laikā trīsdimensionāla.
Pagriezies pret mani, vecāks mani cieši apskāva, saspiežot manus plecus. Un, kad viņa atrāvās, viņas skatiens atrada manas acis. Viņa skatījās uzmanīgi, caururbjoši, tieši, kā tikai viņa spēja.
Ja viņa tagad teiks, ka mēs tagad dzīvosim šeit, es viņai noteikti iekodīšu.
"Sally, man vienkārši šobrīd nav tik daudz laika, lai jums visu pastāstītu." Viens jautājums novedīs pie cita. Šī saruna nav uz vienu minūti,” viņa maigi pieskārās manam vaigam ar plaukstu. "Bet es gribu, lai tu zinātu, meita, ka es tevi ļoti mīlu." Viss, ko esmu darījis, daru un darīšu, ir tikai jūsu labā.
– Kāpēc mēs atnācām uz bibliotēku? – neatlaidīgi atkārtoju savu jautājumu, jo atbilde uz to bija visvienkāršākā.
Un vēl kaut kas viņam noteikti nesekos. Tikai viens vārds: informācija, grāmatas, rokasgrāmata. Par to, kā autonomi izdzīvot mežā veselu gadu, ja tevi dzenā maniaks.
Bet mana māte nespēja to iekļaut vienā vārdā:
– Jo šeit ir pāreja uz vietām, kur parastie cilvēki nevar nokļūt.
– Bet mēs taču esam vienkārši cilvēki!
Es kļuvu spītīgs. Viņa kļuva spītīga, jo gribēja beidzot dzirdēt vismaz kādu specifiku. Atzinība, ko slepus gaidīju pēdējos četrus gadus – kopš sapratu, ka esmu maziņš, bet tomēr atšķirīgs no normāliem cilvēkiem. Kopš tā laika, kad sāku zemapziņā uzminēt, ka maniaks ir kaut kā saistīts ar manām spējām.
Uzminiet, jā. Bet neticiet tam, nedomājiet par to, nepārdomājiet. Bailēs būt taisnība, es pārtraucu savus minējumus jau pašā sākumā.
Pelēkā dāma acīmredzami sāka dusmoties:
– Klusums.
"Vēl vienu sekundi, lūdzu," mamma jautāja, mirkli pagriezās, pēc tam maigi smaidot teica: "Nē, Sallij." Mēs neesam parasti cilvēki. Vismaz es daru. Man ir pusnakts, mīļā. Viens no tiem, kas naktīs nekad neguļ. No tiem, kas uztur kārtību šajā pasaules malā un otrā pusē.
– Kurš? Ar Dark? – atcerējos viņas vārdus mašīnā.
– Tas ir tas, par ko es runāju. Aiz vienas atbildes slēpjas nākamais jautājums, bet man šobrīd īsti nav laika, lai gan ļoti gribētos beidzot tikt vaļā no šīs nastas. Vienu varu teikt droši: visas atbildes uz saviem jautājumiem saņemsiet citur. Tad, kad esat drošībā. Mēs esam otrajā stāvā.
Pēdējais viņas izteikums vairs nebija paredzēts man. Izdzirdējusi šo vienkāršo frāzi, Pelēkā lēdija klusībā atkal ieņēma krēslu un izlikās cītīgu darbu. Mēs brīvi gājām garām viņas rakstāmgaldam līdz lielajām zeltītajām durvīm, kas atradās labajā pusē.
Vienkāršās cirtas uz audekla dzirkstīja zem lampu vājās gaismas. Durvis izskatījās kā ieeja kasē un nekas cits, bet aiz tām bija platas divu kāpņu telpas ar grebtām margām un sikspārņu salocītu spārnu formām.
Es pat uzdrošinājos pieskarties vienam.
Uzkāpuši otrajā stāvā, mēs tikpat viegli atradāmies citā istabā. Tas gandrīz neatšķīrās no iepriekšējās, bet visspilgtākais ir tas, ka mūs sagaidīja tā pati Pelēkā dāma ar seju, kas neizteica nekādas emocijas.
Bija divi varianti: vai nu es biju traks, vai mana mamma bija traka. Tomēr nevarēja izslēgt, ka mēs abi jau sen bijām no prāta.
Jautājumi, jautājumi, jautājumi… Kožot mēlē, es visu laiku gaidīju, ka tagad satiksimies ar kādu no šīs psihiatriskās slimnīcas augšgala. Ar kādu, kurš ātri un kodolīgi iestarpinās man galvā visu nepieciešamo informāciju, un tad jau dosimies jaunā ceļojumā. Kaut kur maniaks, kurš mūs vajāja, noteikti nenokļūs.
Taču realitāte, kā vienmēr, nesaskanēja ar fantāzijām.
Klusi pamājot ar galvu bibliotekārei, mamma no jakas izņēma dunci ar lieliem sarkaniem akmeņiem rokturā un pēkšņi pagriezās pret mani. Precīzāk, uz durvīm aiz manis, un tāpēc man nācās aktīvi paiet malā.
Es, samulsusi, vēroju, kā viņa ievietoja asmeni spraugā starp durvīm un grīdu. Atkārtodama durvju ailes kontūru ar savu smaili, māte iztaisnojās un atvēra durvis, pagriežot apaļo zeltīto rokturi.
Viņa ļāva man iet uz priekšu.
Es devos lejā ar piesardzību. Pagaidām apkārtnē nekas nav mainījies. Tās pašas kāpnes, tās pašas sienas un galotnes. Pat zāle pirmajā stāvā joprojām ir tāda pati. Un pelēkā lēdija ir tāda pati. Stāv tur, nemirkšķina.
Skatoties uz mammu, saņēmu siltu, ielaidīgu smaidu. Un tas nebija nekas, ka viņa zināja kaut ko tādu, par ko man vēl nebija ne jausmas. Bet jo ilgāk man bija jāgaida sprādziens, jo briesmīgākas kļuva manas tuvākās nākotnes bildes.
Un tomēr es biju pirmais, kas izgāja uz lieveņa. Viņa izgāja ārā, paskatījās apkārt un gandrīz skaitīja soļus. Vecāks mani saķēra aiz pleciem burtiski pēdējā brīdī.
Viņas skatiens atkal pauda sapratni. Šķita, ka viņa zināja, cik liels apjukums manī tagad ir un kādas jūtas un šaubas mani pārņem.
Tagad es gāju lejā daudz lēnāk. Pirmkārt, tāpēc, ka man beidzot atausa: gaišas dienas vietā mūs sagaidīja nakts. Otrkārt, iela radikāli atšķīrās no Ashwool ielas. Plašu būvniecības projektu un pavisam jaunu rindu māju vietā bija garas Viktorijas laika stila mājas ar baltu apdari, grebtiem stūriem un zemām margām ap balkoniem.
Mums garām metās divi zirgi, kas bija iejūgti tumšos pajūgos. Šur tur bija garāmgājēji, kuri, šķiet, izkāpuši no vēstures mācību grāmatas lappusēm vai pseidovēsturiskas filmas kadriem.
"Tu šeit mācīsies," mamma teica, tiklīdz mēs apstājāmies pie akadēmijas vārtiem, aiz kuriem stāvēja drūma augsta ēka ar smailēm un neglītām ūdens lāpstiņām uz dzegas.
"Es