jau bija pie kamīna, Diāna pat aizdedzināja svecītes – tik drūmi bija sniegputeņa dēļ. Tagad bez maizes un siera bija arī plānas, gandrīz caurspīdīgas kūpinātas gaļas šķēle un pāris vārītas olas. Un zemenes.
– Meitenes, kur jūs ņemat augļus ziemā?
Diāna pamāja ar galvu pret logu.
– Siltumnīcās daudz ko audzē kņazu galdam visu gadu. Un mūsu siers ir atvests no pakājē, tur ir pļavas un vasarā ir ļoti skaisti.
Baltā kleita mani atkal gaidīja. Un kāpēc es neesmu pārsteigts? Šoreiz atkal smags samts, bet kakla izgriezuma vietā pilna apkakle ar rozā izšuvumu. Un garš kažokādas apmetnis ar milzīgu kapuci. Meitenes tik tikko bija pabeigušas mani ģērbt, kad pieklauvēja pie durvīm, un tad ienāca Voits un lūdza man sekot viņam.
"Lai veicas, princese," Simone nomurmināja pēc viņa.
Manī parādījās zināms uztraukums, ierastais jautrs noskaņojums, kad ir mērķis un plāns. Tagad es iziešu cauri vēl vienam nesaprotamam rituālam, jo tas viņiem ir tik svarīgi, un tad, kad atgriezīšos, es sameklēšu vectēvu Matiju un pierunāšu viņu man palīdzēt!
Princis mani sagaidīja koptelpā. Šoreiz viņam bija arī smags apmetnis, kas izklāts ar tumši pelēku kažokādu. Es zinu, ka viņam esmu lelle. Bet viņš, infekcija, ir tik ideāls, ka, paņemot mani aiz rokas, mana sirds joprojām pārspēj pukstēšanu.
Lejā uz ielas mūs gaidīja kamanas ar apsegtu karieti. Un es nemaz negaidīju vētrainu vēju un sniega vētru. Vai šādos laikapstākļos ir vērts kaut kur doties? Ne princis, ne kalpi šo jautājumu neuzdeva.
Viņi man palīdzēja iekāpt vagonā, bet princis apsēdās, lai vadītu pāris līčus, nepievēršot uzmanību sniega vētrai. Puiši, vai tas vispār ir normāli? Vai viņš nenosals? Viņš ir spēcīgs puisis, taču neviens nav atcēlis viņa sāpes kaklā, un arī pneimonijas nav. Bet vietējiem tādi nieki nerūpēja. Alešs mudināja zirgus, un mēs metāmies cauri vējam. Starp auduma kārtām balti graudi ielidoja pat teltī, ārā čaukstēja vējš. Šī nav kariete, kurā es arī paspēju nosnausties. Šeit es nolēmu redzēt, kur mēs ejam, un tā bija kļūda. Mēs steidzāmies augšup pa baisu serpentīna ceļu, garām pazibēja priedes un egles, no zirgu nagiem lidoja akmeņi un sniegs.
Mani nomierināja tikai viena doma: spriežot pēc Simonas vārdiem, neviena Amalia netika nodarīta līdz viņas gada beigām. Nolēmu taupīt nervus un ceļu neturpināju vērot.
Kādā brīdī putenis beidzās un kļuva manāmi gaišāks. Ramanas apstājās, un princis palīdzēja man izkļūt. Mēs stāvējām klinšaina, sniegota plato virsotnē. Tikai parasto akmeņu vietā te gulēja malahīta un lapis lazuli bluķi. Ja skatāmies uz leju, tad zem mums kā mākonis plosījās putenis, kas slēpa mežu, ceļu un citas kalnainas nogāzes.
Un šeit saule caur mākoņiem apgaismoja akmeņaino plankumu, apžilbinot sniega spīdumu. Bet es pilnībā ignorēju pārējo drūmo un puteņa pasauli.
"Dod man savu roku, Amālija," es jau uzminēju un uzreiz iedevu viņam to ar rozā turmalīnu. Princis paņēma manu roku un mēs pacēlām rokas uz augšu.
– Aizveriet acis. Klausieties kalnus un garīgi lūdziet, lai saule noriet un nāk siltums. Lūdziet savām māsām, kalnu vēju dvēselēm, atnest pavasari. Lūdziet akmeņus mūžīgi stāvēt.
Es jutu auksto vēju un saules gaismu uz savas ādas, tajā bija kaut kas dīvains, it kā abi būtu dzīvi. Es atkārtoju prinča teikto. Un tad es ļoti gribēju mājās. Uz vietu, kur jūtos ērti un labi, kur atkal varu būt es pati. Lūdzu, vai? Zeme zem manām kājām atbildēja ar vieglu trīci, vējš raustīja matu šķipsnas, saule sāka sildīt spēcīgāk. Vai arī man tā šķita?
"Shhh… Esi kluss," čukstēja princis. Viņš pievilka mani sev klāt, cieši apskāva, un es jutu vieglu viņa lūpu pieskārienu. Tas bija neticami maigi un aizraujoši, it kā viņš mani patiešām mīlētu. Taču šis brīdis nebija ilgs.
Kad es atvēru acis, šķita, ka mākoņi un sniega vētra lejā pazūd, un princis teica:
– Paldies, Amālija.
Un šis akmens bluķis mani tiešām aizrāva. Un es gribēju viņam parādīt, kā tas ir, kad tevi neuztver nopietni. Es piecēlos uz pirkstgaliem un pati viņu noskūpstīju, ne tik bezsvara. Es gribēju viegli atkāpties, bet viņš pievilka mani sev tuvāk un izbrauca ar roku man cauri matiem. Sasodīts, es gribēju viņam pierādīt, kas šeit ir dzīvs, nevis sev! Es atkāpos un, neskatoties uz to, ka mana sirds mežonīgi dauzījās krūtīs, es apzināti viegli teicu:
“Lūdzu, Aleš”, kad saproti, ka šie “paldies, dārgais” man netiek teikti, tad atbildēt kļūst vieglāk. – Tagad atpakaļ uz pili, vai ne?
Man jādodas pie sava vectēva Mateija, bet es negrasījos to apspriest ar to, kurš vakar pēc tiešā vārda “Es neesmu Amālija” turpināja uzskatīt mani par lelli.
Bet mēs neatgriezāmies pilī uzreiz – princis mūs steidzināja tālāk, nokāpa uz pilsētu, un mēs atkal staigājām pa laukumu, dažādi cilvēki pienāca pie mums, paklanījās, noskūpstīja apakšmalu. Saule izgaismoja žilbinoši koši rozā ziedu virs akmeņainas arkas, mūs apsveica Jaunajās kāzās, un pirmo reizi man likās, ka, spriežot pēc prinča sejas, viņš ir ne mazāk īgns kā es.
Bet atšķirībā no viņa es nedomāju to visu izturēt!
6. Kalnrūpniecības meistars
Un viņa
Kad atgriezāmies, princis nekavējoties devās uz savu guļamistabu, neteicis ne vārda. Tiklīdz paliku viena, halāta vietā palūdzu meitenēm ikdienišķu kleitu. Vai nolādētajam Stefanam bez kāzu kleitām būtu jāšuj arī parastas lietas?
– Par ko? – Dajanka ar aizdomām jautāja. Es domāju: vai viņu Amālijas ir tikai lelles? Nekur neiet, tikai gulēt, peldēt un ēst?
– Vai tas ir aizliegts?
Meitene savilka lūpas.
– Nē, bet… Tas nav atļauts.
es pasmīnēju.
– Tā kā tas nav aizliegts, tas nozīmē, ka tas ir iespējams. Simona?
Jaunākā turpināja neapmierināti kurnēt, bet vecākā priecīga ieskrēja ģērbtuvē un atnesa vienkāršu kleitu un šalli. Nu cik vienkārši… Viegla, ar prasmīgu izšuvumu, bet tomēr ne tik smaga un bez korsetes. Apkakles un piedurknes bija savilktas kā zemnieku krekliem. Skatienu pabeidza plata gara josta, kuras malas nolaidās līdz zemei, bet vidu arī rotāja rozā kvarca, ahāta un mēnessakmens krelles.
– Ko tu gribi redzēt, princese? Varbūt siltumnīca? Vai var? Lūdzu?
– Ko, tu nekad tur neesi bijis?
Diāna īsi teica.
– Tikai jūs un princis varat iekļūt prinča istabā. Un Teodors Teitāns. Un tiem, kas viņus pavada.
Man ir pamatots jautājums.
– Kas tad rūpējas par augiem?
Meitenes saskatījās un vienlaikus atbildēja:
– Gluži kā aiz kopējām siltumnīcām, dārzniek.
– Tātad, ne tikai es un princis varam ienākt, vai ne?
– Nē, nu, kurš gan skaita dārzniekus? Ejam, princese Jona?
Kāds snobisms! Bet šķiet, ka Simona ļoti gribēja tur doties. Un man vajadzēja palīdzību no vienīgā cilvēka šajā kalnu pilī, kurš mani sauc vārdā.
Siltumnīca bija… skaista. Nav mana lieta kaut ko audzēt. Mamma mani mīlēja, un pat mani kaktusi nomira. Te ir rozes, tur ir rozes. Te ir ziedi, te ir ziedi. Aromātiskie