pajautāt, vai viss ir kārtībā ar mums, ņemot vērā to, kas bija noticis tonakt, kad viņš ienāca manā istabā. Viņš gribēja zināt, vai es atceros, ka viņš tur bijis. – Jā, – es atteicu.
Viņš pašūpoja galvu. – Mīļo cilvēk, te ir sasodīti karsti!
Es paraustīju plecus un atkal pievērsos grāmatai. Biju izdarījusi pietiekami daudz un patiešām nevēlējos vairs sarunāties ar Četu. Izlikos lasām, taču jutu, ka viņš turpina mani vērot. Vietā, kur savienojās abi mana peldkostīma augšdaļas trijstūrīši, bija sakrājušies sviedri, un viena pile slīdēja lejup pāri krūškurvim. Liku sev nenotraukt sviedrus Četa klātbūtnē, lai arī piliena neciešamā slīdēšana lejup radīja sajūtu, it kā Četa acis pāršķeltu mani ar žileti.
Viņš vēlreiz skaļi iestrēba kafiju un aizgāja.
Atgriezās mans tēvs. Sekoja liela klaigāšana un neliela raudāšana. Krievs aizbrauca, un kādu laiku mani vecāki pastāvīgi pavadīja laiku viens otra sabiedrībā, tāpat kā parasti, iedzerdami un klausīdamies džeza albumus. Par tēva atgriešanos es priecājos vairāku iemeslu dēļ, un viens bija tāds, ka vecāku uzmanība bija aizņemta vienam ar otru, tāpēc es varēju kaldināt plānu, kā atbrīvoties no Četa. Pļaviņā, kur akmeņu kaudze auga ar katru dienu arvien lielāka, biju visu nevainojami izkārtojusi, un savā vietā vecajā akā bija nolikta virve. Tagad tikai atlika izraudzīties vislabāko dienu, kad neviens mani neredzēs šķērsojam pagalmu un ieejam Četa dzīvoklī. Tāpat kā neredzēs mūs abus kopā ieejam mežā.
Šī diena pienāca kādā klusā ceturtdienā neilgi pēc tēva atgriešanās. Pavadīju pēcpusdienu savā istabā, pārlasīdama “Sašķiebto māju” un klausīdamās apslāpētajās skaņās, ko izklaidējoties radīja mani vecāki. Viņi bija sākuši agri, pie pusdienām iztukšojot vīna pudeli un tad pārceļoties uz iekšpagalmu, kur dzēra džinu un klausījās mūziku. Kad beidzās pēdējais ieraksts, jauns nesākās, un es sadzirdēju aizveramies viņu guļamistabas durvis; pēc tam atskanēja smiekli. Paraudzījos ārā pa savas guļamistabas logu: nupat bija sācis krēslot, ēnas no tuvējā meža stiepās pāri nezālēm pieaugušajam pagalmam un kļuva aizvien garākas. Es zināju, ka šis brīdis ir ideāls. “Mūku mājā” tobrīd nebija citu ciemiņu, un nebija gaidāms, ka mani vecāki iznāktu no guļamistabas agrāk par rītu.
Uzvilku džinsus, zeķes un kedas. Negribēju, lai knišļi sakostu manas potītes. Sameklēju baltu krekliņu, kas man piederēja jau vairākus gadus. Tas bija izšūts ar tauriņu un mazliet apspīlēts. Gribēju būt droša, ka Čets man sekos uz pļaviņu. Ieslidināju kabatā mazo kabatas nazīti, kuru man bija uzdāvinājis vectēvs Hendersons. Nebiju iecerējusi to likt lietā, taču bija patīkami sajust nazi piespiežamies stilbam. Čets bija neprognozējams, un es negribēju, lai viņš mēģinātu tikt pie seksa ar mani, vēl pirms mēs būsim nonākuši līdz akai. Paķēru arī mazu kabatas lukturīti no rakstāmgalda augšējās atvilktnes. Mežā allaž bija tumšs, it īpaši krēslā.
Izgāju ārā pa parādes durvīm un nokāpu pa koka pakāpieniem līdz asfaltētajam piebraucamajam ceļam. Šķērsoju pagalmu, piepeši satraukusies par to, ka gaisma izzūd pārāk ātri. Aiz darbnīcas debesis sašvīkāja plakani, sārti mākoņi, kas atgādināja izplūdušus otas triepienus. Pagājusi garām savam atpūtas krēslam, es sajutu cigaretes dūmu smaku, pacēlu galvu un ieraudzījut Četu, kas iznāca kāpņu laukumiņā. Tas bija ideāli. Man nevajadzēs klauvēt pie durvīm vai raizēties par to, ka viņš mani varētu ievilkt dzīvoklī.
– Sveika, mazā Lilija, – viņš noteica šļupstošā balsī.
Es apstājos un palūkojos augšup uz viņu. – Čet, vai vari izdarīt man pakalpojumu? – Šķiet, ka nekad agrāk nebiju saukusi viņu vārdā, un tas manā mutē izklausījās savāds, gluži kā lamuvārds, ko man nevajadzētu lietot.
– Pakalpojumu? Jebko, jebko tevis dēļ, mana Džuljeta, mana roze, kas citā vārdā nosaukta. – Viņš uzlika rokas uz krūtīm. Zināju, ka Čets attēlo Šekspīra lugu, taču viņš darīja to nepareizi. Džuljeta atradās uz balkona, bet Romeo lejā.
– Paldies. Vai vari nokāpt lejā?
– Būšu klāt vienā mirklī, mana Džuljeta, – viņš noteica un ar plašu žestu aizmeta cigareti. Tā nokrita uz ceļa un nodzirksteļoja. Viņš iegāja atpakaļ dzīvoklī, un es gaidīju. Biju domājusi, ka jutīšos nervoza, taču es tāda nejutos.
Piektā nodaļa
Sagaidījuši savu bagāžu, mēs ar Liliju devāmies garām dīkajiem taksometriem pie E termināļa uz centrālās stāvvietas pusi. Tiklīdz mēs palikām vieni tumšajā stāvvietā, viņa mani apturēja. Pilots bija pavēstījis, ka pašreizējā gaisa temperatūra Bostonā ir divpadsmit grādu, taču svilpojošais, grabažas dzenājošais vējš radīja sajūtu, ka patiesībā ir daudz aukstāks.
– Satiksimies pēc nedēļas, – viņa sacīja. – Mēs izvēlēsimies vietu. Ja es pārdomāšu, tad neieradīšos. Un, ja tu pārdomāsi, tad arī neierodies, un uzskatīsim, ka šīs sarunas nav bijis.
– Labi. Kur mēs satiksimies?
– Nosauc pilsētu, kurā tu nevienu nepazīsti, – viņa sacīja.
Es mazliet apdomājos. – Labi. Kā būtu ar Konkordu?
– Konkorda Masā vai Konkorda Ņūhempšīrā?
– Konkorda Masā.
Mēs vienojāmies satikties Konkordas “Upmalas viesnīcas” bārā nākamajā sestdienā trijos pēcpusdienā.
– Es nejutīšos ļoti pārsteigta, ja tu neieradīsies, – viņa teica. – Vai īpaši sarūgtināta.
– Es tāpat, – atteicu, un mēs sarokojāmies. Likās savādi tik oficiāli sarokoties ar kādu, kurš tev ir piedāvājies palīdzēt nogalināt tavu sievu. Lilija viegli iesmējās, it kā justos tāpat. Viņas plauksta manējā likās sīciņa un trausla kā dārgs porcelāns. Atvairīju vēlēšanos pievilkt viņu sev klāt.
Tā vietā es noteicu: – Vai tu esi īsta?
Viņa atlaida manu roku. – Pēc nedēļas tu to uzzināsi.
Tajā sestdienā es ierados Konkordas “Upmalas viesnīcā” agri. Kad Lilija man lūdza izvēlēties pilsētu, kurā neviens mani nepazīst, es biju izvēlējies Konkordu, un, lai arī es tiešām tajā nevienu nepazinu, tā tomēr bija vieta, kas bija nospēlējusi lielu lomu manā bērnībā. Es biju uzaudzis Midlhemā, vecā zemnieku saimniecībā ar plašiem laukiem un mežu jaunaudzēm. Septiņdesmitajos gados tur tika uzsākti divi tālejoši pasākumi – strupceļi nodēvēti to koku vārdos, kuru tur vairs nebija, un zeme sadalīta akra lieluma apbūves gabalos ar piparkūku mājiņām, kurās tika izvietoti darbinieki no netālā Lextronics, kurā strādāja arī mans tēvs.
Mans tēvs Barijs bija beidzis Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu un kļuvis par programmētāju vēl tolaik, kad vairums cilvēku pat nezināja, kas ir programmētājs. Strādājot Lextronics, viņš iepazinās ar Eleinu Herisu, manu māti, kur viņa bija administratore un neapšaubāmi visskaistākā sieviete, kādu viņš jebkad bija redzējis. Nezinu pilnīgi droši, vai mans tēvs, tobrīd trīsdesmit gadu vecs, pirms iepazīšanās ar manu māti bija saticies ar citām sievietēm, taču es justos pārsteigts, ja viņš būtu to darījis. Turpretī mana māte sava mūža trešo gadu desmitu bija pavadījusi mainīgās attiecībās ar studiju biedru no Bostonas universitātes, hokejistu, kurš divus gadus bija spēlējis profesionālo hokeju – līdz brīdim, kad ceļgala savainojums pielika punktu viņa karjerai. Viņa reiz man stāstīja – pēc šo attiecību beigām, aptvērusi, ka izšķiedusi astoņus gadus ar “pleiboja tipu”, viņa tūlīt un uz vietas zvērējusi, ka sameklēs vīru, kurš būs vienkāršs, garlaicīgs un uzticams.