dūkšana pārvērtās gaudošanā, un kapteinis lika stjuartiem apsēsties. Uz brīdi sajutos atvieglots par to, ka man nav uzreiz jāatbild līdzās sēdošajai sievietei. Viņas vārdi atbalsoja nebeidzamās domas, kas mani nomocīja jau veselu nedēļu, prātojot par sievas slepkavību. Centos sev iestāstīt, ka ar Mirandas nogalināšanu es izdarītu pasaulei pakalpojumu, un te piepeši uzradās pasažiere, kura man piešķīra morālas tiesības rīkoties savu vēlmju iespaidā. Un, lai arī es jutos šokēts par viņas teikto, biju arī diezgan apreibis – džins cirkulēja manā ķermenī, un es nevarēju saprast, kāpēc gan kāds varētu vēlēties būt skaidrā. Jutos reizē saprātīgs un brīvs, un, ja mēs atrastos kaut cik privātā vietā, domāju, ka tūdaļ pat būtu apskāvis Liliju un mēģinājis viņu noskūpstīt. Tagad, pēc lidmašīnas pacelšanās, es turpināju runāt.
– Atzīstu, ka doma par sievas nogalināšanu man šķiet valdzinoša. Mēs noslēdzām laulību līgumu, tādēļ Miranda nedabūs pusi no maniem īpašumiem, taču viņa dabūs daudz: pietiekami, lai būtu nodrošināta visu atlikušo mūžu. Un tur nav iekļauts punkts par neuzticību. Es varētu nolīgt advokātu, likt, lai viņš noalgo detektīvu un savāc pierādījumus, taču tas būs dārgi un beigu beigās es būšu izšķiedis laiku un naudu un pats tikšu pazemots. Ja viņa būtu atnākusi pie manis un pastāstījusi par šo dēku – pat pateikusi, ka ir iemīlējusies Dagetā un grib mani pamest, – es būtu pieļāvis šķiršanos. Es būtu viņu ienīdis, taču turpinātu dzīvot mierīgi. Tas, kam es nespēju tikt pāri… ko es nespēju atstāt mierā… ir tas, kā viņa un Breds izturējās todien, kad es pieķēru viņus abus drāžamies manā mājā. Kad es runāju ar viņiem pirms tam, abi bija tik mierīgi un pārliecinoši. Miranda tik nepiespiesti meloja. Nezinu, kā viņa bija to apguvusi. Taču tad es sāku par to aizdomāties, pārcilāt visu, ko es par viņu zināju, to, cik atšķirīgi viņa mēdz izturēties pret dažādiem cilvēkiem, un sapratu, ka tāda viņa ir – sekla, neīsta mele. Varbūt pat psihopāte. Nezinu, kā nebiju to pamanījis jau agrāk.
– Jādomā, viņa izturējās atbilstoši tam, kā, viņasprāt, tu vēlējies, lai viņa izturētos. Kā jūs iepazināties?
Es viņi izstāstīju, kā mēs iepazināmies: kādā vasaras vakarā mājas iesvētību viesībās pie kopīga drauga Jaunesesksā. Pārējās viešņas bija ģērbušās vasaras kleitās vai pogājamās blūzēs, bet Mirandai mugurā bija džinsi ar nogrieztiem galiem – tik īsi, ka baltās kabatas atradās zem griezuma līnijas, – un krekliņš, kura priekšpusē bija uzdrukāts Džespera Džonsa mērķis. Viņai rokās bija Pabst Blue Ribbon skārdene, un viņa sarunājās ar Čadu Pavoni, manu koledžas laiku draugu, kas bija nopircis māju, kuras iegādi mēs tobrīd svinējām. Miranda bija atmetusi galvu atpakaļ un skaļi smējās. Man uzreiz radās divas domas: viņa ir seksīgākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis, un Čads Pavone nekad mūžā nav pateicis neko smieklīgu – tad par ko viņa smejas? Aši novērsu skatienu no abiem, cenzdamies saskatīt viesu barā kādu paziņu. Patiesībā, ieraugot Mirandu, es sajutu tādu kā triecienu, piepešu atskārsmi, ka tādas sievietes kā viņa eksistē arī ārpus neķītriem žurnāliem un Holivudas filmām un ka, visticamāk, viņa šurp atnākusi kopā ar kādu citu.
Uzzināju viņas vārdu no Čada sievas. Viņu sauca Miranda Hobārta. Viņa uz gadu bija apmetusies Jauneseksā, lai pieskatītu kādu māju. Viņa bija tāda kā māksliniece un strādāja vietējā vasaras teātra kasē.
– Vai viņai neviena nav? – es apjautājos.
– Tici vai ne, bet nav. Tev vajadzētu ar viņu aprunāties.
– Šaubos, vai es būšu viņas tips.
– Tu to neuzzināsi, ja nepajautāsi.
Kad mēs beidzot uzsākām sarunu, tā bija Miranda, kas mani uzrunāja. Viesības bija ievilkušās, un es sēdēju viens pats uz nolaidenās nogāzes aiz Čada un Šerijas mājas. Aiz jumtiem varēja saskatīt violeto okeāna vizmu, kad to brīdi pa brīdim apspīdēja bākas rotējošā gaisma. Miranda apsēdās man līdzās. – Dzirdēju, ka tu esot ļoti bagāts, – viņa noteica. Viņas balss bija zema un mazliet šļupstoša. – Visi par to runā.
Nesen biju noorganizējis darījumu starp nelielu uzņēmumu, kas bija izstrādājis attēlu augšuplādēšanas programmu, un lielu sociālo mediju vietni par summu, kas pat man likās mazliet pārspīlēta. – Esmu gan, – es sacīju.
– Tavai zināšanai, es ar tevi negulēšu tikai tāpēc vien, ka tu esi bagāts. – Viņa smaidīja visai izaicinoši.
– Ņemšu vērā, – es noteicu, un šie vārdi izklausījās neveikli pat manām ausīm. – Taču varu derēt, ka tu mani apprecētu.
Viņa atmeta galvu atpakaļ un guldzoši iesmējās. Tieši tādu es biju viņu redzējis pirmīt smejamies par kādu Čada asprātību, taču tuvumā šis žests nelikās nedabisks. Pētīju viņas zoda līniju, iztēlojoties, kāda būtu sajūta, piespiežot lūpas pie viņas maigā kakla.
– Skaidrs, ka es tevi apprecētu, – viņa noteica. – Vai tu mani bildini?
– Kāpēc ne, – es sacīju.
– Un kad mums vajadzētu apprecēties?
– Varbūt nākamajā nedēļas nogalē. Nedomāju, ka to vajadzētu sasteigt.
– Es piekrītu. Tās ir nopietnas saistības.
– Tikai aiz ziņkārības, – es sacīju. – Zinu, ko es ienesu šajās attiecībās, bet ko ienesīsi tu? Vai tu proti gatavot?
– Neprotu gatavot. Neprotu šūt. Vai tu esi drošs, ka gribi mani precēt?
– Jutīšos pagodināts.
Mēs papļāpājām vēl kādu laiku un tad turpat mauriņā neveikli saskūpstījāmies, zobiem saskaroties un zodiem saduroties. Viņa atkal skaļi iesmējās, un es viņai sacīju, ka atceļu kāzas.
Taču tās netika atceltas. Mēs apprecējāmies. Nevis pēc nedēļas, bet pēc gada.
– Kā tu domā, vai viņa spēlējās ar mani no jau paša sākuma? – es jautāju Lilijai. Lidmašīna bija pacēlusies, un mēs atradāmies tajā savādajā burbulī, ko dēvē par ceļošanu ar lidmašīnu, tomēr mūs iemidzināja mākslīgais gaiss un mīkstie sēdekļi, un pastāvīgā motoru rūkšana.
– Iespējams.
– Taču tas, kā viņa man tuvojās… tas, kā viņa pašā sākumā ieminējās par manu bagātību… Izskatījās, ka viņai tas ir joks, kas tāds, ko viņa nemūžam neteiktu, ja gribētu tikt pie vīra.
– Apgrieztā psiholoģija. Ierunājies par to uzreiz, un tu izskatīsies nevainīga.
Es apklusu, apdomādams viņas teikto.
– Klau, – viņa turpināja. – Tas vien, ka viņa tevi izmantoja, nenozīmē, ka viņa pret tevi neko nejuta, ka jums nav labi kopā.
– Mums bija labi kopā. Un tagad viņai ir labi ar kādu citu.
– Kā tu domā, ko viņa saņem no Breda?
– Ko tu ar to gribi teikt? – es jautāju.
– Kāds viņai no tā labums? Viņa riskē ar laulību. Pat ja viņa dabūs pusi tavas naudas, tad droši vien tāpat netiks pie savas sapņu mājas, kas tur šobrīd top. Saiešanās ar Bredu var pārvilkt tam pāri svītru.
– Esmu daudz par to domājis. Sākumā domāju, ka viņa ir Bredā iemīlējusies, taču tagad man neliekas, ka Miranda vispār kādu mīlētu. Man šķiet, ka viņai ir garlaicīgi. Viņa acīmredzami ir izsmēlusi mani, ja neskaita ienākumu avotu. Viņa negrib mainīties un vēl aizvien ir pietiekami jauna un skaista, lai nodarītu pāri neskaitāmiem cilvēkiem. Varbūt man patiešām vajadzētu Mirandu nogalināt, lai atbrīvotu