tas izskatīsies tā, it kā to būtu atstājis pats Čets.
Mans pirksts sāpēja tajā vietā, kur biju uzplēsusi nagu. Es to uzmanīgi aplūkoju. Asinis bija sarecējušas, kļuvušas brūnas un lipīgas, un es nedomāju, ka esmu kaut ko notraipījusi dzīvoklī. Piepeši man gribējās tikt laukā no šejienes un atgriezties savā guļamistabā. Un es biju izsalkusi. Ja vien vecāki nebija tikuši tam klāt, ledusskapī atradās ganu pīrāga atliekas.
Uzliku modinātāju uz sešiem nākamajā rītā. Taču, kad mans pulkstenis nozvanīja, es jau biju pamodusies, izkāpusi no gultas un pa pusei saģērbusies. Biju mazliet pagulējusi, taču tas bija tāds miegs, kurā cilvēks jūt katru iečīkstēšanos un klikšķi, un švīkstu, kādu mēdz izdot vecas mājas. Aizmiegot tādā miegā, gulētājam liekas, ka viņš vispār nav aizmidzis, līdz piepeši aptver, ka savādās domas galvā patiesībā bijuši sapņi.
Bija vajadzīgi trīs gājieni, lai mantas no dzīvokļa aiznestu līdz akai. Vispirms aiznesu somu, un ar to klājās visgrūtāk. Kad soma kļuva par smagu nešanai, man to nācās kādu laiku vilkt pa zemi. Pļaviņa bija klāta ar vēsu rasu, kas samitrināja manu džinsu staras. Čets vēl aizvien bija turpat, aprakts zem akmeņiem, kurus biju sametusi viņam virsū. Ap viņa līķi lidinājās dažas melnas mušas. Nākamajā reizē es atnesu trīs lielās gleznas. Tās nebija smagas, taču grūti satveramas, un man nācās vienu no tām salauzt, lai iedabūtu akā. Trešajā reizē es atnesu nelielo molbertu un Četa iesākto gleznu, kurā es biju redzama baseinā. Iemetusi to visu akā, es savācu pārējos akmeņus un sabēru tos virsū. Izjutu gandarījumu, it īpaši noskatoties, kā visas atmiņas par Četu nozūd akmeņu kaudzē. Biju izmantojusi savu veco, sarūsējušo kapli, lai atbrīvotu dažus no akmeņiem. Tas vēl aizvien atradās pļaviņā, un es ar to izraku zemes pikučus, ko iemest akā, līdz izskatījās, ka tajā nav nekā cita kā vien zeme un akmeņi. Zināju, ka tas nav ideāli, tomēr jutos apmierināta.
Pēdējais, ko es izdarīju pirms aiziešanas no pļaviņas, – iemetu sarūsējušo kapli akā un tad uzliku tai virsū vāku. Ar saviem jau tā netīrajiem pirkstiem es pārklāju vāku ar garo, sauso zāli, mēģinot to nomaskēt. Pirms devos prom, apstaigāju apkārtni, nopētīdama zemi, lai pārliecinātos, ka nekas nav palicis pāri, taču tur nekā nebija, pat ne izsmēķa. Čets bija nozudis no zemes virsas. Rīts bija kluss, tikai kukaiņu sanoņa sāka kļūt skaļāka reizē ar vārnu ķērcieniem – viņas bija patiesās šīs pļaviņas saimnieces. Es atķērcu viņām pretī, tāpat kā citkārt, un netiku gudra, ko viņas par mani domā.
Mājās es ilgu laiku pavadīju dušā, berzdama pirkstus, lai atbrīvotos no pēdējām dubļu paliekām. Karstā ūdens pieskāriens ķermenim lika man justies reizē spēcīgai un drošībā. Kad mana māte atvēra guļamistabas durvis un nosauca mani vārdā, es palēcos un gandrīz pakritu, kājai paslīdot uz dušas pamatnes.
– Kas noticis? – es jautāju.
– Nekas, mīļā. Mēs ar tēti iedomājāmies, vai tu negribētu pabrokastot “Šeidijā”.
– Labi, – es atbildēju. – Kad?
– Tiklīdz būsi iznākusi no dušas.
Mēs mēdzām iegriezties “Šeidijā” ļoti bieži. Tā bija mana tēva iecienītākā kafejnīca, un varbūt arī mana iecienītākā, it īpaši brokastu laikā. Es ēdu franču grauzdiņu ar papildu bekona šķēli. Mani vecāki sēdēja man pretī uz sēdekļa, viņu pleci saskārās, un viņi pat kopīgi ēda augļu porciju, kas papildināja tēta kapāto gaļu ar kukurūzu un mammas omleti. Brokastu laikā manā prātā nemitīgi iezagās domas par Četu, bet tās pazuda brīdī, kad kāds no maniem vecākiem pateica ko smieklīgu, vai tad, kad es domāju par to, cik labs ir šis ēdiens. Mans kuņģis atgādināja tukšu trauku, ko nebija iespējams piepildīt.
– Tu esi izsalkusi, Lilij, – mana māte sacīja.
– Viņa ir augoša meitene, jau gandrīz sieviete, – sacīja tēvs.
Brokastis pagāja labi, pat neskatoties uz to, ka mani vecāki tās sabojāja, atkal apjautājoties, vai es gribētu pārlēkt vēl vienai klasei. Daži skolotāji gada beigās bija to ieteikuši, un es jau vasaras sākumā biju no šīs iespējas atteikusies. Māte visu laiku turpināja par to ieminēties, tāpēc es viņu sodīju, atsacīdamās doties uz mākslas nometni jūlijā. Zināju, ka divas nedēļas bez manas klātbūtnes bija kas tāds, ko viņa gaidīja. Jutos pārsteigta par to, ka šī tēma atkal parādījās, taču tā ātri vien tika izsmelta un nepaguva galīgi sabojāt brokastis.
Nedzirdēju neko par Četu veselu nedēļu un sāku raizēties, prātojot, vai tas nav nedabiski, ka neesmu neko par to teikusi. Tāpēc kādu dienu pie pusdienām, kad mans tēvs nekur nebija atrodams, bet māte nebija noskaņota uz runāšanu, es apjautājos, kas noticis ar Četu.
– Čets aizbrauca. Vai tad tu nezināji?
– Uz kurieni viņš aizbrauca?
– Ak kungs, Lilij, es taču nezinu. Jādomā, ka sameklējis kādu citu dīvānu. Viņš pat neatvadījās, nepateicīgais ķēms.
Tajā pēcpusdienā es aizgāju uz dzīvokli. Tas izskatījās tā, it kā mana māte un tēvs te būtu bijuši un to mazliet sakopuši. No dīvāna bija noņemti palagi, un atkritumu spainis virtuvē bija iztukšots. Uz brīdi apsēdos savā zvilnī, lai arī man nebija līdzi grāmatas. Logi bija atvērti, un pa tiem dzīvoklī ieplūda vēsa vēja pūsma, pirmā pēc ilgiem laikiem. Kopš Četa nogalināšanas es biju gaidījusi divus notikumus. Biju gaidījusi, ka tikšu pieķerta, un biju gaidījusi, ka sajutīšos slikti. Nekas no tā vēl nebija noticis. Un es zināju, ka arī nenotiks.
Septītā nodaļa
Kad pateicu Mirandai, ka oktobra sākumā uz nedēļu esmu iecerējis ierasties Kenevikā, viņas sejā parādījās patiess prieks. Mēs sēdējām viens otram pretī mājas pirmā stāva virtuvē, ēdām makaronus ar gliemeņu mērci (vienīgo ēdienu, kuru es protu pagatavot) un pabeidzām tukšot Pinot Gris pudeli. – Tas būs lieliski, – viņa sacīja. – Tu būsi manā rīcībā veselu nedēļu.
Vēroju viņas seju, lai saskatītu tajā mānīšanās pazīmes, taču neko neieraudzīju. Viņas tumši brūnās acis pauda patiesu sajūsmu. Uz mirkli es noticēju viņai un sajutu siltumu un pārliecību, kādu jūt jebkurš cilvēks, ja kāds cits vēlas pavadīt laiku kopā ar viņu. Pēc mirkļa šī sajūta beidzās, un es atkal jutos pārsteigts par savas sievas izlikšanās spējām, par viņas divējādo dabu. Vai viņa nemaz nejutās vainīga par to, ko darīja kopā ar Bredu Dagetu?
– Vai mums atkal nevajadzētu paņemt to apartamentu? – viņa apjautājās.
– Kuru?
– Tu nu gan ātri aizmirsti. Pašu pirmo, kurā mēs apmetāmies. Ar burbuļvannu.
– Ak jā! Pareizi.
Nokopuši traukus, mēs devāmies uz otro stāvu skatīties televīziju, paliekot pie “Pēddziņa” rimeika, kas tika izrādīts pa vienu no pieciem simtiem filmu kanālu, kas mums bija pieejami. Miranda bija pārģērbusies īsā naktskreklā, ko bija pasākusi valkāt vakaros, izstiepusies uz dīvāna un iecēlusi kājas man klēpī. Nopētīju viņas kāju nagus, kas bija rūpīgi nolakoti tumši sārtā tonī. Paņēmu vienu viņas pēdu plaukstā un piespiedu īkšķi pie tās maigās pamatnes. Miranda neko neteica, taču viņas ķermenis reaģēja, gandrīz nemanāmi pievirzoties man tuvāk un nostiepjot pēdu. Viņas nevērīgā poza lika man apzināties savus saspringtos plecus, neērto kreklu, kas man vēl aizvien bija mugurā, to, cik stīvi es sēdēju pie dīvāna paroceņa, nedabiski saliecis elkoni. Noņēmu roku no sievas pēdas, taču viņa likās to nemanām. Zināju, ka viņa drīz būs aizmigusi, vēl pirms beigsies filma.
Menas apmeklēšana uz nedēļu bija Lilijas ideja, kuru viņa izteica mūsu tikšanās