es viņai naudu atmaksāšu, un tomēr viņa bija iegādājusies vīnu tolaik, kad pašas vajadzībām tik tikko pietika līdzekļu. Jo bieži es esmu gremdējies pārdomās par to, cik strauji griežas laimes rats. Dažas dienas pēc tam, kad Anna mani uzcienāja ar vīnu, es lūdzu ubaga dāvanas Elbemarlstrītā, un man garām gāja džentlmenis, kurš pazina manu ģimeni un nejaušā kārtā arī mani. Tiesa, pirmajā mirklī viņš nosprieda, ka ir pārskatījies… tik ļoti viņu bija satriecis mans stāvoklis. Es atbildēju uz viņa daudzajiem jautājumiem un atzinu, ka nevajag sazināties ar manu māti, jo viņa brīdinās aizbildņus, kuri mani piespiedīs atgriezties tai nožēlojamā skolā, bet es no tās vēlāk atkal izbēgšu. Džentlmenis saklausīja izmisumu manā balsī un solījās nepievilt manu uzticēšanos. Nākamajā dienā viņš man pasniedza desmit mārciņu zīmi; tāds naudas daudzums man šķita gluži neiedomājams. Kad vīrs, kura mājā es radu patvērumu naktīs, uzzināja par manām desmit mārciņām, viņš pieprasīja trīs no tām sev. Es lūdzu atļaut arī Annai namā apmesties, taču viņš draudēja izlingot mani uz ielas, ja vedīšot turp padauzas. Daļu no atlikušās naudas… piecus šiliņus es izdevu par ēdienu man un Annai. Piecpadsmit šiliņus (atminu, cik grūti man nācās tos noskaitīt) es iztērēju par drēbēm, lai āriene palīdzētu īstenot mana labvēļa ieteikto plānu. Mančestras skolā biju iedraudzējies ar zēnu, kura bagātais tēvs augstu vērtēja studentus ar latīņu un grieķu valodas zināšanām, tāpēc es apņēmos doties pie sava drauga, kurš tobrīd studēja Ītonā, un pārliecināt viņu aizvest mani pie sava tēva. Cerēju, ka spēšu izlūgties palīdzību. Iespēju spārnots, es atdevu Annai divas mārciņas; nevis pārtikai, bet zālēm, lai izdziedētu klepu. Tumšā ziemas vakarā pulksten sešos mēs, rokās sadevušies, soļojām uz Pikadili laukumu. Es biju iecerējis iekāpt pasta karietē, kas devās uz Ītonu. Mēs izgājām cauri Londonas rajonam, kas šobrīd vairs nepastāv. Es apsolīju viņai dalīties visā labajā, kas mani sagaida, un zvērēju meiteni nemūžam nepamest. Es atzinos viņai mīlestībā un apliecināju, ka negribu viņu atstāt, tomēr mani spārno lielas cerības par mūsu nākotni. Taču Anna bija bēdu sagrauzta. Kad teicu ardievas un noskūpstīju meiteni, viņa apvija man rokas ap kaklu un lēja asaras. Man bija padomā pēc nedēļas atgriezties. Mēs sarunājām, ka pēc astoņām dienām tieši pulksten sešos Anna gaidīs mani netālu no Greittičfīldstrītas sākuma, mūsu parastajā tikšanās vietā. Taču Ītonā mani gaidīja vilšanās, sarūgtinājums un ilgi pūliņi, tālab Londonā es atgriezos tikai pēc daudziem mēnešiem. Sešos vakarā es steidzos uz Greittičfīldstrītas sākumu. Es gaidīju, ilgi gaidīju. Anna neatnāca. Nākamajā vakarā es atkal tur gaidīju. Arī šoreiz Anna neieradās. Nākamajā un aiznākamajā vakarā iznākums bija tāds pats. Dienas laikā es devos uz Annas pieticīgo mājvietu, taču neviena ielasmeita, kura tobrīd tur mitinājās, nebija viņu redzējusi. Viena stāstīja, ka namīpašnieks pret Annu izturējies tik nelāgi, ka viņa bijusi spiesta meklēt dzīvesvietu citur. Kad es meklēju citos dzīvokļos, tajos jau bija apmetušās citas ielasmeitas, tās mani nepazina. Uzlūkojot nesen iegādāto drēbju kārtu, tās nosprieda, ka esmu džentlmenis, kuram ir vēlme pēc pērkamas sievietes sabiedrības. Viņas piedāvājās Annas vietā. Citām radās aizdomas, ka esmu likuma pārstāvis vai arī meklēju kādu, kurš mani aplaupījis, un atteicās mani uzklausīt. Dienu un nakti es pārstaigāju Oksfordstrītu, pēc tam paplašināju meklējumus uz tuvējām ielām. Es gaidīju mūsu iecienītajā vietā netālu no leijerkastnieka. Taču velti. Bija pagājuši tik daudzi mēneši, un Anna, iespējams, zaudējusi ticību maniem solījumiem, vairs negrasījās atgriezties mūsu tikšanās vietā. Kazi, es, pats to nepamanīdams, pagāju viņai garām dažu soļu attālumā ļaužu pārpildīto ielu labirintā, kur dažas pēdas var būt tikpat daudz kā vairākas jūdzes. Iespējams, ka manas prombūtnes laikā Annu pieveicis nejaukais kāss. Dziļi sērodams par šādu varbūtību, es tomēr radu mierinājumu apziņā, ka Anna, ja mirusi, vismaz ir beigusi ciest. Pēc kāda laika centieni uzlabot manas izredzes piespieda mani atkal sēsties pasta karietē. Gadu gaitā, iegriezdamies Londonā, es noteikti ik reizes sešos vakarā nostājos Greittičfīldstrītā. Anna tā arī neparādījās. Es vienmēr meklēju viņu ar skatienu arī visās citās ielās, bet nekur neesmu viņu redzējis.
Tēva stāsts izskanēja miglā, kuras dzeltenīgā dūmaka bija sabiezējusi tik ļoti, ka es spēju saskatīt tikai piecus tuvākos veikalus.
– Es vēlos uzdot tev jautājumu, – tēvs sacīja.
– Mēs taču allaž esam spējuši izrunāties par jebkuru tematu. Ko tu gribi zināt? – es taujāju.
Ar grūtībām viņš izmocīja vārdus: – Vai tevi nesāpina tas, ka savulaik vistuvākais cilvēks pasaulē man bija ielas staigule?
Es labi apdomāju atbildi. – Ja jāizvēlas starp iespēju palikt dzīvam un iespēju zaudēt tikumu, es varu saprast ceļu, kādu Anna bija spiesta iet.
– Vai tevi nesāpina tas, ka es stāstu par Annu tik sirsnīgi, it kā viņa būtu tava māte?
– Tas norisinājās pirms piecdesmit diviem gadiem. Mātes jau piecpadsmit gadu vairs nav šai saulē. Tu neizrādi necieņu pret māti, stāstīdams, ka ilgi pirms jūsu precībām kāda cita sieviete bijusi tavai sirdij tuva. Kāds ir tavs mērķis?
– Mērķis?
– Tu jau mēnesi kaut ko slēp. Vai tu piekriti atgriezties Londonā Annas dēļ?
Tēvs novērsās.
Es neatlaidos. – Sākotnēji tu kategoriski atteicies braukt uz Londonu, lai popularizētu savus rakstu darbus. Par pietiekamu ieganstu kalpoja gan opija tinktūra, gan nevēlēšanās saistīties ar svešiem cilvēkiem. Bet kādā dienā tu piepeši mainīji savas domas, samazināji opija ikdienas devu un paziņoji, ka tev visādā ziņā jābrauc šurp.
– Jā. Viss mainījās pēc ziņas, ko saņēmu pa pastu.
– Kādas ziņas?
Miglas dēļ bija redzami vairs tikai četri tuvākie veikali.
– Tu brīnījies, kā mēs Londonā varam atļauties apmesties tik smalkā namā, – tēvs sacīja.
– Jā, un tu atbildēji, ka neko nezini.
– Tā ir tiesa. Es nezināju… un vēl arvien nezinu. Šis piedāvājums bija izteikts vēstulē. Sūtītājs nebija parakstījies. Taču dokumenti par mājas īri un misis Vordenas nolīgšanu izrādījās īsti. Pārējo es tev noklusēju, jo nejaudāju piespiest sevi vēlreiz izdzīvot to dienu tumsību. Allaž esmu atkārtojis, ka cilvēks nespēj pilnībā atbrīvoties no atmiņām, taču patiesībā tieši tā es raudzīju sevi tīši maldināt, proti, piespiezdams sevi aizmirst.
– Tu minēji, ka visu neesi man izstāstījis. Ko tu ar to domāji, tēvs?
Viņš dziļi ieelpoja un izpauda to, ko bija glabājis slepenībā: – Man tika solīts, ka es, ieradies Londonā, uzzināšu, kas ar Annu noticis.
Šāds pārsteidzošs paziņojums man uz brīdi laupīja valodu. Es paspēru soli tuvāk tēvam. – Uzzināsi, kas ar Annu noticis? Un tu jau zini? Mēs Londonā uzturamies četras dienas. Vai šī persona jau ir uzmeklējusi tevi?
– Nē. Tas palicis tāds pats noslēpums kā todien, kad šo vēstuli saņēmu. Biju domājis, ka braukāšu pa pilsētu, tikdamies ar grāmatu tirgotājiem un avīžu žurnālistiem, un varbūt no pūļa kāds pienāks klāt un piedāvās aprunāties divatā.
– Kādēļ lai kāds tā tērētos? Izīrētu mums namu, bet pats nepapūlētos sazināties ar tevi un izklāstīt, kādēļ ir mūs šurp atsaucis?
– Man nav ne jausmas. Tas laiks bija ļaunākais manā dzīvē. Vienlaikus arī labākais. Annas dēļ. Ja apstākļi būtu bijuši citādi, viņa