Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

pamāja. 1854. gadā Londonā nebija apbedīšanas biroju. Miroņus līdz apbedīšanai glabāja mājās. Ģimenes locekļi novietoja tuvinieku miesas gultā, nomazgāja un apģērba, lai mirušais izskatītos kā aizmidzis. Dažkārt taisīja pēcnāves maskas un, attīstoties dagerotipijas tehnoloģijām, šad tad tos arī nofotografēja. Kad nelaiķis bija sagatavots, telpā drīkstēja ienākt sērojošie draugi un aplūkot mirstīgās atliekas. Šādi apciemojumi varēja ilgt pat piecas dienas, bet pēc tam noteikti vajadzēja sagādāt zārku.

      Mirušā mājā tad tika noturēta reliģiska ceremonija, pēc kuras zirga vilktos līķratos zārku veda uz kapsētu. Taču Londonas straujā izaugsme veicināja sarežģījumus. Kapsētās, kas paredzētas trīs tūkstošiem kapavietu, vajadzēja ietilpināt pat astoņdesmit tūkstošus. Problēmu atrisināja, laika gaitā sakraujot zārkus citu citam virsū desmit, divpadsmit vai piecpadsmit kārtās. Apakšējie zārki sadalījās, un kapsētas darbinieki šo procesu paātrināja, atrokot zemes virskārtu un lēkājot pa virsējiem zārkiem, lai iegremdētu tos dziļāk un virsū varētu sakraut jaunus.

      Vēlāk kapsētas tika ierīkotas jūdzēm tālu no Londonas centra, un tādēļ bēru procesijai, nogādājot nelaiķi līdz pēdējai atdusas vietai, aiz zirga vilktiem līķratiem ceļā bija jāpavada dienas lielākā daļa. Taču tikai pirms mēneša – novembrī –, uzbūvējot Londonas Nekropoles dzelzceļa staciju, bija ieviests kāds jauninājums. Tagad bērinieki varēja sakāpt īpašā vilcienā, kas viņus nogādāja uz nesen izveidoto Brukvudas kapsētu divdesmit piecu jūdžu attālumā. Pēc apglabāšanas ceremonijas vilciens aizveda bēru viesus atpakaļ uz Londonu, ļaujot vienas dienas laikā paveikt vēl nesen neiespējamo.