namdara āmurs, – Bekers atgādināja.
– Droši vien smaga manta.
– Varens darbarīks.
– Aplūkojiet tēva rokas. – Abi pagriezās pret tēvu; varbūt pie vainas bija opija tinktūra, taču krēslā viņš izskatījās sarāvies mazāks, un viņa kājas tik tikko skāra zemi. – Jūsu aprakstītās darbības viņam nebūtu pa spēkam, – es uzsvēru.
– Vienam pašam ne, – Raiens atteica, – bet to varētu paveikt divi cilvēki; viens ar zināšanām, otrs ar spēku.
– Jūs man laupāt pacietību, – es aizrādīju. – Vēl tikai pietrūka jūsu pieļāvuma, ka patiesībā es nācu tēvam talkā nogalināt visus šos ļaudis. Vai jūs vēlaties zināt, kur es atrados desmitos vakarā?
– Goda vārds, mis de Kvinsij, es nedomāju…
– Es atrados gultā. Tomēr bīstos, ka man nebūs neviena liecinieka.
Abu vīru bārdainajos vaigos sakāpa sārtums.
– Izmantots kuģa namdara āmurs? – tēvs pārvaicāja.
– Jā, – atbildēja Raiens. – Vai izprotat tā nozīmi?
– Paralēle ar manu eseju bija tik precīza?
– Precīzāka, nekā varat iedomāties. Āmura galvā bija iegravēti iniciāļi. Vai gribat minēt, kādi tie ir?
– Dž. P. Tas taču nav iespējams.
– Tomēr ir. Uz āmura patiešām bija iegravēti burti Dž. P. Tādi paši rotāja āmuru, ar kuru nogalināti cilvēki pirms četrdesmit trim gadiem un kuru jūs aprakstījāt savās esejās par slepkavību kā brīnišķīgu mākslu. Tagad es uzstāju, – Raiens sacīja un piecēlās kājās, – lai jūs dodaties mums līdzi uz Skotlendjardu un atbildat uz mūsu jautājumiem pienācīgākos apstākļos.
– Nē, – tēvs iebilda. – Es nebraukšu kopā ar jums uz Skotlendjardu.
Raiens spēra soli viņam pretī. – Jūs maldāties. Ticiet man, ser, jūs brauksiet mums līdzi uz Skotlendjardu. Vai nu pats pēc savas brīvas gribas, vai ar piespiešanu, tā nu ir jūsu izvēle.
– Nē, – tēvs atkārtoja. Viņš izdzēra pēdējās opija tinktūras lāses no tasītes. – Uz Skotlendjardu es nedošos. Baidos, ka šo notikumu mēs varam pārrunāt tikai vienā vietā.
– Ak tā? Un kur tāda būtu?
– Tur, kur slepkavības pastrādātas.
6. nodaļa
Kapraču patrons
Nakts tumsa jaucās ar aizvien biezāko miglu. Uz ielas veikala priekšā vairs krustu šķērsu nezibeņoja policijas lukturu stari. Izmeklēšana bija atdūrusies strupceļā – visi kaimiņi iztaujāti, visas iespējamās vietas pārmeklētas.
Tomēr uz ielas valdīja juceklis. Izkāpjot no policijas ratiem, Raiens ar Bekeru tūdaļ novērtēja situāciju. Lielākā daļa dienas laikā sastopamo cilvēku, saprotams, atradās savās mājvietās un slēpās no šausmām, kādas varētu nest nesen iestājusies nakts, taču ielās palikušie dzērāji sacēla troksni, kāds būtu pa spēkam desmitkārt lielākam pūlim. Viņi bija bruņojušies ar rungām, zobeniem un šautenēm, un Raiens jutās bezspēcīgs. Valstī, kurā nav likumu par ieročiem, šaujamie drīkst piederēt pat bērniem.
– Cik ilgi jūs te paliksiet un gādāsiet par mūsu drošību? – noprasīja kāds nogalinātās ģimenes kaimiņš konsteblam, kas stāvēja pie veikala.
– Kamēr ilgst izmeklēšana.
– Un cik ilgi tas būs? Līdz nākamās dienas naktij?
– Iespējams, – atbildēja policists.
– Iespējams? Un kā būs nākamajā nedēļā? Vai jūs šeit parādīsieties?
– Nemācēšu atbildēt. Kamēr mēs uzturamies šeit, daudzās ielās policisti nepatrulē. Drīz mums būs jāatgriežas savos rajonos.
– Mans Dievs! Ja mēs paši neatradīsim slepkavu, mūs visus apkaus!
Raiens pamanīja, ka Opija lietotājs ar meitu paši, bez palīdzības, ir izkāpuši no policijas ratiem. Par spīti detektīvinspektora ievērojamajiem pūliņiem viņu atrunāt, de Kvinsija meita bija atteikusies palikt mājās, un pats de Kvinsijs savukārt nebija pierunājams doties prom bez meitas.
– Man jāpārliecinās, ka ar tēvu nenotiek nekas ļauns, – viņa apgalvoja un par pierādījumu savas klātbūtnes nepieciešamībai brauciena laikā pierunāja de Kvinsiju notiesāt vairākus cepumus. – Tēva kuņģis ir tādā stāvoklī, ka viņš ēd, cik maz vien iespējams. Un šodien šī ir pirmā reize kopš brokastīm, kad viņš apēd kaut mazumiņu.
Raienam nekad nebija nācies sastapties ar šādiem cilvēkiem. Piecas pēdas un desmit collas garais Raiens bija garāks nekā lielākā daļa viņa līdzcilvēku 1854. gadā un pilnībā atbilda prasībām par policista augumu. Turpretim de Kvinsijs nesniedzās pat līdz tālaika vidējam cilvēka garumam – piecām pēdām un četrām collām – un bija kalsns, tādēļ šķita vēl īsāks, varbūt tikai piecas pēdas garš. Tomēr Opija lietotāja runasveids pilnībā disonēja ar augumu, jo gluži vai piepildīja tuvāko apkārtni.
Arī tik apņēmīgu sievieti kā viņa meita Raiens vēl nebija sastapis. Viņas izvēlētais apģērbs – blūmeres – apliecināja valkātājas neatkarīgo raksturu. Lai gan negribīgi atzīdams, ka jaunā sieviete ir pievilcīga, ar patīkamiem vaibstiem, zilām acīm, kas mantotas no tēva, un gludiem, tumšiem, pakausī sakārtotiem matiem, Raiens tik tikko valdīja niknumu, kad viņu uzrunāja:
– Tagad redzat, cik neērtā situācijā jūs esat sevi nostādījusi, par visu varu gribēdama braukt līdzi. Nu jums nāksies stāvēt šeit, aukstumā, un paļauties uz konsteblu, kurš sargās jūs no šī salašņu pūļa, kamēr mēs uzkavējamies mājā.
– Un kālab, lūdzams paskaidrojiet, es vēlētos palikt ārā, aukstumā?
– Nudien, jūs taču nevarat iet šai namā.
– Kāpēc ne? Es esmu pieredzējusi nāvi, īpaši mātes ilgās, mokošās slimības laikā.
Raiens uzmeta Bekeram skatienu, it kā lūgdams viņu tikt ar sievieti galā.
Taču Bekers nepaguva kaut ko sacīt, jo Opija lietotājs atvēra durvis un iegāja veikalā. Raudzīdams nezaudēt noteicēja stāvokli, Raiens veikli paspraucās vecajam vīram garām. Nākamajā mirklī veikalā iesteidzās arī Emilija ar Bekeru pa pēdām.
Līķi bija aizvākti, taču telpā arvien valdīja nejauka smaka. Raiens atskatījās uz Emiliju, baidīdamies, ka jaunā sieviete noģībs. Taču pārsteidzošā kārtā izrādījās, ka viņa, nobālējusi un piespiedusi pie deguna kabatlakatiņu, vairāk padevusies ziņkārei, nevis šausmām.
Bekers aizvēra durvis, lai neļautu dzestrajai miglai ieplūst mājā.
– Vai viss šeit ir palicis tā, kā slepkava atstāja? Ja neskaita aizvestos līķus? – vaicāja de Kvinsijs.
“Vai varbūt tā, kā to atstājāt jūs ar savu līdzzinātāju?” Raiens nodomāja, taču skaļi sacīja: – Nē, nav.
– Kas ir citādi? – de Kvinsijs taujāja.
– Mans nolūks, piekrītot atvest jūs šurp, ir uzdot jautājumus jums. Nevis atbildēt uz tiem, – Raiens atgādināja.
– Kas