Bekers.
No Raiena mutes šis jautājums skanētu izaicinoši, turpretim konstebls vērsās pie mana tēva ar cieņu.
– Nē.
– Lūdzu, pastāstiet, kur jūs tajā laikā bijāt! – Arī šoreiz konstebla balss tonis iedrošināja.
– Es nezinu.
– Jūs nezināt? – Raiens rupji iejaucās. – Vai opija tinktūras lietošana ir vājinājusi jūsu atmiņu?
– Man ir lieliska atmiņa.
– Tad varbūt zāles jums tā apstulbinājušas prātu, ka neapjēdzāt, ko vakar vakarā darījāt?
– Es zinu, ko darīju. Tikai nezinu, kur tas bija.
Raiens pašūpoja galvu un dzēlīgi piezīmēja: – Kādu postu opijs nodara cilvēkiem!
Konstebls Bekers paspēra soli uz priekšu un pieklājīgi uzrunāja mani: – Vai drīkstu lūgt pēc jūsu vārda, mis?
– Emilija de Kvinsija. Esmu viņa meita.
– Vai jūs varat palīdzēt mums aptvert, ko jūsu tēvs stāsta?
– Es skaidri paudu savas domas. Viss ir saprotams, – tēvs sacīja. – Ja jūs būtu taujājuši, ko es tobrīd darīju, nevis to, kur atrados, es būtu atzinis, ka pastaigājos.
– Pastaigājāties? Tik vēlu? – Raiens atkal iejaucās. Migla mūs ietina aizvien ciešāk.
Es sāku noģist abu policistu iepriekš pārdomātu stratēģiju – pašpuika pūlējās mūs iebiedēt, turpretim konstebls izturējās draudzīgi. Tie cerēja, ka šāda pretišķība mums sajauks prātus un mēs izpaudīsim ko noderīgu.
– Mans tēvs nostaigā lielus attālumus, – es paskaidroju. – Īpaši daudz laika viņš pavada pastaigās, kad cenšas samazināt opija tinktūras devu.
– Kādā vasarā, ko pavadījām Ezeru novadā, – tēvs ar lepnumu piebilda, – es nostaigāju divus tūkstošus jūdžu.
– Divus tūkstošus jūdžu? – Raienu šāds skaitlis samulsināja.
– Te ir auksts, – tēvs sacīja. – Vai mēs varētu turpināt sarunu mājā, nevis uz ielas, visiem kaimiņiem dzirdot?
– Nē, mums ir jādodas uz Skotlendjardu, – Raiens uzstāja.
– Vai jūsu ratos ir ierīkota vajadzību telpa? Varbūt jūs pa ceļam apstāsieties, lai mēs to varētu apmeklēt? – To pateicis, tēvs pagriezās pret mani. – Atvaino par šo izteicienu, mana mīļā.
Nu pie stratēģiskās viltības ķērās tēvs, jo nekad agrāk viņš nebija lietojis šo muižniecības apzīmējumu atejai.
– Es piedodu, tēvs.
– Mūsu mājā ir ierīkota apbrīnojama vajadzību telpa, – tēvs klāstīja Raienam un konsteblam Bekeram. – Saimniecības vadītāja pastāstīja, ka tā izveidota pēc ūdens iekārtas parauga, kādu pirms trim gadiem varēja aplūkot Lielajā Izstādē Haidparkā. Ja nemaldos, to esot izrādījuši ar saukli: “Nospied un noskalo!” Izgudrotājs esot prasījis peniju par katru reizi, kad noskalots ūdens. Lielo Izstādi apmeklēja gandrīz seši miljoni cilvēku. Padomājiet tik, katrs samaksāja peniju!
Raiens padevās un nopūties piekrita. – Labi, labi. Ieiesim mājā.
Kad visi četri iegāja viesistabā, misis Vordena grozījās turpat tuvumā. Viņas sejas izteiksme liecināja, ka nekas cits arī nebija gaidāms – Opija lietotāju tūlīt nopratinās policija.
– Es iekuršu kamīnu, – sieviete piedāvāja, nepārprotami vēlēdamās noklausīties sarunu.
– Nepūlieties, – Raiens viņu atturēja. – Mēs nepaliksim tik ilgi, lai istaba iesiltu.
– Tēvs kopš brokastīm nav neko baudījis. Lūdzu, atnesiet tēju un biskvītus, – es izrīkoju misis Vordenu. Bet viņa pat nepakustējās. – Lūdzu! – es neatlaidos.
Misis Vordena negribīgi devās izpildīt lūgumu, un viņas kuplais tērps nošalca gar durvju stenderēm. Es pieņēmu, ka viņa par varītēm centīsies noklausīties sarunu no virtuves.
Pēc tam sākās liela staigāšana, un visi – ilgu laiku pavadījuši aukstumā uz ielas – apmeklēja to, ko tēvs vēl arvien dēvēja par vajadzību telpu, kas atradās pirmajā stāvā. Šo turīgo ļaužu Londonas daļu gan apkalpo uzņēmums, kas pa caurulēm piegādā ūdeni namos, tomēr ūdens spiediens nav iepriekš paredzams. Tāpēc varētu gadīties, ka vajadzību telpā, ja to ierīkotu augšstāvā, ūdens tomēr nebūtu nepieciešamā daudzumā.
Visas šurpu turpu staigāšanas apjukumā es tomēr ievēroju, ka tēvs uzkāpj augšstāvā. Necik ilgi, un viņš atgriezās viesistabā. Lai arī telpā bija vēss, viņa pieri klāja sviedri. Pēc rīta pastaigas izraisītā pārguruma sviedru kārta mirdzēja, taču tagad izskatījās blāva; es no pieredzes zināju, ko tieši tas nozīmē.
– Ak, tēvs… – es vīlusies novilku.
Viņš paraustīja plecus. Virsmēteļa kreisajā pusē bija redzams uztūkums, kur, bez šaubām, izspiedās kabatā ielikts opija tinktūras flakons. Tas jau bija paredzams pēc tām mocībām, ko tēvam izraisa sarunas ar svešiem cilvēkiem.
– Kāpēc jūs tā teicāt? Vai kas atgadījies? – konstebls Bekers iejautājās, raudzīdamies te uz mani, te uz tēvu. Viesistabas lampas apgaismojumā es pamanīju, ka policistam uz zoda ir rēta. Tam par spīti, viņu bija patīkami uzlūkot.
– Mana meita vienīgi vēlas norādīt, ka ir nogurusi.
– Gluži pretēji, tēvs.
– Vai vakar vakarā jūs devāties pastaigā? – Raiens jautāja.
– Beidzamā laikā es izjūtu nemieru, – tēvs sacīja. – Es nekautrēšos atzīt, ka esmu iekrājis ievērojamus parādus. Bija brīdis, kad es maksāju īri par sešām dažādām vietām vienlaikus.
– Tēvs, ja tu nebūtu tādos daudzumos iegādājies grāmatas, lielākā daļa šo mājvietu tev būtu liekas. – Es pagriezos pret konsteblu Bekeru un paskaidroju: – Viņš piepilda vienu māju ar grāmatām, tad noīrē otru un pēc tam nākamo.
– Tās ir ģimenes darīšanas, Emilij. Svešiniekam nav par tām jāzina tik sīki. Daži namīpašnieki izrādījās cietsirdīgi, iesūdzēja mani tiesā un pat panāca, ka mani iemet cietumā.
– Cietumā? – Raiens pārvaicāja visnotaļ ieinteresētā tonī.
– Jā, cietumā. Kā gan es varēju strādāt, nomaksāt parādus un uzturēt savu nu jau nelaiķi sievu un tolaik vēl astoņus bērnus? Draugi sedza manas saistības, un mani atsvabināja, bet tad, protams, es biju parādā ne tikai namīpašniekam, miesniekam, maizniekiem, bet arī draugiem, un nu jūs apjaušat, kā tas viss krājās un auga. Dažbrīd, vairīdamies no tiesu izpildītājiem, es biju spiests pārlaist nakti siena kaudzēs, taču tas bija nieks, salīdzinot ar izmisumu, ko savulaik piedzīvoju septiņpadsmit gadu vecumā, mitinādamies Londonas aukstajās ielās.
Bekers sarauca pieri un jautāja:
– Mis de Kvinsij, vai jūsu tēvs allaž tā runā?
– Kā es runāju? –