sadusmoti lūkojamies viens uz otru, un es domāju, ka tas nav taisnīgi. Sers Ričards neko nevar man pārmest. Es viņam dāvāju bērnus, to vidū trīs dēlus, un nekad neesmu dižojusies ar savu vārdu un izcelsmi. Nekad es neatgādināju, ka viņš mani pārvērtis par nenozīmīga bruņinieka sievu un nav pat mēģinājis atgūt manu titulu un zemes. Es tēloju lēdijas Polas lomu, vadīju saimniecību abās mazajās muižās un pilī, nevis tūkstošiem akru plašajās zemēs, kas man pienākas.
– Palielināsim nomas maksu visiem rentniekiem, – viņš paziņo. – Un pateiksim, ka viņu pienākums ir sūtīt mums lielāku daļu no izaudzētā.
– Viņi jau tagad tik tikko spēj norēķināties, – es atgādinu. – Karalis ir piespriedis jaunus naudassodus.
Mans vīrs parausta plecus. – Viņi būs spiesti pakļauties.
Tāda ir karaļa griba. Visiem šis ir grūts laiks.
*
Es gaidu dzemdības, domājot par grūtajiem laikiem un to iemesliem. Jorku galms bija bagāts un izšķērdīgs, mēs nemitīgi kaut ko svinējām, medījām, rīkojām turnīrus un svētkus. Kāpēc tā pati valsts, kas bēra zeltu Edvardam Ceturtajam rokās un izdalīja to milzīgai ģimenei, nespēj sameklēt pietiekami daudz naudas, lai nomaksātu Henrija Tjūdora piespriestos sodus un nodokļus? Kāpēc pieciem cilvēkiem vajag tādas bagātības, ja visi Plantageneti un Riversi līksmojās par mazākiem līdzekļiem?
Mans vīrs sola palikt Stourtonā līdz dzemdībām un mani sagaidīt. Viņš man sūta uzmundrinošas ziņas un stāsta, ka esam pārdevuši daļu siena ražas un viņš licis nokaut cūku, lai bērna kristībās mums būtu sālīta gaļa.
Reiz es vakarā saņemu pavisam īsu vēstuli.
“Man ir drudzis, un es atpūšos gultā. Pavēlēju bērniem pie manis nenākt. Arlabunakti, sieva!”
Es jūtu vien aizkaitinājumu. Neviens neuzraudzīs mūsu saimniecības pārzini, kamēr tas skaitīs mūsu Miķeļdienas renti, un nepieņems mācekļa maksu no jaunekļiem, kas sāk darbu. Zirgi ēdīs uzglabāto sienu, un neviens nepārbaudīs, vai viņi nav pārbaroti. Mēs nevaram atļauties iepirkt sienu, mums tas jāsadala visai ziemai. Es spēju tikai nolādēt likteni, kura dēļ es esmu ieslodzīta, bet mans vīrs saslimis. Mūsu saimniecības pārzinis Džons Litls ir godīgs, bet Miķeļdienas svētki ir viens no svarīgākajiem laikposmiem zemju pārvaldīšanā, un, ja mēs ar seru Ričardu nelūkosimies viņam pār plecu, viņš būs pārāk neuzmanīgs vai pat dāsns, atlaižot nomniekiem parādus vai ļaujot viņiem nemaksāt arī turpmāk.
Pēc divām dienām es atkal saņemu vēstuli.
“Man ir daudz sliktāk, un es gaidu ārstu. Bet bērni ir veseli.”
Sers Ričards nemēdz slimot. Viņš ir cīnījies vairākos Tjūdoru karos jebkādos laika apstākļos. Es atbildu: “Vai esat ļoti slims? Ko teica ārsts?”
Viņš neko nesūta, un nākamajā rītā es lūdzu savai dāmai Džeinai Meletai aiziet pie mana vīra sulaiņa un apjautāties, kā viņam klājas.
Džeina atgriežas, un es uzreiz saprotu, ka ziņas ir sliktas. Es pielieku plaukstu pie vēdera, kur grozās mans bērns, un arī tas piepeši sastingst, it kā gaidītu vēstis.
– Kas noticis? – es satraukta jautāju. – Kāpēc esi tik bāla?
Runā, Džeina, tu mani biedē!
Jaunā sieviete noslīgst zemā reveransā. – Sers Ričards naktī nomira, kundze. Man ļoti žēl, ka tas jāsaka… bet kungs ir aizgājis.
*
Nošķirtības dēļ viss ir daudz sliktāk. Priesteris nostājas aiz durvīm un čukst mierinājuma vārdus spraugā, it kā viņam nāktos pārkāpt savu celibāta zvērestu, ja viņš redzētu manu saraudāto seju. Ārsts pavēsta, ka seru Ričardu pieveica drudzis. Viņš bija četrdesmit sešus gadus vecs, tomēr spēcīgs un veselīgs. Vainojama nebija ne sviedru slimība, ne bakas, ne masalas, ne malārija. Ārsts tik ilgi uzskaita visu, ka es zaudēju pacietību un lieku pasaukt saimniecības pārzini. Es viņam pavēlu rūpēties, lai seru Ričardu apbedītu cienīgi, bet bez liekiem izdevumiem.
Pēc tam es rakstu vēstuli karalim un viņa mātei un paziņoju, ka viņu godājamais kalps ir miris. Es neatgādinu, ka esmu pamesta gandrīz bez naudas un ar četriem karalisku asiņu bērniem. Karaļa māte visu lieliski sapratīs. Viņa zinās, ka vajag man dāvināt naudu un zemes, lai es varu audzināt savas atvases. Tjūdoriem nebūs citas iespējas, kā vien rūpēties par manu uzturu, pabarot un apģērbt manus bērnus un kalpotājus.
Es aicinu pie sevis abus vecākos zēnus, kurus būšu spiesta audzināt viena. Guvernante pavēstīs Ursulai un Redžinaldam, ka viņu tēvs devies uz debesīm. Bet Henrijam ir divpadsmit un Artūram desmit gadi, un viņiem šie jaunumi jādzird no mātes lūpām.
Viņi ierodas, ārkārtīgi klusi un izbiedēti, un aplūko ēnaino nošķirtības kambari kā jau divi māņticīgi pusaudži. Tā ir mana guļamistaba, kurā viņi viesojušies simtiem reižu, bet tagad logus sedz gobelēni, abās istabas pusēs iekurtas krāsnis, un gaisā vējo dziedējošo zālīšu aromāts. Lielās gultas kājgalī novietota mazāka gulta, kas paredzēta dzemdībām. Pie abiem zemākajiem stabiem piesietas virves, kurās varēšu ieķerties, nolikts koka sprungulis, ko turēšu starp zobiem, un svētā josta, ko apsiet ap vidukli. Zēni to visu nopēta, izbailēs iepletuši acis.
– Man ir sliktas ziņas, – es rāmi iesāku. Nav nozīmes mīkstināt triecienu. Mēs visi esam dzimuši, lai ciestu. Manā dzimtā nāve vienmēr ir dāsni dota un tikpat dāsni saņemta.
Henrijs satraukts uzlūko mani. – Vai nejūtaties labi? – viņš jautā. – Vai bērns ir vesels?
– Jā. Sliktās ziņas neskar mani.
Artūrs uzreiz saprot. Viņš vienmēr visu ātri aptver un steidzas runāt. – Tātad tēvs, – viņš nosaka. – Māt, vai mans tēvs ir miris?
– Jā. Man ļoti žēl, – es apliecinu un satveru Henrija vēso plaukstu. – Tagad tu esi ģimenes galva. Palīdzi saviem brāļiem un māsai, sargā mūsu īpašumus, kalpo karalim un vairies no ļaunā!
Viņa tumšajās acīs sariešas asaras. – Nevaru, – viņš atzīst, balsij drebot. – Es nezinu, kas jādara.
– Es zinu, – Artūrs piesakās.
Tomēr es papurinu galvu. – Tu esi otrais dēls. Henrijs ir mantinieks. Tavs uzdevums ir viņu atbalstīt un aizstāvēt, ja nepieciešams. Un tu, Henrij, visu spēsi. Es tev palīdzēšu ar padomiem, un mums izdosies vairot šīs ģimenes labklājību un spožumu… bet ne pārāk daudz.
– Kāpēc? – Artūrs jautā.
– Mēs nedrīkstam pārspēt karali, – Henrijs noskalda, tādējādi apliecinādams, ka patiesi ir gatavs pildīt pienākumu. Viņš saprot, ka mēs gribam pakāpties… bet ne tik augstu, lai kāds mūs apskaustu.
*
Tikai pēc tam, kad mani zēni ir paraudājuši un aizgājuši, es varu nomesties ceļos pie lūgšanu soliņa un sērot par zaudēto vīru. Viņa dvēsele noteikti iekļuvusi debesīs. Viņš bija krietns vīrs, uzticīgs Tjūdoriem un man kā suns. Mazrunīgs, spēcīgs, vienmēr labsirdīgs pret saviem bērniem, kalpotājiem un nomniekiem. Es nekad nespētu viņā iemīlēties, taču vienmēr biju viņam pateicīga un priecīga par viņa vārdu. Tagad Ričards ir miris, un es zinu, ka pēc viņa ilgošos. Viņš bija mans mierinājums, vairogs un labestīgs vīrs, un tās ir reti sastopamas īpašības.
Viņš man dāvāja savu vārdu, un nāve to neatņems. Tagad es esmu atraitne lēdija Mārgarita Pola. Es varu paturēt viņa vārdu un paslēpties aiz tā, un Ričards, pat miris, vēl mani sargā.
*
Es