lustra piepildīja telpu ar šaudīgas zilas gaismas stariem. Letīcija piedāvāja pakalpojumus pēc pasūtījuma. Nebija nekādu paraugu. Toties bija neskaitāmi jardi vissmalkākā un izturētākā zīda un atlasa visgaišākajos toņos: šampanieša, dūjas pelēkajā, pērļu baltajā un īkšķa naga rožainajā. Caurspīdīga muslīna baķi bija novietoti stūros, un tur bija grozi ar mežģīņu krāvumiem – izturētas, ar rokām gatavotas mežģīnes, kas bija īsts mākslas darbs un nākušas no visām pasaules malām. Uz apaļā mahagonija galda telpas centrā bija sakrautas skiču burtnīcas, pilnas ar jaunākajiem modeļiem. Tur nebija ģērbtuves, tikai telpas dziļumā līdzās mazītiņai darbistabai ieslēpta grezni iekārtota vannas istaba, kurā netrūka senatnīgas izliektas vannas.
Letīcija tirgoja seksuālus sapņus, tajos katra no viņas klientēm bija zvaigzne. Tāpēc viņa veidoja dekorācijas ar neuzkrītošu erotisku šiku: pietiekoši spožas un jutekliskas, lai iedarbotos uz to sieviešu iztēli, kuras viņa apkalpoja.
Un Letīcija Veina neapkalpoja kuru katru. Klientiem bija vajadzīgas atsauksmes. Ekskluzivitāte mūsdienās vairs nebija nopērkama par naudu, jo nauda bija visiem. Lai kaut kas kļūtu iekārojams, tam vajadzēja būt nepieejamam. Slavenības bija rotaļāšanās ar nāvi ikvienā rūpalā: tiklīdz viņi izgāja no modes, jūs tiem sekojāt. Un Letīcija neturēja augstā vērtē sievietes, kuras bija ielikušas krūšu implantus. Viņas iebildumi bija gluži estētiskas dabas. Implanti vienkārši izjauca Letīcijas darba līdzsvaru. Viņa lepojās ar to, ka spēj palīdzēt tur, kur daba bija izrādījusies nevērīga vai pavirša. Viņas naktskrekliem bija iestrādāti krūšturi, kurus viņa šuva, izmantojot klienšu krūšu atlējumus. Lieluma un formas atšķirības tika ievērotas un uzmanīgi izlabotas. Slīpinot katras bļodiņas iekšpusi, viņa padarīja krūtis kuplākas, liekot tām neprātīgi izspīlēties, taču nekad pilnībā nepārkrist pāri auduma malai, kur tās savaldīja caurspīdīga papīra plānuma tīkliņa slāņi.
Viņa nešuva neko tik vulgāru kā biksītes bez kājstarpes vīles, vai krūšturus, kas atklāja krūtis, toties zināja, kā uzlabot ādas krāsu, ar rokām ietonējot ikviena izstrādājuma audumu tā, lai krūšu galiņi izskatītos sārti un mazliet piebrieduši. Un viņas slavenās franču biksītes bija tik zīdainas un vaļīgas, ka tās viegli varēja atbīdīt sānis, nenovelkot pavisam.
Letīcijas lielākais pluss bija tas, ka viņa saprata vīriešus un simpatizēja sievietēm. Lielākoties veļas problēma slēpās tajā, ka tā radīja nepatiku tieši pret to ķermeņa daļu, kuru centās uzsvērt. Ne katrs vīrietis bija sajūsmināts, ierodoties mājās pēc garas darba dienas un atrodot savu sievu iespīlējušos trīssimt mārciņas vērtā kliedzošā un smieklīgā korsetē un cenšoties izturēties seksīgi apģērbā, kura uzstiepšanai mugurā viņa patērējusi veselu pusstundu. Viņi abi justos samulsuši par pūliņiem, ko prasīja tik pārspīlēta uvertīra, nezinot, kā atraisīt visas tās aukliņas un āķīšus. Tam pievienojās vēl arī nosacījums par nebijušu seksuālu pieredzi, lai attaisnotu izdevumus. Letīcija saprata, ka tad, kad sieviete pielika tādus pūliņus, viņas seksuālā dzīve parasti bija nonākusi krīzē. Taču šāda ietērpa neērtums lika viņai sajusties smieklīgai un, vēl ļaunāk, izmisušai. Tīša izrādīšanās allaž paaugstināja seksuāla atraidījuma iespēju.
Letīcija cieši ticēja tam, ka kvalitāte ir kvantitātes rezultāts. Labs sekss bija tikai blakusprodukts dažāda veida seksam lielā daudzumā: raupjam, lēnam, ātram un lietišķam vai sapņainam un ieilgušam; nejauša grābstīšanās, ķircinoši pieskārieni, orālā bauda – tas viss viņas uztverē nozīmēja seksu. Un tāpēc, lai uzlabotu neapzināto uzņēmību pret seksu, viņa radīja uzsvērtas ikdienas apģērba gabalu versijas: mānīgi vienkāršus baltus naktskreklus, kas bija šūti no tik caurspīdīga materiāla un piegriezti tik gudri, ka ietina augumu provokatīvā, vieglā tīmeklī, uzsverot krūšu galus, ieskaujot gurnu apaļumus, pagarinot kājas, kārdinoši šūpojoties līdzi ikvienai kustībai. Tā kā tie izskatījās tik nevainīgi un neuzsvērti, tie bija nenoliedzami erotiski. Tā vietā, lai skaļi sauktu: “Izdrāz mani!”, tie čukstēja: “Paņem mani… redzi… es nemaz neskatos!” Gudrākais tajā visā bija fakts, ka, pateicoties šiem erotiskajiem apakštoņiem, vīrietis nespēja nejusties kā hipnotizēts un uzskatīja, ka doma par seksu piederējusi viņam. Apģērbs lika vīrietim rīkoties un ļāva sievietei sajusties gurdai. Viņa atgūlās un neuzkrītoši mudināja vīru rīkoties. Un vīrietis, kurš ierosina seksu, allaž jūtas vīrišķīgāks par to, kuram tas tiek uztiepts.
Letīcijai šo nenovērtējamo gudrību līdz ar visu pārējo, kas piederēja pie viņas amata prasmes, bija iemācījis viņas krusttēvs Leo. Viņš bija strādājis par kostīmu mākslinieku Vestendas teātrī. Un tāpat kā Letīcija, viņš bija izsities uz augšu saviem spēkiem. Viņš smēķēja tievas, melnas krievu cigaretes, iespējams, bija ķirurģiski uzlabojis degunu sešdesmitajos gados un nēsāja savus skaisti sudrabainos matus plecu garumā. Viņš bija iesaucis savu formas tērpu par “Odriju”, un to veidoja melna kašmira svīteris ar augstu apkakli, melnas, pēc pasūtījuma šūtas bikses un mīkstas ādas čības, kuras viņš bija speciāli pagatavojis. Viņš bieži smējās un atteicās atbalstīt jebkādu pašnožēlas vai pesimisma izpausmi. Viņš nāca no citas pasaules – ne tikai no teātra pasaules, bet arī no gluži cita laikmeta, kurā neviens neraizējās par viltībām, kuram nebija nekādas vēlēšanās izlikties dabiskam un kurš saprata, ka par nelielu roku veiklību nevajadzēja kaunēties. Viņš bija ģērbis Marlēnu Dītrihu, kad viņa mēdza slēpt savu galvu zem parūkas, bija iešuvis sviedru aizsargus Džūlijas Endrūsas kleitās “Manā skaistajā lēdijā” un pat pielabojis Vivjenas Lī kostīmu piedurknes, lai neviens neredzētu, ka viņas rokas dreb pēc nejauki pavadītas nakts. Letīcija novilka jaku, pakarināja to uz āķa aiz durvīm un ar gandarījumu palūkojās apkārt. Leo šobrīd bija aizgājis pensijā, taču viņš dievināja veikalu. Izliektā vanna bija viņa ideja. (Tā briesmīgi drebēja, kad tika atgriezti krāni, taču izskatījās brīnišķīgi grezna.) Leo bija vienīgais, kurš patiesi spēja novērtēt Letīcijas mežģīņu kolekciju vai skaisto audumu baķu reto kvalitāti.
Ja nebūtu viņa, varbūt Letīcija vēl aizvien nīkuļotu Hempstedgārdenas priekšpilsētā. Viņš bija tai uzdāvinājis Vogue abonementu, kad Letīcijai bija astoņi gadi. Kad viņai bija desmit gadi, viņš tai uzdāvināja nelielu darba galdu savā studijā. Tur viņa sēdēja, zīmēdama skices, uzmanīgi vērodama, kā lielākās skatuves dīvas no iebiedētām, ar sevi apsēstām neirotiķēm pārvērtās būtnēs, kas bija vispārējas apbrīnas vērtas. Kad Letīcija bija pusaudze, Leo viņu aizveda uz teātri, izmaksāja viņai pirmo kokteili pie Ketnera, parādīja viņai, kā izplūkāt uzacis un kustēties tā, lai piesaistītu uzmanību. Viņš tai mācīja atšķirību starp klātbūtni, kas ieskauj visus savā siltajā mirdzumā, un attieksmi, kas notur visu pasauli zināmā attālumā.
Nebija nekā tāda, ko Leo nespētu padarīt brīnumainu.
Nekā tāda, ko viņš nespētu salabot.
Letīcija atvēra savu apmeklētāju sarakstu un nopētīja vārdus. Romānu rakstniece, grāfiene un bagāta amerikāniete no Savannas. Letīcijai nepatika vairāk par trim apmeklējumiem dienā, un neviens no tiem nenotika pirms vienpadsmitiem rītā. Agrs rīts nebija seksīgs; pēc izkāpšanas no gultas un saģērbšanās dienas svars pārāk smagi gūlās uz katra sirdsapziņas.
Viņas telefons iedūcās. Letīcija to pacēla. Zvanītājs bija Leo.
– Kā mums šorīt iet, eņģelīt? – viņš nomurrāja balsī, kuras skanējumu bija ietekmējuši tūkstošiem cigarešu.
– Lieliski. Vai tu šodien ienāksi? Lūdzu, pasaki, ka ienāksi! Man ir pasūtīts zīda kimono, kuram es nekādi nevaru panākt pareizo kritumu. Tai sievietei ir tādas krūtis kā kalnu grēda. Apsolu tev izmaksāt garas un ar alkoholu slacītas pusdienas, ja tu varēsi to atrisināt.
– Labprāt,