atradās ārzemēs. Olīvija viena pati bija devusies uz slimnīcu. Dzemdības bija ilgas un sāpīgas.
Viņa tā arī neieraudzīja savu bērnu, ne reizi nepaturēja to rokās.
Arno atteicās pieminēt priekšlaicīgās dzemdības. Tā vietā viņš bija uzdāvinājis sievai gredzenu: nevainojamu, spožu, briesmīgi dārgu.
Šī nakts vajāja Olīviju vēl tagad.
Tā nu viņa ar auksto kafiju rokās sēdēja skaisti iekārtotajā pavaldonības stila iedvesmotajā zeltaini zilajā brokastu istabā Česterskvērā. Viņai aiz muguras uz kamīna skaļi tikšķēja briesmīgais vara pulkstenis, kuru komtese bija viņiem pasniegusi kā kāzu dāvanu.
Pēc piecpadsmit minūtēm Arno nokāpa lejā. Sešdesmit divu gadu vecumā viņš vēl aizvien bija iededzis un slaiks; viņš bija aizrautīgs tenisa spēlētājs un Montekarlo turēja pietauvotas divas līdz trīs jahtas atkarībā no sava garastāvokļa. Viņa melnie mati sāka kļūt plānāki. Katru rītu tos sukāja viņa sulainis, tāpēc tie nosedza tukšos laukumus. Tagad viņš papurināja galvu, un mati atkrita atpakaļ vietā.
Olīvija pārbrauca ar pirkstiem pāri saviem matiem, juzdama parastās bailes no tā, ka var izrādīties nepietiekoši sakopusies vīra klātbūtnē.
Namzinis Gonts ienāca iekšā ar svaigu kafiju un grauzdiņiem, demonstrējot drūmu formalitāti.
– Labrīt, ser.
Arno kaut ko norūca.
Gonts atkāpās.
Kādu brīdi Arno neko neteica; atmeta sānis grauzdiņu, skaļi atlocīja avīzi…
Tad, protams, viņai vajadzēja pavaicāt: – Kā tu gulēji?
Viņa melnās acis samiedzās. Viņš nolaida avīzi. – Kā es gulēju? Ļauj man jautāt tev: kā es, tavuprāt, gulēju?
– Es nezinu.
– Slikti! Tāda ir atbilde: slikti!
– Man ļoti žēl, – viņa izstostīja.
– Augšā lejā! Augšā lejā! Ko tu visu nakti dari?
– Es nezinu. Man ļoti žēl, Arno.
– Tev jādzer tabletes! Tev jāaiziet pie ārsta un jādabū tabletes.
– Jā. – Viņa stingi nolūkojās uz savu šķīvi, uz melnajiem vijumiem pie sudrabaini baltajām apmalēm.
– Es likšu pārvietot savas mantas uz citu istabu, ja tas tā turpināsies. – Viņš atbīdīja krēslu tālāk no galda. – Man ir svarīgas darīšanas. Gont! Gont!
– Jā, ser? – Gonts uzradās kā no zila gaisa.
– Sazvani man Mortimeru! Apsolīju Polāram vakariņas šovakar pie Gerika. Mums ir jāapspriež mārketinga stratēģija. – Viņš nometa savu servjeti.
– Jā, ser.
– Gribu, lai automašīna atrastos pie durvīm pēc četrdesmit minūtēm.
– Ļoti labi, ser.
– Vai tu… – Olīvija pavilcinājās.
Arno viņu uzlūkoja. – Jā? Ko es?
Viņa ienīda šo jautājumu; viņas balss izklausījās klusa un lūdzoša. – Vai tu šovakar būsi mājās?
– Sirsniņ, vai tu dzirdēji, ko es nupat teicu? Es šovakar tiekos ar Polāru pie Gerika. Varbūt tad, ja tu naktī gulētu, nevis klīstu apkārt kā kaķis, man nevajadzētu atkārtoties!
Viņš devās projām, paņemdams līdzi avīzi un kafiju. Olīvija dzirdēja, kā viņš uz kāpnēm sarāj sulaini Kipsu, kurš bija novietojis viņa čības nepareizajā gultas pusē. Galu galā durvis aizcirtās.
Klusumā, kas iestājās pēc tam, Olīvija sajuta, ka viņu vēro neskaitāmi neredzamu acu pāri, pieaugošās disharmonijas liecinieki viņas mājā. Tie mēneši, kurus Arno bija pavadījis, viņu aplidojot, piederēja pie cita laikmeta.
Viņa personība bija tik spēcīga, tik valdonīga; viņš vienmēr skaidri zināja, ko vēlas un kas ir jādara. Tad viņš pievērsa savu jaudīgo uzmanību visā tās spožumā Olīvijai. Viņas sākotnējā vienaldzība mudināja Arno izdarīt neredzēti romantiskus žestus. Katru rītu viņai tika piegādāti svaigi puķu grozi un tādas dāvanas kā briljanta auskari, safīra gredzens, pat reta melno pērļu kaklarota tika sūtītas no labāko juvelieru veikaliem. Reiz viņš tai nopirka Degā skici, kuru Olīvija bija nevērīgi apbrīnojusi Bonema katalogā. Viņi ceļoja Arno privātajā lidmašīnā uz eksotiskām vietām visā pasaulē, kur ikviena viņas vēlēšanās tika ātri vien izpildīta. Olīvija atkāpās Arno iespaidīgās personības ēnā. Bija tik atvieglojoši iekļauties jau gatavā dzīvē, kur visi lēmumi jau bija pieņemti tavā vietā.
Taču nu tas viss bija zudis.
Viņa lēnām atbīdīja savu krēslu.
Piepeši Gonts atkal parādījās, pacēla no grīdas servjeti, salocīja to un atvēra durvis.
– Vai jums kaut ko atnest, kundze?
Viņa uzmanība gandrīz vai atgādināja laipnību. Kaklā sažņaudzās asaru kamols. – Nē, – viņa izmocīja smaidu. – Brokastis bija lieliskas. Gluži ideālas. Pateicos.
Viņa izgāja ārā gaitenī. Stundas virknējās viņas priekšā, tukšas un neizturamas.
– Lūdzu piedošanu… – Gonts kavējās durvīs gluži kā melna ēna.
– Jā?
– Dārznieks gribēja aprunāties par jauno ierīci.
– Ak tā. Protams.
Olīvija sekoja viņam ārā.
Tas bija Londonas dārzs: neliels iekšpagalms, kas veda uz šauru zāles laukumiņu, kuru papildināja glītas puķudobju rindas. Vienā stūrī čurkstēja neliela strūklaka, un netālu no aizmugurējās sienas auga trīs gari, slaidi eikalipti, kas nodrošināja nošķirtību.
Tumšmatains jauns vīrietis gaidīja, uzgriezis viņai muguru.
Viņš pagriezās, kad Olīvija pagājās uz priekšu un nonāca saules gaismā; uz mirkli tās stari viņu apžilbināja. Taču, kad acis aprada, Olīvija attapās, ka “viņš” patiesībā ir viņa: gara auguma, iedegusi jauna sieviete ar tumšiem, īsi apgrieztiem matiem. Viņa bija ģērbusies baltā sporta kreklā, aizāķējusi īkšķus aiz kabatām. Viņas tumšo acu skatiens sastapās ar Olīvijas acīm, lūpas pavērās lēnā smaidā.
– Tā ir Rikija, dārzniece, – Gonts viņas iepazīstināja.
– Sveiki. – Viņa stingri paspieda Olīvijas plaukstu. – Tātad jūs gribat atbrīvoties no šīs strūklakas, pareizi?
– Jā, tā izdod ārkārtīgi kaitinošas pilošas skaņas.
– Hmmm. To var viegli izdarīt. Vai esat domājusi par to, kādu skaņu jūs vēlētos dzirdēt?
– Jūs gribat teikt, ka es varu izvēlēties?
– Jā, ūdens rada dažādas skaņas atkarībā no materiāla, no kura ir izgatavota strūklaka, no strūklakas augstuma, no baseina dziļuma… tas ir jūsu ziņā. Personiski es to izņemtu no šī stūra un izveidotu ko dramatiskāku šeit, – viņa norādīja uz vietu mauriņa centrā, – pašā vidū. Vai jums ir bērni?
– Nē, – Olīvija asi atbildēja. – Kāpēc jūs jautājat?
– Tāpat vien. Bērni un ūdens neiet kopā, tas ir bīstami.
– Ak tā. Jā. Protams.
– Bet, ja