glābt pilnīgu svešinieku?
Pārkleinas vidū autobuss spēcīgi nodrebēja. Melni dūmu mutuļi sāka velties no tā motora. Šoferis piebrauca malā un pazvanīja zvanu. – Visiem izkāpt! Visiem izkāpt!
Hjūijs izkāpa un sašutušo pensionāru un ratiņkrēslu drūzmā pamanījās pazaudēt Malkolmu. Automašīnu straume bija sastingusi.
Tur nekā nevarēja darīt. Tāpēc viņš metās skriet pa Pārkleinu.
Uz Haidparka stūra viņa telefons iezvanījās atkal.
– Es pasūtīšu bez tevis, – māte sacīja. – Tu aizmirsti, ka ne visi ir bezdarbnieki un var dīki vaļoties augām dienām tā kā tu.
– Mammu… es varu paskaidrot…
– Tevī ir tik maz cieņas pret citiem cilvēkiem. Laiks ir vairāk nekā nauda, Hjūij, tas ir dzīves materiāls. Tu izšķied manu dzīvi! Kāpēc tu els? Vai tev kaut kas kaiš? Vai tu esi slims? Kā tas var būt, ka mans bērns ir tik slikti audzināts, lai domātu…
Klausule ievibrējās, vēstot par otru zvanu. Tā bija Letīcija.
– Pēc tam, kad es iztērēju tik daudz naudas, lai nodrošinātu tev vislabāko dzīves sākumu, – jā, es ņemšu jēra gaļu, lūdzu, un pudeli Château Margaux…
– Piedod, mammu…
– Hjūij, nepārtrauc! Ko es tev nupat teicu par cieņu?
– Mammu, ja varētu pagaidīt vienu minūti…
– Pagaidīt! Skaidrs, ka es negaidīšu!
Letīcija pārtrauca zvanu.
– Mans dievs, Hjūij, tu patiešām uzvedies neciešami!
– Mammu! Tas tiešām ir ļoti svarīgs telefona zvans!
Viņš pārslēdza sarunu ar māti gaidīšanas režīmā un piezvanīja Letīcijai.
– Veinu nams ļoti, ļoti paklīdušām sievietēm, – viņa atbildēja.
Tad Hjūijam beidzās telefona sarunu kredīts, un saruna pārtrūka.
Kad viņš piesteidzās pie Letīcijas veikala, nākamā kliente jau bija ieradusies. Hjūijs tomēr piezvanīja.
– Vai nemākat izlasīt zīmi? – viņa apjautājās, atvērusi durvis. – Nevajag uzmākties.
Viņš atglauda no sejas matus, kas bija mikli no skriešanas. – Esmu ieradies pēc paraugiem, Veinas kundze. Piedodiet, ka esmu nokavējies.
– Un kas tie par paraugiem?
– Tie, kas domāti kungam… kungam… Puplaiža kungam.
– Puplaiža kungam, – viņa atkārtoja.
– Tieši tā, Puplaiža kungam un mācītājam Cietstāvim.
Viņa nopūtās. – Šie paraugi ir atlikti nost. Man nav laika tagad tos vilkt ārā.
Hjūijs paspēra soli tālāk. – Baidos, ka tieši mācītājs ir ļoti uzstājīgs.
Letīcija pasmaidīja, viegli pārlaizdama pirkstus pāri viņa gurnam. Viņš sastinga. – Pasakiet krietnajam mācītājam Cietstāvim, ka citā reizē es pati pielūkošu, lai viņš tiktu pie visiem paraugiem.
Letīcija aizvēra durvis.
Hjūijs kādu brīdi nogaidīja, lai pazustu erekcija, un tad metās uz “Goringu”. Viņš ieradās viesnīcā tieši tajā brīdī, kad māte grīļīgā gaitā iekāpa taksometrā un aizbrauca.
– Sasodīts!
Nu jau brokastis bija aizmirstas. Hjūijs tik un tā iegāja viesnīcā, pa ceļam paķerdams The Times eksemplāru no galdiņa. Nebija nekādas jēgas doties uz ēdamzāli. Un bārs bija pārpildīts. Tā vietā viņš iespraucās atpūtas telpā, kas bija pilna ar cilvēkiem, kuri pusdienās uzkoda sviestmaizes. Hjūijs nopētīja cilvēkiem pieblīvēto telpu, līdz ieraudzīja galdiņu, pie kura pusmūža pāris maksāja rēķinu.
– Piedodiet, ka traucēju. – Viņš nozibināja savu visapburošāko smaidu. – Te ir tik pilns, vai šis krēsls ir aizņemts?
Hjūija Harovas izglītība bija noderīga jau tikai izrunas dēļ vien.
– Ak! Nē, lūdzu! – vīrietis norādīja uz lieko krēslu. – Mēs tik un tā jau grasījāmies doties projām.
– Tas ir ļoti mīļi no jūsu puses. Lūdzu, – Hjūijs pieturēja sievietei mēteli.
– Pateicos, – viņa pasmaidīja.
– Nē, pateicos jums! – Hjūijs pamāja, kad abi devās uz durvju pusi.
Tad viņš iekārtojās pie galdiņa, atlocīja savu avīzi un saplūda ar pārējo pūli. Sieviete bija atstājusi pusi no savas krabja un avokado sviestmaizes un lauvas tiesu kartupeļu. Uz galdiņa bija neliels trauciņš ar olīvām, un pudelē bija palikusi pat kāda lāse vīna. Viņš bija izdarījis lielisku izvēli.
Noslaucījis lūpu krāsu no sievietes glāzes, Hjūijs ielēja tajā atlikušo vīnu. Nav slikts gads, viņš nodomāja, atgāzdamies krēslā.
Vismaz vēstule bija nosūtīta un tagad ceļoja uz Londonas otru malu. Viņam bija radusies izdevība. Šodien viņš kasīja kopā sīkas monētas, bet rīt? Kas lai to zina? Viņš iemeta mutē kartupeli. Galu galā nebija tik viegli nogremdēt Venablsu-Smaitu.
Hjūijs palūkojās, cik rāda pulkstenis pie ieejas durvīm, tad atšķīra sporta lappusi un pārbaudīja kriketa spēļu rezultātus.
Agrāk vai vēlāk Letīcijas kliente aizies.
Un agrāk vai vēlāk mācītājs Cietstāvis tiks pie savas izdevības.
Armēņu santehniķi
Letīcija aizvēra durvis.
Šodien nekas nenotika pēc plāna. Hjūijs nokavējās, romānu rakstniece izrādījās metru un četrdesmit piecus centimetrus gara, valkāja divdesmitā izmēra drēbes un bija apsēsta ar rozā krāsu, un nu Letīcijai nācās viņu nomērīt darbistabā, tāpēc ka vannas istabā bija santehniķis, kurš centās noskaidrot noslēpumainās noplūdes vietu. Viņš pa kaut ko dauzīja, radīdams visbriesmīgāko troksni, kādu vien var iedomāties.
Viņa pārbaudīja iepriekš sagatavotos tējas piederumus, pārlaizdama pirkstus pāri smalkajām porcelāna tasītēm un apakštasītēm. Plāni, skābeni citronu cepumi, dūmakaina Assam tēja, smalks baltais cukurs, piens, viss glīti novietots uz lielas sudraba paplātes. Ieslēgusi kompaktdisku atskaņotājā Hendeļa ārijas, viņa centās izskatīties nopietna un savaldīga, ienesot paplāti lielajā istabā. – Lūdzu, atvainojiet!
Romānu rakstniece viņai uzsmaidīja. Viņa bija ģērbusies pārāk apspīlētos džinsos un spīdīgā Barbour žaketē un oda pēc mitra suņa un roku krēma. – Tas nekas!
– Tā, – Letīcija ielēja nedaudz tējas tasē, lai pārbaudītu krāsu, – jūs gribētu kaut ko ar kuplām piedurknēm, pareizi? Un ar trēnu? Jūs esat par to pārliecināta?
Rakstniece aizrautīgi pamāja. – Jūs domājat, ka spēsiet to paveikt?
– Nu… – Kā lai viņai to pasaka? – Tas nav gluži tas, ko es jums ieteiktu. Kāpēc mēs nevarētu izvēlēties kaut ko… modernāku… izsmalcinātāku?
Sievietes seja pārmainījās. Letīcija acīmredzami izpostīja viņas bērnības sapni.
– Pienu un cukuru? Es nesaku, ka tas nebūs fantastiski, – viņa kārdinoši piebilda.
– Atvainojiet.
Tas bija