smilškrāsas Marks & Spencer tvinsetā, kura bija nolēmusi sākt strādāt īsi pēc vīra nāves. Viņas pilnais vārds bija Mērija Mārgarita Flikeringa, taču Valentīns bija viņu nokristījis par Fliku jau pašā sākumā. Sākumā viņa par to bija šausmās. Taču pamazām Mērija Mārgarita Flikeringa sāka izzust, un viņas vietā stājās Flika. Smilškrāsas tvinsets nozuda: viņas rīcība kļuva noteiktāka, tonis pašapzinīgāks, un Valentīns sajuta, cik spēcīgs ierocis ir kāda pārveidošana. Flika bija drošāka un dzīvespriecīgāka, nekā Mērija Mārgarita Flikeringa jebkad bijusi. Un viņa bija arī asprātīgāka. Nu viņa bija kļuvusi nenovērtējama.
Halfmūnstrītas telpās neatradās nekāds tradicionālais birojs. Tā bija vecmodīga vecpuiša mītne. Pēdējoreiz tā bija remontēta piecdesmito gadu beigās un vēl aizvien bija saglabājusi šo to no trīsdesmito gadu santehnikas iezīmēm, kas mūsdienās kļuvušas tik populāras. Tur bija liela zāle, mazītiņš kabinets, viena guļamistaba un virtuve, kuru vienīgi vīrietis varētu uzskatīt par pietiekamu. Dzīvoklis bija mēbelēts gluži kā romānā “Atkal Braidshedā”: greznas, no senčiem mantotas senlietas, kas sabāztas studenta būcenī.
Kādu laiku Valentīns bija apsvēris domu par atsevišķa biroja ierīkošanu, taču patiesībā viņam patika Flikas klātbūtne. Sieviete izrādījās tieši vajadzīgais omulības triepiens viņa dzīvē. Valentīnam patika tas, ka viņš varēja iznākt no savas guļamistabas un atrast Fliku pārskatām saņemto pastu; bieži vien viņa piekārtoja viņa kaklasaiti tieši tā, kā to darītu sieva. Tā bija vienīgā intimitāte, kas viņam bija vajadzīga, bez kādām emocionālām vētrām.
Kad Flika ieradās, viņš devās nelielā pastaigā pa Sentdžeimsa parku, tad iegriezās Fortnum veikalā, lai nopirktu kaut ko pusdienām (pašlaik viņiem abiem bija iegaršojusies campagne maize, zosu aknu pastēte un svaigas vīģes). Tad viņš atgriezās un iekārtojās pie rakstāmgalda, lai pārskatītu pieteikumus, kurus Flika bija atvērusi un sašķirojusi, aizvākdama kliedzoši nederīgos.
Interesi izraisīja tikai divi. Viens bija noslēpumaini juteklisks jauns vīrietis no Velsas un otrs – gaišmatains privātskolas absolvents no Londonas ziemeļrietumiem. Velsieša romantiskais dzīves apraksts bija pārsteidzoši uzskatāms: viņš acīmredzami domāja, ka tiek piedāvāts tāds kā žigolo darbs, un vēlējās pierādīt, ka ir saņēmis pietiekošu tehnisku apmācību. Turpretim skolnieka biogrāfija bija apburoši īsa: viņš bija zaudējis nevainību ar māsas draudzeni, saticies ar dažām meitenēm, iemīlējies teātra skolas audzēknē, kura spēlēja Džuljetu pārī ar viņa Romeo, un atklājis, ka, izrādei beidzoties, viņa jūtas ir izgaisušas. Un nu viņš sagājās ar vecāku sievieti.
Valentīns uzmanīgi nopētīja fotogrāfiju. Par spīti glītajai ārienei, zēns atgādināja baltu lapu; no viņa ieplestajām acīm plūda tāds optimisms, kas raksturīgs vai nu idiotam, vai svētajam. Viņam līdzās jaunais velsietis izskatījās galīgi samaitāts.
Valentīns triumfējoši pacēla attēlu augšup. – Flika, vai tu to redzi? Vai tas nav apbrīnojami? Neesmu redzējis tādu eksemplāru gadiem ilgi!
Viņa izslējās savā krēslā un piemiedza acis. Pēc brīža viņa pamāja. – Jā gan! Tas ir apbrīnojami! Gluži kā skatoties tukšumā!
– Pilnīgi neizveidojies raksturs! – Valentīns piekrita. – Ideāli! Vai tu būtu tik laipna, Flika, un piezvanītu Hjūijam Ārmstrongam Venablsam-Smaitam? Ja viņš arī patiesajā dzīvē ir tikpat viegli veidojams kā uz papīra, tad domāju, ka mūsu meklējumi ir beigušies.
Smalks likteņa pavērsiens
Roza neveikli stāvēja pie galda, kas bija nokrauts ar sudrablietām. Viņas intervija nenoritēja veiksmīgi. Tā bija sākusies pirms vairāk nekā stundas, kad namzinis Gonta kungs bija Rozu pratinājis par viņas biogrāfiju. Tad viņš pārgāja pie tā saucamajiem “praktiskajiem vingrinājumiem”. Viņi nupat bija noskaidrojuši, ka Roza neko nezina par sudraba kopšanu, un tagad nodarbojās ar minēšanas spēli, izmantojot dažādus ēdamrīkus. Kostīms, kuru viņa bija aizņēmusies no savas draudzenes Šerijas, bija par lielu gandrīz visās vietās un par šauru pārējās. Un tas kniesa. Tomēr Roza neuzdrošinājās pakasīties Gonta kunga priekšā.
Savukārt Gonts tā arī nebija atguvies no pamatīgā iespaida, ko uz viņu bija atstājis televīzijas seriāls “Augšā lejā” septiņdesmitajos gados. Tas bija laiks, kad viņš bija centies atrast savu patību, un rezultāts bija savdabīga aizraušanās ar arhaiskām šķiru atšķirībām līdz ar spēcīgu apsēstību ar Džīnu Māršu. Varas spēlītes, kas citādi būtu varējušas atrisināties gluži nekaitīgi kādā tradicionālākā sadomazohistu klubā, tagad iejaucās viņa darba dzīvē ar satraucošu regularitāti.
Nabaga Roza ar šausmām noskatījās, kā viņa cimdotā roka tuvojas kārtējam eksotiskajam ēdamrīkam.
– Un šis, Moriartijas jaunkundz? – Viņš pacēla augšup šauru, izliektu rīku ar trim gariem zariem.
Tās bija mocības.
Viņa pavilcinājās. – Vēl viena dakšiņa?
Viņš nopūtās, izdarīdams atzīmi savā piezīmju grāmatiņā līdzās citām atzīmēm un tad novietoja ēdamrīku līdzās pārējiem. – Tas ir omāru trīsžuburis, Moriartijas jaunkundz. Ārkārtīgi rets. Ar zināmu piespiešanos to varētu izmantot arī krabju ēšanai. Taču tikai ar zināmu piespiešanos.
– Ak tā.
Sākumā viņa bija centusies uztvert savas kļūdas ar humoru, taču tas bija noticis pirms ilga laika, un nebija nemaz tik daudz asprātīgu piezīmju, ko varētu izteikt par ēdamrīkiem.
– Tas būs pēdējais, – Gonts viņai pavēstīja, izdarīdams beidzamo izvēli.
Viņa gandrīz iesmējās no atvieglojuma. – Deserta karotīte! – viņa triumfējoši iesaucās.
Gonta klusēšana bija neizturama.
– Tā ir karote ēdiena sadalīšanai porcijās, – viņš beidzot noteica. – Un īpaši liela karote.
Roza noskatījās, kā viņš izdara pēdējo iznīcinošo atzīmi un tad aizver piezīmju grāmatiņu.
– Baidos, Moriartijas jaunkundz, ka jūsu zināšanas par vakariņu apkalpošanu ir visai nepilnīgas.
Rozas zelta izdevība mainīt dzīvi sāka slīdēt ārā viņai no pirkstiem.
– Jā, taču es tās varētu apgūt. Zināt, paņemt kādu grāmatu no bibliotēkas vai tamlīdzīgi.
– Saimniecības pārziņa aizvietotāja jaunākā palīga amats prasa ārkārtīgu delikātumu un diskrētumu. Aprindās, kurās apgrozās Burgalti di Kudrē, ir daudz aristokrātu, politiķu, slavenu aktieru un aktrišu, pazīstamu mākslas pasaules pārstāvju, mūziķu…
– Jā, – Roza enerģiski iejaucās, – es zinu visu par viņiem! Uzdodiet man kādu jautājumu! – Tā kā viņa bija aktīva žurnāla Hello! lasītāja, tad šis bija pārbaudījums, ko Roza spētu izturēt spoži.
– Es gribu teikt, – Gonts turpināja, pablenzdams uz viņu, – ka tie ir cilvēki, kuri ir raduši pie zināma apkalpošanas līmeņa un ar kuriem kļūdas nav pieļaujamas. Nekādos apstākļos. Piedevām vēl Burgalta di Kudrē kungs ir džentlmenis, kuram ir visai maz pacietības. Ja viņam ir vajadzīgs omāra trīsžuburis, manu meitenīt, bet jūs viņam iedosiet deserta karoti, jūs būsiet pamatīgā ķezā!
– Ak, – Roza atkal atkārtoja.
Tas izrādījās daudz grūtāk, nekā viņa bija iedomājusies.
Gonts devās uz vestibilu, un Roza viņam sekoja, aši pakasīdama kreiso stilbu, tiklīdz radās