sievietei dedzīgu, seksīgu skatienu, taču tad notika kaut kas, kas Hjūiju pārsteidza; kas tāds, kas bija noticis tikai nedaudzas reizes viņa aktiera karjerā, kad viņš bija pilnībā iedzīvojies lomā. Viņu pārpludināja savāds izjūtu vilnis. Viņa vaigi iekvēlojās.
– Pie izdevības parunāt ar jums.
Kādu brīdi viņa neko neteica. Smalks intimitātes pavediens apvijās viņiem apkārt.
– Kāpēc lai jūs to gribētu? – viņa klusi apjautājās.
Hjūija zilās acis pievērsās viņējām, un viņš nosarka vēl vairāk. – Es tikai, nu… – viņš stostījās, – tas nenotiek pārāk bieži. Tas ir… Ne jau katru dienu tāda būtne kā jūs… parādās… nez no kurienes…
– Tāda kā es?
– Jā, tik… jauka. Jums piemīt īpašs starojums. Man patiešām patīk ar jums sarunāties. – Runājot viņš apzinājās, ka tā ir taisnība.
Kādu brīdi izskatījās, ka viņa varētu kaut ko teikt. Taču tad viņas seju aptumšoja savāda sejas izteiksme.
Tas nebija gluži tas iespaids, uz kādu Hjūijs bija cerējis.
– Es negribēju jūs apvainot, – viņš atvainojās.
Sieviete papurināja galvu. – Nē. – Tad viņa apklusa.
Sasodīts, viņš domāja. Esmu visu salaidis dēlī.
Iztaisnojis plecus, viņš izlaida plaukstu cauri savam gaišajam matu cekulam un veltīja sievietei vēl pēdējo smaidu.
– Nevar pārmest puisim to, ka viņš vismaz pamēģinājis, vai ne?
Taču sieviete tikai mirkšķināja acis.
Viņš piecēlās un pasniedza viņai avīzi.
Nu labi, viņš domāja, dodamies atpakaļ uz metro staciju.
Tas nu ir sačakarēts.
Varbūt kāds darbs atradīsies aktieru aģentūrā vai tamlīdzīgi.
Flika ilgāku laiku nosēdēja nekustīgi uz soliņa Grīnparkā. Bija skaista agra rudens diena, kas nupat sāka gaist, pārvēršoties tajā vakara laikā, kad no debesīm aizplūst visas krāsas. Cilvēki viņai visapkārt staigāja lēnām, izbaudīdami pēdējo siltumu.
Taču Flika sēdēja kā sastingusi.
Viņa jutās neparasti, dezorientēta, pat satraukta. Un viņa nepiederēja pie tām sievietēm, kuras bija radušas justies satrauktas. Galu galā, pēdējo divpadsmit gadu laikā viņa bija piedzīvojusi šo procesu simtiem reižu. Parasti šīs noklausīšanās bija vai nu mokošas, vai uzjautrinošas. Taču šodien viss bija citādi. Šis jaunais cilvēks bija atmodinājis kaut ko viņā;
ko tādu, par kā eksistenci viņa bija teju vai aizmirsusi. Puisim bija izdevies izjaukt viņas līdzsvaru, tagad Flika jutās atmaskota, viegli ievainojama, taču tajā pašā laikā sajūsmināta.
Valentīns parādījās no Pikadillijas puses un apsēdās viņai līdzās. Viņš pasniedza tai kafiju kartona krūzītē. – Nu..?
Parasti šajā brīdī viņi izpreparēja visu piedzīvojumu un gandrīz vienmēr kārtīgi izsmējās. Šoreiz viņa sarauca pieri.
Hjūijs bija viņai atgādinājis par kādu.
– Flika…
Atmiņas uznira virspusē: atmiņas par citu jaunu vīrieti, kas bija izskatījies gluži citāds nekā Hjūijs, taču ar tādu pašu aizrautību un kvēli.
Viņa gadiem ilgi nebija domājusi par to, kā viņš uz to skatījies, kā centies uzsākt sarunu pirmajā satikšanās reizē. Vīrieša vēlēšanās būt kopā ar viņu bija sajūtama; tas bija pamatīgs, fizisks spēks, kuram viņa nespēja pretoties. Un viņa teju uzreiz bija padevusies. Viņas seja pietvīka, par to atceroties.
– Flika! – Pacietība nepiederēja pie Valentīna labākajām īpašībām. – Kas tev ir uznācis?
Viņa ar grūtībām pievērsa skatienu Valentīnam un piepeši aptvēra, kas bija noticis.
– Es tiku pavedināta! – viņa noteica. – Tas mazais sivēnaste nupat nošarmēja mani līdz dvēseles dziļumiem.
Valentīna lūpu kaktiņi lēnām uzliecās augšup, viņam lēnām maisot tēju. – Ko tu saki?
Nogrozījusi galvu, viņa iedzēra kafiju. Taču tā bija pārāk karsta, pārāk salda un stipra. Viņa atkal to nolika malā.
– Viņš patiešām ir ļoti glīts, – viņa piebilda, – daudz glītāks nekā fotogrāfijā. Negaidīju, ka viņš būs tik gara auguma. Un viņa smarža… nekāda šaušalīga odekolona, tikai tīrs ziepju svaigums.
Valentīns iesmējās. – Mērija Mārgarita Flikeringa, man šķiet, ka tu esi satriekta!
Viņa uzmeta tam skatienu. – Tu to nesapratīsi. Tajā nebija nekā uzbāzīga vai lišķīga. Mans dievs, viņš pat nosarka!
Tas bija tik jauki! Tik ļoti, ļoti jauki…
– Ak, – Valentīns sarauca uzaci, – bet vai mums vajag, lai būtu jauki?
Viņa kādu brīdi apdomājās.
– Jā, – Flika apņēmīgi nosprieda. – Mums ir vajadzīgs kas neiestudēts, tīrs, mazliet neveikls. Nevis iepriekš sagatavots vai īpaši izsmalcināts… – Piecēlusies viņa savilka ciešāk lietusmēteli. – Mums ir vajadzīgs kaut kas svaigs, Valentīn.
– Uz kurieni tu iesi? – Viņš arī piecēlās, juzdamies aizvainots. Viņš nebija radis, ka tiek uzskatīts par pašsaprotamu; parasti viņa klātbūtne vien bija pietiekošs iemesls izrādīt nedalītu uzmanību.
Taču tā vietā Flika pasniedza Valentīnam atpakaļ kafiju kartona glāzītē, it kā viņš būtu kāds izsūtāmais zēns.
– Es iešu pastaigāties. – Viņas balss bija sapņaina un domīga. – Ja tev nav iebildumu, es kādu laiku gribētu pabūt viena.
Valentīns vēl nekad nebija redzējis savu palīdzi tik izklaidīgu. Viņš noskatījās, kā Flika dodas lejup no kalna, cauri platānu alejai uz Sentdžeimsa pusi, līdz sajutās mazliet žultains un smieklīgs, un nosprieda, ka nu gan vienreiz būs gana: tā nebija nekāda veca filma, un viņam patiešām noderētu kas dzerams.
Flikai dodoties uz priekšu pa celiņu, sausās, bezkrāsainās lapas gurkstēja viņai zem kājām. Viņas domas atkal sāka kavēties pagātnē pie viņas neveiklā jaunā mīļākā – pie tā, kā viņš mēdza nolūkoties uz viņu. Viņš bija pirmais cilvēks, kurš Flikai bija licis justies kā apreibinātai, pilnīgi dzīvai un varenai. Tolaik viņa bija domājusi, ka šī sajūta nekad nezudīs.
Tas bija milzīgs trieciens, kad viņa bija sākusi kļūt neredzama vīriešiem un tie vairs nepievērsa viņai uzmanību. Bija tik pazemojoši atskārst, ka laiks ir nolaupījis viņas iemīļotāko versiju pašai par sevi un aizstājis to ar sašļukušas pusmūža sievietes tēlu.
Tad viņa iedomājās par Hjūija Venablsa-Smaita pārsteidzošajām, dzidri zilajām acīm. Pat tagad viņa spēja sajust, kā tās nolūkojas uz viņu, pievēršas viņai, saskata viņu.
Un viņa pasmaidīja.
Bija rudens. Lapas bija sākušas birt.
Un viņa galu galā vēl aizvien bija iekārojama.
Noteikumi
Vēlāk tajā pašā vakarā Hjūijs piezvanīja pie Letīcijas veikala.
– Nekad neesmu redzējusi tevi uzvalkā, – viņa noteica, atslēgdama durvis un ielaizdama puisi iekšā.
Viņš