ka brālis beidzot ticis pie darba pārrunām, tad vairs nelika Hjūiju mierā. Viņas tradicionālās dzeltenās līmlapiņas brīdinājumu vietā sāka piedāvāt padomus: “Skaties acīs un smaidi! Taču ne IDIOTISKI!” – “Neēd neko smirdīgu iepriekšējā dienā.” – “Atceries, ka tev jānoskujas!” Nedēļas gaitā tie sāka kļūt aizvien līdzīgāki amerikāņu dzīves gudrību saukļiem: “Tu to vari!” – “Šis darbs jau ir tev kabatā! Tev atliek tikai pastiept roku un to SAGRĀBT!” – “Neveiksmes domātas NEVEIKSMINIEKIEM!” Hjūijs jau bija sācis ilgoties pēc lapiņām, kas atgādināja tikai neaizmirst viņa sasodītās atslēgas.
Viņš nolūkojās uz ļaudīm, kas gāja garām, un uz tiem, kuri bija nometušies zālē, lasīdami avīzes vai snauzdami. Un prātoja, vai kāds no viņiem varētu būt cilvēks, kuru viņš gaidīja.
Likās neparasti rīkot darba pārrunas uz parka soliņa. Tas bija viens no apstākļiem, ko viņš bija noslēpis no Klāras un viņas nebeidzamās izprašņāšanas. Taču, no otras puses, viņš galu galā bija aktieris un pieradis pie savādām improvizētām situācijām. Turklāt jebkuram darbam, kas prasīja diskrētumu apvienojumā ar romantismu, vajadzēja būt mazliet neparastam.
Hjūijs vēlreiz ieskatījās savā mobilajā telefonā, lai noskaidrotu, cik ir pulkstenis. Kuru katru brīdi vīrietim, ar kuru viņš bija runājis, vajadzēja ierasties.
Tad viņam līdzās apsēdās rudmataina sieviete, atlocīja avīzi un sāka lasīt. Hjūijs sajutās mazliet nemierīgs. Tie arī bija sarežģījumi, kas radās, izmantojot sabiedriskas vietas, proti, sabiedrība. Vai viņam vajadzētu sievietei lūgt pārsēsties kaut kur citur? Vai varbūt vajadzētu vienkārši gaidīt, līdz ieradīsies vīrietis, un sākt rīkoties tad?
Piepeši iedūcās viņa telefons. Ekrānā parādījās īsziņa.
Īsziņā bija teikts: “Paflirtējiet ar sievieti jums līdzās. Jūsu pārrunas ir sākušās.”
Hjūijs samirkšķināja acis.
Paflirtēt?
Viņš pārlasīja īsziņu vēlreiz.
Tad viņš paraudzījās uz sievieti, kura lasīja avīzi. Viņai varēja būt ap piecdesmit pieciem gadiem, viņa bija atturīgi ģērbusies un atgādināja kādu no mātes draudzenēm. Katrā ziņā ne sievieti, ar kādu Hjūijs mēģinātu flirtēt. Viņš gan vispār nebija nekāds lielais flirtētājs. Viņa ierastie ievadvārdi drīzāk aprobežojās ar “Sveika”. Un dažreiz viņš piebilda: “Foršas kurpes.”
Katram gadījumam viņš paraudzījās lejup. Sievietei kājās bija melni zempapēžu mokasīni, kādus viņa māte dēvēja par “braucamajām kurpēm”. Hjūijs to zināja, jo tie bija viņas iemīļotākie apavi. Oriģinālie nāca no Todd, taču viņa māte iepirka tos vairumā no Marks & Spencer dažādās spilgtās krāsās. Viņš neviļus nodrebinājās. Kā lai flirtē ar sievieti, kura ģērbās tāpat kā viņa māte?
Viņa telefons iedūcās atkal.
Parādījās otra īsziņa.
“Ir laika ierobežojums.”
Hjūijs iebāza telefonu kabatā. Vai viņu kāds filmēja? Vai tas bija kāds televīzijas šovs? Lai kas tas bija, viņam acīmredzot bija divas izvēles iespējas: piedalīties spēlē vai piecelties un doties projām.
Nu, viņš bija šurp atnācis, saposies un sagatavojies. Un jebkurā gadījumā Klāra viņam piebrēktu pilnas ausis, ja viņš tagad aizietu. Hjūijs pameta vēl vienu skatienu uz sievieti. Viņa nemaz nebija tik peļama večiņa. Viņas acis bija gluži draudzīgas, un uz viņas sejas vismaz nebija manāmas nekādas atbaidošas kārpas, ūsas vai kas tamlīdzīgs.
Un tomēr viņš vēl aizvien nesaprata, ar ko lai sāk. Agrākos iekarojumus vienmēr bija pavadījusi iekāre vai alkohols. Hjūijs mēģināja uzsmaidīt sievietei, taču viņa nepievērsa tam uzmanību. Vajadzēja izdomāt kādu ieganstu sarunas uzsākšanai. Kaut ko seksīgu.
Sieviete ieskatījās pulkstenī, salocīja avīzi, ielika to atpakaļ somiņā…
Tad kaut kas piesaistīja Hjūija skatienu.
– Ak kungs! Atvainojiet… vai tie ir kriketa spēļu rezultāti?
Sieviete paraudzījās uz viņu. – Kā, lūdzu?
– Atvainojiet! – Viņš pasmaidīja. – Es zinu, ka izturos nepieklājīgi. Vienkārši, – viņš norādīja uz avīzi, – tie taču nevar būt kriketa spēļu rezultāti! Te taču vēl aizvien ir Anglija, vai ne? Es esmu nomodā, vai ne? Kad jūs pēdējo reizi esat redzējusi tādu rezultātu?
Sieviete atkal atlocīja no somiņas izņemto avīzi un iesmējās. – Nezinu. Es nesekoju līdzi šim sporta veidam.
– Vai drīkstu? Starp citu, glītas kurpes.
– Ak! Pateicos. Bez šaubām, jūs drīkstat. – Viņa pasniedza Hjūijam avīzi, un viņš to paņēma, viegli pieskardamies sievietes pirkstiem.
– Šeins Varns! Ak kungs, tie skaitļi ir nereāli! Man tā vien šķiet, ka viņš būs noslēdzis līgumu ar pašu nelabo. Jūs neinteresējaties par kriketu? Un par ko jūs interesējaties? Pagaidiet, – viņš pacēla roku augšup. – Ļaujiet, es uzminēšu! Par futbolu! Par Bekhema jaunāko matu griezumu, tetovējumiem, modes tendencēm!
– Ak kungs, nē taču! – viņa atkal iesmējās. – Tas nepavisam nav mans lauciņš.
– Nu tad par regbiju. Par dūšīgiem vīriem apspīlētos šortos.
– Viņi nav pietiekoši vīrišķīgi.
– Par tenisu.
Viņa sarauca degunu.
– Par golfu!
Viņa izlikās žāvājamies.
– Par sacensībām tibetiešu kazu mētāšanā!
– Tikai tibetieši zina, kā pareizi mest kazu, – viņa ilgpilni nopūtās.
– Jūs acīmredzot neesat redzējusi, kā to dara spāņi.
Viņa iesmējās.
Hjūijs juta, ka viņa nervi sāk nomierināties.
Patiesībā ar šo sievieti bija viegli sarunāties; daudz vieglāk nekā ar daudzām meitenēm, kuras viņam patiešām patika. Un viņai bija skaistas acis: kaut kas vidējs starp zaļu un pelēku. Ja viņš skatījās tajās, sievietes vecums vairs nekrita svarā. Tad viņam ienāca prātā, ka tas, ko viņš dara, ir tikai lomas tēlošana.
Un Hjūijs sāka iejusties.
– Labi, labi. – Viņš sarauca pieri tēlotā nopietnībā. – Zirgu skriešanās?
Sievietes acis iezibējās.
– Ak jūs vellata! Jūs derat uz zirgiem! Es zinu, ka man ir taisnība!
Piepeši viņa sāka ķiķināt. Tā bija patīkama skaņa; nepiespiesta un meitenīga. – Tikai reizi pa reizei, – viņa atzinās.
– Es esmu īriete, – viņa piebilda. – Esmu ar to uzaugusi!
– Kā tad, uzaugusi ar to! – Hjūijs uzplikšķināja viņai pa ceļgalu ar sarullēto avīzi. – Jums patīk adrenalīns! Neliedzieties! Paskat tik, kā jūsu acis iezibējās!
Un tā arī bija. Izskatījās, ka gadi ir pazuduši; sievietes seja staroja, un viņa atkal iesmējās. – Ikvienam ir kāds grēciņš, – viņa noteica, šķelmīgi novērsdama skatienu.
– Paldies dievam! – Viņš pieliecās tuvāk. – Man ir jāatzīstas.
– Par ko? – Viņa piešķieba galvu.
– Patiesībā