šajā brīdī Arno ieraudzīja viņu.
Nostājusies spoguļa priekšā, viņa uzlaikoja ar kažokādu apmalotu Prada slēpošanas jaku. Gandrīz metru un astoņdesmit piecus centimetrus slaida, ar gariem, melniem matiem, apaļu seju un milzīgām brūnām acīm, viņa izstaroja gurdenu, gandrīz garlaikotu seksualitāti. Viņas džinsi atgādināja otru ādu, lieliski izceldami viņas modeles augumu. Viņai nevarēja būt vairāk par divdesmit četriem gadiem.
Arno sastinga kā sālsstabs.
– Es nezinu, – viņa nopūtās, runādama ar izteiktu krievu akcentu. – Tā ir tik dārga!
– Un tomēr, – pārdevēja dedzīgi norādīja, – tā nekad neizies no modes. Tas ir ieguldījums.
– Viss reiz iziet no modes! – viņa nošņācās, atkal pagriezdamās, lai nopētītu savu glīto profilu ar kapuci galvā. – Šajā pasaulē nekas nav mūžīgs. Nekas!
Tad viņa pamanīja Arno skatienu. Vienā mirklī viņa to pazina un apņēmās izmantot savu izdevību.
– Vai tā nav? – viņa izaicinoši apvaicājās, uzmezdama viņam kvēlu skatienu, kurā slēpās pornogrāfisks apsolījums. Tad – tikpat strauji – viņa to nomainīja.
(Karsts, auksts, verdošs, ledains – tā bija meitene, kura zināja, kā piesaistīt vīrieti.)
Arno nespēja noticēt savai veiksmei. Šī seksīgā jaunā sieviete viņu gribēja! Dažu sekunžu laikā viņai izdevās izdzēst mēnešiem ilgo šaubīšanos par sevi.
Viņš acīmredzot bija uztvēris savu spoguļattēlu pārlieku jūtīgi.
Nevērīgi atbalstījies pret leti, viņš dziļi sabāza rokas kabatās un pasmaidīja. Jaunībā Arno vaigos parādījās divas valdzinošas bedrītes; viņš pacentās nozibināt tās arī tagad.
– Man šķiet, ka jūs esat pārāk ciniska.
– Nē. Es esmu reāliste. Nu, ko jūs teiksiet? – Viņa nolaizīja lūpas, lēnām aizvelkot rāvējslēdzēju līdz augšai. – Es gribu dzirdēt vīrieša viedokli.
Arno nenolaida skatienu. – Es domāju, ka jūs esat pārāk skaista, lai nedabūtu tieši to, ko vēlaties.
Viņa iesmējās, atmezdama savu melno matu kodeļu pār plecu. (Lūk, tā es izskatos kaislības varā, viņa signalizēja.)
– Viegli pateikt, bet grūti izdarīt!
Arno iztēlojās viņu lokāmies zem sevis, ar melnajiem matiem virs viņas kailajām krūtīm.
Viņš izvilka kabatas portfeli. – Atļaujiet man.
Viņas acis iepletās.
– Protams, ar vienu noteikumu, – viņš pasniedza savu kredītkarti pārsteigtajai pārdevējai, – jums jāatļauj, lai aizvedu jūs mājās.
Svešinieks “Garika klubā”
Skvairs Džonatans Mortimers no advokātu biroja “Hoss un Dosons” apstājās kāpņu apakšā un saberzēja acis.
Bija vēls.
Viņš bija varonīgi izturējis kārtējās vakariņas ar savu vissvarīgāko klientu, Arno Burgaltu di Kudrē, un vienu no viņa roklaižām Džeku Polāru, parūpējoties par privātu ēdamistabu “Garika klubā” steidzamības kārtā. Arno bija uzstājis, ka paņems līdzi kaut kādu krievu eskorta meiču. Tā vietā, lai vienā vai divās stundās apspriestu kārtējo apvienošanos, viņi bija nosēdējuši trīs stundas, kamēr tie abi spaidījās un žmaidzījās. Tas bija tik apnicīgi; bagāti cilvēki atgādināja mazus bērnus ar savām nebeidzamajām prasībām pēc uzmanības.
Tagad viņa vienīgā vēlēšanās bija doties mājās. Taču doma par uzkāpšanu augšā pa kāpnēm un sievas Eimijas uzsvērti pagriezto muguru gultā lika viņam vilcināties.
Kāpēc precētu cilvēku dzīve bija tik sasodīti sarežģīta?
No rīta starp viņiem bija izcēlies kārtējais strīds. Viņš pat nespēja atcerēties, kas to izraisīja, – tikai to, ka strīds bija pārāk ātri ticis līdz bīstamai teritorijai. Bija tikai viena aina, ko viņi pēdējā laikā izspēlēja. Viņš īsti nezināja, kāds tam iemesls, tikai to, ka tā bija neciešama un spriedzes pilna.
Tāpēc tā vietā, lai dotos mājās, Džonatans devās uz “Garika kluba” bāru, iekrita vienā no nobružātajiem ādas klubkrēsliem un ķērās pie sava ceturtā viskija.
Visapkārt mierinošās īstu vīriešu balsis viņu ieaijāja, raustot viņa dvēseles jau tā saraustītās un nodilušās malas. Tam jau bija domāti vīriešu klubi: pēdējais patvērums no sieviešu pārņemtās realitātes.
Norijis biezo, dzintaraino dzērienu vienā malkā, Džonatans pārdomāja savu dzīvi. Ja viņš to būtu nopircis veikalā, tad nekavējoties prasītu atdot naudu, jo tā pilnīgi nebija tāda, kā reklāmā solīts.
Un tā visa bija Eimijas vaina.
Viņš atcerējās plānus, kurus viņi abi bija kaluši, kad bija tikai divi vien, ietinušies segās viņa Čelsijas vecpuiša miteklī, Eimijas iztēlotās ainas ar lielu, ērtu ģimenes māju, kuru piepildītu dziesmas un smiekli gluži kā “Mūzikas skaņās”; diskrēto un pateicīgo armiju ar možām auklītēm, nopietnām apkopējām, vīzdegunīgām au pair meitenēm, kuras pasniegtu brīnišķīgas maltītes pusdienu galdā, pie kura pieaugušie un bērni veltītu mierīgu stundu civilizētām sarunām…
Tad viņš iedomājās par appelējušo sviestmaizi ar Marmite pastu un rotaļu konstruktoru, ko viņa portfelī šajā rītā bija iespiedis viens no puikām. Par smacīgo, pārmērīgi dārgo māju, kurā viņi visi bija saspiesti neprestižā Londonas dienvidu rajonā. Par neapmierināto spāņu aukli, kura regulāri izēda visu saldējumu.
Tā nebija kārotā vīzija.
Atlika vien palūkoties uz Eimiju, lai viņa kārtējo reizi paliktu stāvoklī. Trīs bērni vecumā zem deviņiem gadiem – un vēl viens gaidāms! Skaidrs, ka viņš mīlēja bērnus. Tā nebija problēma. Īsto noziegumu bija paveikusi Eimija. Viņa bija pametusi novārtā savu vīru: smalkā, uzticamā sieviete, kuru viņš bija apprecējis, bija izgaisusi jau pirmās grūtniecības sākumposmā. Vienā naktī viņas vietā bija uzradusies dzēlīga pusmūža zīdītāja, kas bija gluži kā izkāpusi no kādas Šekspīra lugas, ar pieskaņotu, karikatūrai līdzīgu augumu.
Viņam nācās gādāt pašam par sevi, jo viņš bija padarīts par nenozīmīgu figūru, kas tika paciesta vienīgās noderīgās īpašības dēļ, un tā bija viņa spēja finansēt šo farsu.
Tas nebija godīgi.
Un viņš jutās vientuļš.
Džonatans mēģināja koncentrēties, lai ielūkotos pulkstenī.
Īstais laiks vēl vienam dzērienam.
Bārs vēl aizvien bija visai pilns, par spīti vēlajai vakara stundai. Džonatanam nekādi neizdevās piesaistīt viesmīļa uzmanību. Vīrietis piecēlās, juzdams, ka viņa kājas kļuvušas grīļīgas. Sasvēries uz priekšu, viņš uzgrūdās citam kluba loceklim, kurš lasīja Financial Times.
– Briesmīgi atvainojos! – viņš iesaucās, cenzdamies atgūt līdzsvaru, sakārtot kaklasaiti un nogludināt vīrieša avīzi vienlaicīgi un vienlīdz neveiksmīgi.
Džentlmenis pasmaidīja, notraukdams sava izcili pašūtā Savile Row uzvalka audumu ar dažiem ašiem vēzieniem. Viņš palīdzēja Džonatanam apsēsties viņa krēslā, kurā tas pateicīgi sabruka.
– Patiešām, es nespēju vien beigt atvainoties. – Džonatana vaigi bija pietvīkuši no samulsuma un pūliņiem. – Cik